Kāpēc lai Starkovs atkāptos?!

Latvijas futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons pēc spēles ar Bosniju un Hercegovinu bija diezgan kategorisks. Citēju, ko viņš teica kolēģim "Sporta Avīzē": "Ja prasa manu viedokli, ko darīt ar treneri - manuprāt, jāmaina. Ar ko un kad, tā ir cita lieta. Kandidāti jau tiek skatīti. Zinu, ka spēlē pret Bosniju daži bija klāt. Bet tas nemaina lietas būtību. Lihtenšteina nupat nospēlēja neizšķirti ar Slovākiju. Nedomāju, ka kāds tur steidz mainīt trenerus."

Indriksons kļūdījās - Slovākijas izlasē ir notikusi visa treneru korpusa maiņa. Kāpēc? Nav rezultāta. Nav pazīmju, ka rezultāts veidojas, kaut ko jāmaina, lai jau šajā kvalifikācijas ciklā izlasē sāktis pārmaiņas. Vai ir pazīmes, ka mums izlases spēlē kaut kas mainās uz labo pusi? Atvainojiet, varbūt esmu akls, bet nemanu. Slovākiem lai paliek viņu problēmas (mums tieši ar viņiem būs kvalifikācijas cikla pēdējā spēle 15. oktobrī Rīgā un būs interesanti salīdzināt, kas šajā laikā Slovākijas izlases sniegumā būs mainījies), taču viņi tās risina. Var piekrist veidam un metodēm, kā tas notiek, taču - notiek! Kādas pārmaiņas izlases sakarā pēdējos gados ir notikušas pie mums? Rezultāta - nav, spēles - nav. Pārmaiņu arī nav. Skaidrs, ka līdz ar cita un jebkura trenera atnākšanu izlase uzreiz un arī vistuvākajā laikā nesāks spēlēt klasi labāk, izlases spēlētāji par 70-80 procentiem taču paliks tie paši, bet tieši tāpēc jau arī nav nekāda riska kaut ko mainīt.
Tas, ka federācijas prezidents mainīja savu viedokli, nav nekas nosodāms un slikts (tikai muļķis nekad un nevienā jomā nemaina viedokli). Viņš jau nemaz neteica, ka treneri jāmaina nekavējoties, turklāt uzreiz pēc spēles, vēl jo vairāk tādas spēles, uz teikto ir pārāk spēcīga emociju ietekme. Runa jau nav par to, ka Starkovu tūdaļ pat jāmet nost, bet gan par to, ka pārmaiņām (iespējams, tajā skaitā arī galvenā trenera nomaiņai, kas varētu tieši kļūt par kardinālu pārmaiņu aizsākšanos) vajadzēja sāktties jau pirms laba laika. Tagad sanāk tā, ka pārmaiņas vajadzīgas, tajā skaitā arī treneri vajadzētu mainīt, ir jau kandidāti uz viņa vietu un kāds (kādi?) no tiem jau bija Latvijas izlases spēlē (lai pabaidītu Starkovu un Co?), bet tajā pašā laikā Starkovs mums ir neizstājams un viņa vietā nav, ko likt. Piekrītu, ka no Latvijas treneriem patiešām pašreiz aizvietotāja nav, bet kurš tad traucēja tādu pa šo laiku audzināt un sagatavot? Ko Starkovs (un LFF vadība!) ir izdarījuši, lai tāds būtu? Neaizskarams galvenais treneris. Tad nekas cits arī neatliek, kā vien secināt - mums taču nemaz nav, ko likt viņa vietā... Un arī nebūs. No otras puses - vai būs vēl sliktāk, ja galvenā trenera vietu tagad ieņems kāds, kurš tam vēl nav gatavs? Viņam būtu pieci mēneši laika, viņam būtu vēl vairākas spēles, kas vairs diemžēl neko neizšķir no sportiskā viedokļa, taču tās noderētu komandas iepazīšanai "no iekšpuses", sevis pārbaudīšanai u.tt. Tagad šie pieci mēneši būs pašreizējai treneru komandai. Un tad sāksim kaut ko meklēt un mainīt? Neticu.

Interesanti būs dzirdēt, ko teiks LFF prezidents, ja mēs, piemēram, zaudēsim atlikušajās kvalifikācijas spēlēs gan Lietuvai, gan Slovākijai. Tik īsā laikā nevar neko kardināli mainīt? Nevar. Bet tad vajadzēja kaut ko mainīt savlaicīgi. Un ja mēs, piemēram, uzvarēsim (to izlasei arī novēlu!) gan Lietuvu, gan Slovākiju? Tas nozīmēs, ka mums patiešām viss ir kārtībā un tikai pareizs un tālredzīgs bija LFF valdes lēmums? Tad būs kā pēc burvju mājiena tomēr notikušas krasas pārmaiņas tik īsā laikā? Tā nenotiek.

Vaina patiešām nav Starkovā vai tikai viņā. Neveiksmu iemesli ir meklējami daudz dziļāk - bērnu futbolā, jaunatnes izlasēs u.tt. Visā futbola sistēmā Latvijā. Kamēr spēlētājs nonāk līdz izlasei vai līdz tās kandidātu lokam, viņš tomēr jau viec futbolā diezgan garu ceļu, viņam jau ir bijuši vairāki treneri un bijušas vairākas komandas. Kā viņš veic šo ceļu - par to tad patiešām pirmām kārtām ir jāuztraucas, taču tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka izlase var spēlēt slikti, ka tās sniegums var būt slikts un tā var zaudēt un zaudēt, bet neviens par to neatbild. Jo neveiksmu iemesli, raug, ir daudz dziļāk. Kāpēc mums (treneriem) uz kaut ko tiekties un kaut ko mainīt, ja mēs tik un tā esam neizvietojami? Par kādu atkāpšanos tad vispār var būt runa. Vēl sliktāk, ja par tādiem sevi iedomāsies uzskatīt arī spēlētāji. Ir pietiekami daudz objektīvu iemeslu, kāpēc mums trūkst meistarīgu futbolistu, bet šie iemesli taču nav radušies paši no sevis, tie vienkārši nevar rasties ... bez iemesla.

Pagaidīsim līdz 15. oktobrim, kad beigsies šis kvalifikācijas turnīrs. Tad gan priekšā būs ziema, nebūs lielas vajadzības pieņemt ātrus lēmumus u.tt. Scenārijs patiesībā jau vairāk vai mazāk ir zināms. Ļoti gribētos šajā ziņā kļūdīties.