Kriss Holts... Vai Dinamo tikuši pie brīnumnūjiņas?

Ko mēs par viņu zinām? Divdesmit pieci gadi, amerikānis, dzimis Kanādā. Rīgas Dinamo ar viņu parakstīja līgumu uz divām sezonām. NHL aizvadījis divas spēles, nav ielaidis vārtus. Kopš sevi sauc par profesionālu hokejistu, izmaisījis visas iespējamās rezerves līgas, kas atrodas zemāk par lielo plauktu. Astoņpadsmit gadu vecumā debitējis ASV junioru izlasē. Precējies, ģimenē divi bērni – meita Skailera (6), dēls Dilans (1), sieva – Steisija. Sācis, bet nav pabeidzis Nebraskas universitāti. Gribējis kļūt par žurnālistu. Spēlē golfu... Labi priekšnoteikumi, lai viņu sāktu ķidāt pa vīlēm. Astoņpadsmit bedrītes golfa laukumā un stundu gara intervija – iesākumam gana daudz, lai pārliecinātos par jaunā cilvēka nodomiem un raksturu. Starp citu, golfu viņš spēlē labi – vismaz šajā ziņā Dinamo komandā viņam konkurentu tiešām nebūs. Kas attiecas uz darbiem vārtos – tur nu tiešām jādomā par labajiem gariem, kas apstāvējuši šo darījumu, jo daudzas pazīmes Rīgas komandai ir labvēlīgas.

Kā Rīga viņu atrada?

Patiesībā, sezonas beigās Holtam darbu piedāvāja Čehijas līgā (Pilzene), taču viss sagriezās pasaules čempionāta laikā. Kaspars Daugaviņš ieminējās Normundam Sējējam par tādu vārtsargu un maisam bija vaļā abi gali. Zīmīgi, ka Daugaviņš grozoties pa Otavas Senators fārmklubu, ar Holtu izbraukumos dzīvoja vienā istabiņā – tur arī viņš guva pirmos iespaidus par Latviju. „Visu pavasari Kaspars kā apsēsts sekoja līdzi KHL, kur spēlēja Dinamo. Man nekas cits neatlika kā šo procesu vērot un savā ziņā pārvērsties par komandas neklātienes līdzjutēju. Skatījāmies spēles internetā, priecājāmies par play off uzvaru pār SKA...” , atceras Kriss. „Ziemeļamerikā KHL ir laba reputācija, bet hokeja tirgū kopumā – tā jau ir vērtība, ja vari savā CV ierakstīt pieredzi šajā līgā. Nezinu, kas bija izšķirošais Dinamo vadībai, taču man pašam pirmā lieta bija – līguma divi gadi. Ziemeļamerikā biju jau noguris no kontraktiem, kas nesniedzās tālāk par vienu pavasari. Ja komanda paraksta ar vārtsargu līgumu uz vairāk nekā vienu sezonu, tad viņi acīmredzot ar šo hokejistu vēlas nopietni rēķināties. Savā ziņā tas ir tāds kā uzticības mājiens. Saprotams, arī naudas apmēram bija nozīme, jo esmu ģimenes cilvēks. Mans darbs ir hokejs, tāpēc jācenšas ar to pabarot ģimeni. Ja salīdzinu to, ko saņemšu Rīgā un savu vietu Ziemeļamerikas hokeja tirgū, tad situācija ir apmēram tāda – gads kopā ar Dinamo pēc izpeļņas ir līdzvērtīgs trīs gadiem zemākajās līgās.” Pirmais, ko Kriss ir paprasījis no sadzīves lietām – kur es dzīvošu? Tad Daugaviņš atsūtījis pa email Panorama Plaza bildes un Holtu ģimenē tajā vakarā šaubas vairs nav bijušas.

Kanādietis vai amerikānis?

Uzziņu krājumos var pamanīt Krisa dzimšanas vietu – Kanāda, Britu Kolumbija, Vankūvera. Savukārt hokeja pilsonībai pretī redzam ASV karogu. „Dzimis patiešām esmu Kanādā, taču tā kā mana mamma ir amerikāniete, tad pēc ASV likumiem tehniski esmu amerikānis. Man ir divas pases – Kanādas un ASV. Taču tīņu gados kopā ar ģimeni pārcēlos uz Ameriku un tajā brīdī no Kanādas junioru hokeja aprites biju ārā. Tāpēc gluži loģiski, ka U18 izlasē es jau spēlēju zem ASV karoga”. Saku, ka Kanādas vārdam hokejā tomēr ir lielāks svars, kam Kriss pats piekrīt, taču nosaka – šajā ziņā man nav bijusi liela izvēle, jo ģimenes apstākļi tā sagrozījās. „Sāku spēlēt hokeju Kanādā – slidoju no kāda trīs gadu vecuma, bet ar nūju rokās jau mizoju no pieciem... Septiņos gados pirmoreiz tiku vārtos. Kanādā bērnu komandās ir tāda kārtība – katram no komandas vismaz vienreiz ir jāpamēģina savas prasmes vārtos. Kad rotācijas kārtībā vārtsarga forma tika līdz manam uzvārdam, es tajā vakarā spēles pēdējā minūtē atvairīju izgājienu viens pret vienu. Var teikt, ar to viss arī sākās. Līdz kādiem desmit gadiem vēl maisījos – te uzbrukumā, te vārtos, bet, kad vienu vakaru tēvs man teica – paklau, pieņemsim lēmumu, kas tu būsi laukumā – es šim uzreiz pretī ar jautājumu. Saki, kā būtu vieglāk nokļūt NHL – kā uzbrucējam, vai vārtsargam? Tēvs atbildēja zibenīgi – vārtsargam. Nezinu, kāpēc viņš tā pateica. Varbūt tāpēc, ka pats amatieru līmenī ir bijis hokeja vārtsargs un sākumā varēja dot man daudz padomu.”

Pirmoreiz Krievijā ar skandālu

2003. gada pasaules junioru čempionātam hokejistiem vecumā līdz astoņpadsmit gadiem, ASV izlase savācās vienkop gadu iepriekš. „Tā bija speciāla programma, ko bija izveidojusi ASV hokeja federācija. Mēs veselu gadu trenējāmies un dzīvojām kopā, ar domu, ka nākamajā pavasarī mums jābrauc uz pasaules čempionātu. Tā kā turnīrs notika Krievijā, tad pirms tam izlasē izcēlās diezgan dīvainas domstarpības. Komandas treneris uzskatīja, ka ASV izlasei nav šajās sacensībās jāpiedalās. Runa bija par politisko kontekstu. Nezinu – kas tur viņam galvā darījās, taču treneris gāja pie puiku vecākiem un sāka viņus aģitēt par šādu demaršu. Tēvs man prasīja – tu gribi braukt uz Krieviju? Es teicu – gribu spēlēt pasaules čempionātā. Savā ziņā kļuvu par tādu kā mazo cīnītāju, jo visai ātri izlasē savā pusē dabūja vēl vairākus komandas spēlētājus, kas kategoriski nostājās pret trenera viedokli. Mani izsauca pie galvenā un prasa – vai tu brauktu uz Krieviju arī tad, ja būtu cits treneris? Atbildēju – jā! Uz čempionātu mēs tomēr aizbraucām un arī treneris palika pie stūres - tas pats nemiera cēlājs. Vienīgi mūsu savstarpējās attiecības pamainījās. Ja līdz tām kaislībām biju pārliecinošs pirmais numurs, tad dažas nedēļas pirms čempionāta izlasē tika iesaistīts cits vārtsargs, kam treneris uzticējās vairāk. Neatceros īsti pret kuru komandu, taču sākām mēs turnīru ar pilnīgi bezcerīgu neizšķirtu – šķiet, pret baltkrieviem, vai kādu no mazajām hokeja valstīm. Komanda šokā, treneris nepatīkami pārsteigts. Nākamajos divos mačos pret somiem un zviedriem vārtos jau liek mani – abas spēles vinnējam ar 2:1. Bet tad – atkal mani noliek rezervē un tā līdz turnīra beigām. Atceros, pusfinālā zaudējām kanādiešiem, bet spēlē par trešo vietu piekāpāmies krieviem. Viņiem tas bija labs gads – Ovečkins uzbrukumā, bet mums – tikai atmiņas.”

NHL drafts un pieredze

Kriss ir pārliecināts, ka pasaules junioru čempionāts Jaroslavļā noteikti ietekmēja viņa tālāko karjeru. Tās vasaras NHL draftā viņu ar 180. numuru izvēlējās Ņujorkas Rangers, lai gan patiesībā viņa vietai vajadzēja būt daudz augstāk. „Es to nesaku, lai sevi palielītu – tās sezonas skautu izrakstos tiku minēts kā šī gada iesaukuma piektais labākais vārtsargs starp visiem pasaules vienaudžiem. Braucu uz Nešvilu, kur notika drafta ceremonija, ar lieliem sapņiem un pārliecību, taču – jo tuvāk nāca saraksta beias, jo zemāk nolaidu degunu. Protams, bija prieks, ka mani izsauca, ka piegāju pie Rangers galdiņa, nofotografējos, paspiedu lielajiem onkuļiem roku, taču patiesībā – varēja būt labāk un citādāk.” It kā jau nokļūšana Ņujorkā priekš Holta togad nebija sliktākais variants. Klubs turpināja izmisīgi dzīties pakaļ savam pirmajam numuram tirgū, eksperimentējot ar dažādiem uzvārdiem – tādu izteiktu pretendentu nebija... Taču arī jaunajam viņi vēl negribēja uzticēties un nosūtīja stažēties uz koledžu. „Man likās, ka savu iespēju sagaidīšu, taču, kad nākamajā vasarā viņi pirmajā kārtā nodraftēja vārtsargu Elu Mantoju, sapratu – es tieku nolikts tālā rezervē. Vienīgo reizi pie teikšanas Rangers kreklā tiku 2005. gada 3. decembrī – dienā, ko nekad neaizmirsīšu. Uz soliņa biju nosēdējis kādas pāris nedēļas – Kevins Vīkss bija savainots, bet Henriks Lunkvists spēlēja labi. Mačā pret Capitals pēc divām trešdaļām degām ar 0:4. Kad trešās sākumā Lunkvists ieaida vēl vienus vārtus, komandas treneris Reinijs man pateica – jaunais, sāc sildīties, nākamajā reklāmas pauzē tavs izgājiens... Man bija liels uztraukums, taču – vai tad varēju atteikties no šis iespējas. Izgāju laukumā un kā tagad atceros pirmo metienu pa maniem vārtiem. Tas bija kāds no aizsargiem, kas uzšķīla – es ripu atsitu ar krūtīm un pie sevi nodomāju – uh, izrādās, šie met ne tikai garām, bet arī virsū vārtsargam... Pēc minūtes Vašingtona jau spēlēja vairākumā! Ovečkins laukumā – ar to vien pietika, lai sāktu drebēt. Izturēju – līdz spēles beigām savus vārtus nosargāju sausus. Bet Rangers krekls no tās spēles ir ierāmēts un stāv mājās pie sienas.” Otru NHL spēli Holts jau aizvadīja Sentlūisas Blues sastāvā 2009. gada 18. februārī – pret Kolumbusas Blue Jackets. Arī šajā mačā viņš gāja uz maiņu un sausā palika visu trešo trešdaļu. Savā ziņā vārtsargam unikāla statistika ar ironisku piegaršu – NHL spēlējis, vārtus nav ielaidis...

Zemāko līgu rupjmaize

„Patiesībā, man vajadzēja palikt Sentluisā, taču brīdī, kad saņēmu NHL kluba kvalifikācijas piedāvājumu – proti, man atlika tikai to pieņemt - notika pārpratums. Komandas menedžments nevienojās par savām darbībām un sastāvā uz papīra parādījās vairāk spēlētāju ar līgumiem, nekā NHL normās atļauts. Viens hokejists bija liekais. Ironiski, bet tas biju es... Viņi savu ādu paglāba, bet es savējo biju spiests izgriezt caur sistēmas gaļas mašīnu. Fārmklubos visu nosaka NHL – viņi diktē noteikumus klubu menedžeriem un, pat, ja tu esi ļoti labs vārtsargs, tevi var pat pēc uzvarētas spēļu sērijas nolikt malā, lai tikai paskatītos, kā šobrīd jūtas un spēlē kāds no jaunajiem. Mani vienā no sezonām cēla augšā un laida lejā – runa ir par komandām un līgām – piecpadsmit reižu! Domāju, tas varētu būt viens no rekordiem. Faktiski, visu laiku biju kā uz adatām. Ar Otavas Senators sistēmu līgumu parakstīju kā nolemtais – viņi mani uzreiz nosūtīja uz pašu zemāko galu, bet es tomēr sezonas laikā izkārpījos līdz AHL. Man bija laba sezonas, laba statistika, bet, atkal jau – tajā līmenī tiek meklēti jaunie brīnumi...” Holts ir pārliecināts, ka caur KHL viņš šajā tirgū atkal sevi var pieteikt. „Tas, protams, mani iedvesmo – spēlēt līgā, kur sevi apliecina tādas zvaigznes kā Radulovs vai Nabokovs – tas ir pagodinoši. Tas varētu būt bumerangs, ar kuru atgriežos Ziemeļmarikā un tomēr nopelnu sev vietu NHL.”

Stils, numurs un ambīcijas

Par ambīcijām jau esam šo to ierakstījuši – tās Krisam ir veselīgos apmēros. Viņš ļoti vēlas sevi apliecināt, turklāt to dara, ar nosvērtu aukstasinību. Kad līgums ar Dinamo viņam bija kabatā, vēl Rīgai notika sarunas ar Edgaru Masaļski. „Zināju, ka viens no vārtsargiem šajā klubā būs Edgars. Man ar to bija jārēķinās... Tagad lietas ir iegrozījušās mazliet citādi. Taču arī kopā ar Edgaru es nejustos slikti. Man ir veselīga izpratne par konkurenci. Pirmajam vārtsargam pašam sevi jāapliecina laukumā ar darbību, nevis ar trenera lēmumu. Domāju, ka es varētu kļūt par Dinamo pirmo numuru...” Mazliet Kriss samulst, kad norādu – viņš ir izvēlējies kreklu ar numuru, kas pirms tam bija Masaļskim. „Jā, tagad es to zinu. Taču 31. numurs ir arī mans labākais skaitlis uz hokeja krekla un es to pierādīšu. Šajā ziņā pat nedrīkstu spēlēt sliktāk, kā pirms manis to darījuši vārtsargi ar šo numuru...” Norādu, ka viņa augums, kas dabā ir viens metrs un deviņdesmit divi centimetri, tomēr nav tipisks vārtsargam. Holts skaidro: „Esmu liels vārtsargs un šajā ziņā vārtos spēlēju kā visi augumā raženie – kā Luongo, kā Millers... Uz ceļiem nokrītu, pastrādāju ar rokām, esmu diezgan aukstasinīgs. Manuprāt, viena no manām labākajām īpašībām kā vārtsargam – es labi spēlēju ar nūju. Praktiski, varu izdarīt ar vārtsarga nūju un ripu jebko, ko prasa spēles situācija.” Šajā vietā Kriss gluži vai uzprasās uz jautājumu par viņa vēsturiskajiem vārtiem, kurus viņš pērn guva AHL, taču šo situāciju vārtsargs redz savādāk: „Tajā brīdī biju liels egoists. Mēs atradāmies vadībā ar vieniem vārtiem un skaitliskajā vairākumā. Pretinieks, lai mača izskaņā panāktu kaut kādu līdzsvaru, nomainīja vārtsargu, lai uz ledus būtu vismaz pieci laukuma spēlētāji. Ripa nonāca pie manis un sagadījās, ka hokejisti gluži vai pašķīrās. No spēles taktikas viedokļa es nedrīkstēju mest, jo kļūdas gadījumā būtu pārmetiens. Taču tajā brīdī manī kaut kas salūza – domāju, iemetīšu... Izdevās! Ja nebūtu, treneris man pēc mača ģērbtuvē būtu galvu norāvis, lai gan patiesībā man pašam to vajadzētu pasniegt viņam uz paplātes. Bet – vēsturē iegāju...” Vēl laukumā viņam patīkot daudz runāt, taču tas vairāk ir stāsts par sadarbībām ar aizsargiem. „Vajadzētu būt visam kārtībā... Sandis (Ozoliņš) saka, ka viņš mani atceras no vienas Rangers nometnes, taču man tas viss palicis miglā – vairāk mute bija vaļā, nekā domāju par hokeju... Tagad mēs spēlēsim vienā komandā – vai tā arī nav lieliska iespēja!” Ir jau, ir, vienīgi, vai Kriss maz nojauš, ka ar Sandi būt vienā komandā visinteresantāk ir... vārtsargam... Ja saprotiet, ko šajā sakarā nozīmē vārds „interesanti”. To viņam nepateicu, lai pats pārliecinās. Tāds, lūk, mums sanācis mazais/lielais varonis.
Sajūtas saka priekšā – uz papīra viduvējs, ar muti – labs. Redzēs, ko noliks uz ledus...

P.S. Pirmo sezonu Holts nolēmis Rīgā dzīvot viens pats - bez ģimenes. Sieva viņu apciemošot, taču baidās iekārtot sadzīvi...