Nešaujiet pianistu, viņš spēlē, kā prot...

Iespējams, ka Pahars netika īsti pareizi saprasts, iespējams, ka viņš domāja citādāk nekā izskanēja viņa teiktais pirms mača ar Polijas čempionu - proti, mēs šai spēlei īpaši negatavojamies. Kam tad vēl gatavoties? Izlasot šādu komandas galvenā trenera atziņu, diezin vai celsies spēlētāju cīņasspars un diezin vai viņi ar lielāku iedvesmu dosies laukumā. Tamlīdzīgs izteiciens diezin vai liks arī līdzjutējiem skriet uz stadionu - ja jau jums šī spēle ir ikdienišķa, tad kāpēc mums uz to iet? Iespējams, ka Marians domāja citādāk, domāja, ka šī nav sezonas galvenā spēle un ka ar spēlēm pret "Wisla" sezona vēl nebeigsies arī izkrišanas gadījumā, taču tas ir tikai minējums. Izskanēja tas, kas izskanēja. Tieši skontiešu jaunajiem futbolistiem tāda spēle ir īpaša, tā ir kā īpaša iespēja sevi apliecināt (turklāt vēl pēc apkaunojošas izgāšanās Eiropas kausos pagājušajā gadā), tieši uz to komandu īpaši varbūt arī vajadzēja gatavot un tad varbūt pirmais puslaiks nebūtu tik bezcerīgs. Tad varbūt patiešām būtu iemesls pēc spēles būt apmierinātam arī ar zaudētu spēli, bet tā... Nevajag jau nevienu "iedzīt zemē", laukumā tomēr bija acīmredzami atšķirīgu līmeņu komandas, bet tomēr nav arī saprotams, kā var pēc šādas spēles treneris būt apmierināts vai pat gandrīz vai gandarīts. Nevar nepiekrisot viesu komandas galvenajam trenerim holandietim Robertam Māskantam, kurš secināja, ka "rezultāts 1:0 neparāda to, cik krietni spēcīgāki mēs bijām". Diezin vai tas ir iemesls būt apmierinātam otras komandas trenerim...

Varēja teikt, ka mums nebija Žuniora, kura loma skontiešu spēlē ir ļoti liela, bet tik pat labi var teikt, ka viesiem nebija viņu pagājušās sezonas labākā vārtu guvēja, Slovēnijas izlases pussarga Kirma (viņu itin veiksmīgi aizstāja serbs Ilijevs), turklāt Krakovas komandā nebija pieteikts arī Kostarikas izlases spēlētājs Diass, bet tikai dienu pirms spēles tika pieteikts un tāpēc vēl neizgāja laukumā serbu aizsargs Jovanovičs. Šajā ziņā visu cieņu Paharam, jo viņš nemaz nemēģināja meklēt zaudējuma iemeslus tā vai cita futbolista izkrišanā no ierindas (trūka arī Dubras un Siņeļņikova).

Neļaut objektīvi spēcīgākam pretiniekam pirmajā puslaikā gūt vārtus, bet otrajā jau pašiem censties iesist - tā nav slikta taktika, tā pat ir laba taktika un mēs varam tikai minēt, kāda būtu bijusi spēle otrajā puslaikā, ja pirmais būtu beidzies ar 0:0. Iespējams, ka "Wisla" spēlētu citādāk nevis mierīgi nogaidītu, ko darīs skontieši, taču lai arī kā būtu bijis, taču otrais puslaiks ir ierakstāms "Skonto" aktīvā. Pahars ne tikai izdarīja trīs veiksmīgas maiņas (izgāja Pereira, Smārts un Blanks), kas saasināja skontiešu spēli, bet viņš izdarīja arī veiksmīgu pārkārtojumu spēles shēmā - proti, skontieši uzbrukumā atstāja tikai vienu spēlētāju un pārgāja uz spēli ar pieciem pussargiem. Krakovas komandas "rotējošais trio", kā to iesauca poļu kolēģi, Meliksons, Maleckis un Vilks plus pieredzējušais diriģents Soboļevskis vairs nesaimniekoja laukuma vidusdaļā kā savā garāžā. Varbūt tā vajadzēja spēlēt kopš paša sākuma? Varbūt uz šādu spēli vajadzēja pāriet ātrāk un arī maiņas veikt ātrāk? Tie noteikti nav vienīgie jautājumi, kurus Marians Pahars sev uzdeva vakar un vēl turpinās uzdot. Līdz ar pieredzi jautājumu kļūs mazāk, līdz ar pieredzi jaunais treneris iemācīsies izteikties tā, lai neradītu nesapratni. Pahars savā rīcībā kļūs arvien saprotamāks. Tas ir tikai laika jautājums. Tagad mums - patīk tas vai ne - ir jāatzīst, ka Polijas čempions Latvijas čempionam ir pārāk ciets rieksts. Ka mūsu futbola klubu līmenis krietni atpaliek no Polijas virslīgas labāko klubu līmeņa. Ko darīt? Censties savu līmeni celt un tieši šādas spēles, šāda iespēja sevi salīdzināt ar spēcīgāku pretinieku to visvairāk sekmē. 19. jūlijā abas komandas spēlēs Krakovā. Tā būs jau pavisam cita spēle, kurā mums vairs nav, ko zaudēt. Šādās reizēs notiek arī brīnumi. Tā ka nešausim pianistam. Kā viņš pašreiz prot, tā viņš spēlē. Cenšas taču.