Braucam pēc medaļām! Paga, paga...

Pirms mēneša bēru zvani Latvijas sieviešu izlasei basketbolā vēl netika skandināti, taču tālu no tā nebija. Katrā gadījumā vīriešu izlases izredzes rudenī tobrīd tika vērtētas augstāk. Pirmkārt, izlases kedas uz nagliņas kārusi ne vien valstsvienības ilggadīgais slīcēja glābēja salmiņš Anete Jēkabsone-Žogota, bet arī ilggadīgie izlases trumpji Gunta Baško-Melnbārde, Ieva Kubliņa un Zane Tamane, bet ka spēlējusi tāda Ieva Tāre, aizmirsts jau vispār.

Otrkārt, pusi atlikušā garā gala ar vienu rokas vēzienu nopļāva traumas (Aija Putniņa, Kristīne Vītola, Sabīne Niedola).

Treškārt, pēc vairākus gadus izlases galvenā trenera asistenta amatā pavadītiem gadiem pirmo reizi ar pīpi uz jumta Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā uz galvenā trenera komandtiltiņa būs Aigars Nerips.

Ceturtkārt, esam pati īsākā komanda čempionātā, un izmēram basketbolā ir nozīme.

Piektkārt, esam trešā jaunākā komanda Francijā, un tas nozīmē, ka gandrīz visām šī modeļa izlases dalībniecēm pieredzi vēl krāt un krāt. Ja parasti ar Eirolīgas spēlētājām vien varējām nokomplektēt starta piecinieku, šosezon šajā turnīrā no izlases basketbolistēm pie spēlēšanas tika vien Elīna Babkina un Liene Jansone. Turklāt iepriekšējā Eiropas čempionāta finālturnīrā no Francijas braucējām piedalījās tikai Jansone, Babkina, Kārkliņa un Jākobsone, citos gados – arī Brumermane un Eibele.

Sestkārt, citēšu dažus „sportacentrs.com” lietotājus maija sākumā, kad sākās izlases treniņnometne (pareizrakstība saglabāta):
- Maxvell Smart: „nespīd nekas. ja būtu Baško, Kubliņa, Jēkabsone”
- marselka10: „zhel ka nebus Anetes!”
- Marcello92: „Ar šādu sastāvu no grupas vajadzētu tikt. Par 1/4 finālu droši vien var necerēt”
Bija jau arī atbalstītāju viedokļi, taču lielu optimismu nemanīja. Turklāt vēl sagrāve pirmajā pārbaudes mačā pret Baltkrieviju...

Pēc visa iepriekš minētā braukt pēc medaļām?! Tā nu sanāca, ka meitenes pašas ar darbu un pārbaudes spēļu rezultātiem lika par Latvijas izlasi domāt savādāk. Līderes (pieredzējušākās spēlētājas) atradās, visas kapāja no pirmās līdz pēdējai minūtei, saprotot, ka pretējā gadījumā nav jēgas iet laukumā. Treneris izlases modeli un spēles stilu veidoja, balstoties uz viņa rīcībā esošo materiālu. Pārbaudes spēlēs septiņreiz no desmit mēģinājumiem tika vinnēts, turklāt piecreiz – galotnē, kas parasti liecina par meistarību un nosvērtību, nevis jaunas komandas trūkumiem. Cīņa pie groza tika ievērojami zaudēta tikai pret Baltkrieviju, kas uzsvaru uzbrukumā liek uz spiedienu zem groza. Rezervistes bija gatavas palīdzēt, un gandrīz visas cīņas Latvijas soliņš punktus guva vairāk nekā pretinieces. Komanda pašaizliedzīgi, aktīvi un nesaudzīgi darbojās aizsardzībā, pamazam formējoties kā dūrei un vienotam veselumam.

Kādas tad ir izlases reālās spējas pirms čempionāta pirmā mača, kad viena daļa jau sāk runāt par medaļām, jo vinnētas ļoti spēcīgās Ķīna un Čehija, bet bukmeikeri domā tāpat kā Maxvell Smart: 14. vieta 16 komandu vidū un braukšana mājās pēc trim apakšgrupas spēlēm? Basketbolistes pašas pirms prombraukšanas, atbildot uz jautājumu, kad brauks mājās, gandrīz visas kā viena teica, ka pēc 11 spēlēm, tas ir pēc fināliem, un piebilda, ka finālā spēlēs (uzvarēs) arī Latvija. Kurš var aizliegt jokoties komandai, kura pat ar visām līderēm ierindā tā arī nekad nav spējusi izcīnīt Eiropas cēlmetālu, paaudžu maiņas vidū runāt par finālu? Tomēr tas neizklausās arī pēc, piemēram, „Dinamo” hokejistu virsvadoņa mākoņu stumdīšanas vai Kirova Lipmana tradicionālā treneru atlaišanas iegansta „ceturtdaļfināla”. Savādāk paskatoties, no kuras vēl komandas jūs esat dzirdējuši, ka jābrauc cīnīties par titulu? Hokejistiem? Basketbolistiem? Florbolistiem? Futbolistiem? Un laikam būtu galīgi garlaicīgi un nomācoši dzirdēt to, kas pēc ranga un pieredzes Latvijai pienākas „Braucam mācīties, ceram uz vienu uzvaru, mūsu čempionāts būs pēc diviem (četriem utt.) gadiem.” Esam jau atklausījušies.

Jāsaka, ka veiksmīgās pārbaudes spēles var nospēlēt arī negatīvu lomu čempionātā. Ja piecos no mačiem, kas beidzās ar pāris punktu starpību, četros meistarīgākas bija (paveicās) mūsu meitenes, tikpat labi Francijā šī attiecība var būt pretēja. Lielākajai daļai spēlētāju vēl jāiemācās tikt galā ar lielo turnīru satraukumu, tai skaitā ar pirmo maču, kad pretī nāks turnīra galvenā favorīte Francija, ar neparocīgo spēļu kalendāru, kad nākamajā dienā uzreiz pēc pusdienām varbūt izšķirošais mačs par iekļūšanu nākamajā kārtā ar Lielbritāniju, ar...

Aigars Nerips pirms došanās uz čempionātu izteica cerību, ka Latvijas Basketbola savienība pēc pārbaudes spēļu rezultātiem neliks izcīnīt medaļas. „Pēc panākumiem pārbaudes spēlēs mums jāpaliek tādiem, kā spēlējām aizsardzībā – kājām jābūt kontaktā ar grīdu, un psiholoģiski nav jālido pa gaisu, bet jābūt stabiliem,” paveiktā nozīmi klusina treneris. „Tad viss kas var gadīties.” Patiešām, prognozējot šīs izlases rezultātus Francijā, tas var būt „viss kas” – gan trīs zaudējumi un Jāņu svinības ģimenes lokā, gan otrā kārta, gan..., taču objektīva meistarības seguma tam trešajam gan laikam pagaidām vēl nav. Tas gan neaizliedz pēc tā tiekties. Teorētiski ar trim uzvarām 11 spēlēs var pietikt pasaules čempionātam, kas ir vienīgais turnīrs, kurā Latvijas izlase vēl nav spēlējusi, bet ar četrām – medaļai! Dienu pirms mača ar Franciju Latvija ir mazais cinītis – tā var gāzt lielu vezumu, bet arī lielais vezums cinīti var iedzīt zemē. Skaidrs ir viens – bez cīņas tas nenotiks, un gribas prognozēt, ka šī izlase vēl iekaros pretinieču cieņu un klātesošo apbrīnu. Vai ar to pietiks pasaules čempionātam vai medaļām, nesteigsimies. Tomēr brīnumi reizēm notiek, vai ne? Tikai tiem ir ļoti, ļoti jātic!