Znarokam neiedeva...

Par cūkām un ordeni ir vienkārši: ja politiķi gribēja Latvijas hokeja izlases treneri Oļegu Znaroku aplaimot ar savu dāsnumu – jo tā bija vairāku desmitu Saeimas deputātu iniciatīva – tad neko vairāk kā par priekšvēlēšanu gripu un populistisku izklāšanos to nevar saukt. Ja ordeņa kapituls nolēma šo vēstuli ar tautas kalpu parakstiem iemest miskastē, tad, atvainojiet – šī ļaužu kopa arī nav tīri veselīga prātā. Kā vieni tā otri piedalījās spēlē – Znaroks un ordenis jeb mīl, nemīl, mīl, nemīl... Pavisam stulbi, ka pats treneris – bijušais Latvijas hokeja izlases kapteinis – tajā visā ir spiests noskatīties no malas. Viņam nav iespēju pat piedalīties šajā farsā, pasakot skaidri un saprotami – bļin, kas te notiek?! Jā, Znarokam šajā situācijā vajadzētu ne tādus vien vārdu ņemt mutē, jo – kāpēc latvieši un latvijieši uzskata, ka šis cilvēks ir kaut kas līdzīgs ragaviņām. Kam nav slinkums – tas pabraukāsies... Kāpēc Znaroka ordeņa šķiršana un nepiešķiršana tiek pacelta līdz nacionāla mēroga masturbācijai?

Kas ir Znaroks? Čeļabinskā dzimis krievs, kas vispirms palīdzēja padomju Rīgas Dinamo izcīnīt sudraba medaļas PSRS čempionātā, bet pēc tam ilgus gadus bija Latvijas izlases līderis. Šeit viņš ir ieprecējies, audzina divas meitas. Normāla Latvijas krievu ģimene. Kad 1996. gadā pēc Znaroka metiena Latvijas izlase ieguva tiesības spēlēt pasaules čempionāta elites grupā, tā paša gada rudenī bija pirmais mēģinājums taisīt politiku ar Znaroka ādu. Runa bija par naturalizāciju jeb pilsonības piešķiršanu par nopelniem Latvijas labā. Toreiz valodas komisija izbrāķēja Znaroka kandidatūru, jo viņš neprata valsts valodu. Oļegs apskaitās, lai gan – neprata jau ar’. Tiesa, ar to pietika, lai nacionālistiem un šovinistiem viņš kļūtu par Latvijas iekšpolitikas simbolu, protams, katram ar savu nozīmi.

Znaroks nebija no tiem, kas tēlos pazemīgo – viņš tāds nekad nav bijis. Iespējams, tieši tas un jau aprakstītie notikumi ap pilsonības izbrāķēšanu, lika viņam rīkoties racionālāk nekā to gaidīja bāleliņi un vietēji ivani. Aizvadījis dažādos Vācijas klubos vairāk kā desmit gadus, Oļegs izkalkulēja, ka tas viņam ļauj mierīgu sirdi pretendēt uz profesionālā sportista pensiju šajā valstī un viņš pieņēma vācu pilsonību. Pēc tam bija jaunāko laiku epizodes ar viņa trenera gaitām Latvijā un no tām izrietošās sportiskās veiksmes (arī neizdošanās), taču ne mazāku rezonansi izpelnījās Znaroka spurainais raksturs – nu, nepatika viņam, ja kāds mēģināju viņu padarīt par muļķi, vai, vēl trakāk – ja kāds gribēja ar viņa ģitāru nospēlēt politisko murku... Kad vienā no preses konferencēm kāds latviešu žurnālists, pildot sava laikraksta nacionālās konjunktūras pasūtījumu, atļāvās uzdot neveiklu jautājumu, Oļegs zibenīgi šo neprofesionālo vājumu izmantoja pēc saviem ieskatiem:
- Runājiet valodā, kuru es saprotu...
Kāpēc viņam to vajadzēja teikt? Tas nav atbildāmi... Gluži vai kā tajā reizē Jūras pērlē, kad Znaroks bez ceremonijām nešķiroja bandītu purnus un neļāva viņiem apvainot savu sievu. Taču pateiktais (izdarītais) paliek. Pēc tam, protams, latviešu nacionālā fronte atļāvās sarīkot dubultu farsu, piespiežot Valsts valodas komisijas pārstāvjus, pieprasīt Oļegam ierasties uz stingrām pārrunām. Znaroks uz šo aicinājumu neatsaucās, kas tulkojumā nozīmēja konkrētu pasūtīšanu... Kāpēc valodas komisija gribēja uzklausīt Vācijas pilsoni Znaroku un, ko viņi ar šo parunāšanos būtu iesākuši, nav skaidrs, taču A bija pateikts un politiķi sastājās rindā pie Oļega zupas katla. Vieni to gribēja uzvārīt, citi uzsildīt, bet nodoms visiem bija viens – izmantot.

Par ko piešķir ordeņus? Par nopelniem valsts labā. Vai Znaroks tādu godu ir pelnījis? Nezinu. Bet zinu, ka viņš ir veidojis Latvijas jaunāko laiku hokeja vēsturi un patiesībā – ir neatkārtojams. Ja ordeņus dod, izvērtējot cilvēku raksturus, tad kapitulam vajag rīkot arī skaistuma konkursus, kur viens no pretendentu iznācieniem ir peldkostīmos.... Ja medaļas šķiebj par valodu zināšanām, tad varbūt vajag arī rīkot tāllēkšanas sacensības par katru no ordeņa šķirām... Ja runa ir par attieksmi pret valsti, tad viens otrs neapdalītais no tā paša Znaroka varētu pamācīties šo pazemības stundu. Viņš slavina Krieviju? Bet – viņš tur ir dzimis! Kāpēc mēs šo cilvēku gribam padarīt par sava vēsturiskā kompleksa vergu? Cik ilgi mēs mēģināsim citiem pārdot krievu kārti un konvertēt to bērnišķīgā nacionālisma smagākajā formā? Kāpēc sports ir nemitīgi jājauc ar politiku, ja mēs labi saprotam, ka patiesībā no tā nav nekādas jēgas. Bet pats galvenais – to patiešām pasaules nesaprot! Vai Znarokam vajag ordeni? Nē, ordeni vajag šai valstij... Ja vajag – kāpēc muļķot prātus un lētticīgos, bakstot ar adatu viena hokeja trenera salmu lellei?

Znarokam neiedeva... Vai viņš prasīja? Tad vismaz viņu liekam mierā...