Gulbis, sāls, pipari... Main course!

Nav jau tā, ka tenisisti meklē pāvestu, tomēr nenoliegsim – šobrīd vadošais četrinieks ne tikai ir nogurdinājis līdzjutējus ar savu dominanti, bet arī paši fiziski velk ar grūtībām. Jo katram savs laiks, sava vieta un rampu gaismas. Ja vēl Džokovičs ar Mareju sprauno un izpildās, tad Nadals ar Federeru uz saviem kauliem un muskuļiem šobrīd jau skatās vērtējoši – vai pavilks, izturēs, iesprings, atlaidīs... Tajā līmenī, kurā viņiem ir jārūpējas par savu profesionālo varējumu, slodzes maļ savas nežēlīgās dzirnaviņas. Vienam mugura, otram kāja... Bet spēles untumainais raksturs prasa savu nodevu – ja godīgi, kā lopu kautuvē. Tas viss neizbēgami piesaka jaunus varoņus, stāstus, sižetus, nešķirojot iepriekš izkarotos nopelnus, uzplečus vai iekrāto prēmiju naudu. Šogad ar savu pauniņu pie galda atkal nācis mūsu Ernests Gulbis un ir sajūta, ka varbūt - tieši laikā! Latvietis nenoliedzami ir šī kalendārā gada viens no skaļākajiem pieteikumiem, atgādinot tādu kā piparu dozi jeb garšvielu komplektu, kas saimniecei ir pa rokai virtuvē. Bez tā it kā var iztikt, bet – ja sanāk saprāta un garšas robežās šīs piedevas pieķert kopā ar pamatēdienu, izrādās, ka smeķis pavisam cits! Labāks? Teiksim tā – interesantāks... Jau nākamajā azaidā roka pati sniedzas uz garšvielu plaukta pusi. Tomēr – viens ir būt par piedevu, pavisam, kas cits – iezīmēties ēdienkartē starp pamatēdieniem (main course).

Trijās aizvadītajās nedēļās, kas atnesa Ernestam Gulbim ne tikai jaunu uzvaru sēriju, bet arī spārnoja viņa pašapziņu, diezgan labi varēja redzēt, kādus garaiņus vai gariņus viņš tenisa virtuvē pārstāv. Pēc talanta un tehniskā izpildījuma – pasaules ranga pirmā desmitnieka spēlētājs. Fiziski arī rauj pušu bikšu vīles, skrienot pakaļ praktiski visām bumbām! Savukārt, ja ranžējam emocijas vai spēju koncentrēties – tās tuvāk pirmā simtnieka galam... Spēle pret vareno Rafaelu Nadalu salika precīzus uzsvarus – arī tos, par kuriem nebija jausmas vai precīzāk – bija aizdomas. Un nav svarīgi, kāds tajā vakarā bija pretinieks – jā, vēl ne īsti atlabis pēc savainojuma, jā, bez spēļu prakses uz attiecīgā seguma, jā, ar mazliet nobružātiem iemaņu trumpjiem... Tam visam nav nekāda nozīme tajā konkrētajā vietā un laikā, kad divi iznāk kortā un kapājas, plēš ādu. Nadals par laimi nav tas raksturs, kas spēles un pretiniekus šķiro pēc deguna, vietas rangā vai avīžu ziņām. Tajā pašā laikā Ernests uzskatāmi nodemonstrēja, ka pret šādu kalibru viņš ne tikai spēj, bet arī māk kontrolēt savus nervu galus, pieturēt emocijas un izrādīt savus labāko ieročus. Jādomā, ka arī tas viņam tagad liek priekšplānā noglabāt atziņas par manierēm, kas dod rezultātu. Var jau, protams, izlādēties, salaužot kādu raketi un – tas it kā dodot jaunu motivāciju, spēku. Bet – vai pats Gulbis tagad teiks, ka uzvarai pār Nadalu pietrūka tieši šīs vienas salauztās raketes, kas pirms tam bija gluži vai kā Ernesta zīmols? Neteiks, jo rakete netika salauzta, bet spēle bija baudāma. Vēl vairāk – kopumā visu maču kontrolēja tieši Gulbis. Uzvarēt viņš neprata nevis tāpēc, ka Nadāls sita labāk, spēcīgāk vai precīzāk, bet gan tāpēc, ka emocionāli Ernests tam vienkārši nebija gatavs. Gribēju rakstīt – vēl nav gatavs – bet, tad palaboju. Tajā konkrētajā spēlē viņš nebija gatavs rēķināties ar to īpašo Nadāla rakstura un mērķtiecības šķautni, kas Spānijas tenisistu padarījis par vienu no visu laiku izcilākajiem šajā sporta veidā.

Trešajā setā Nadals pakasījās ar mača galveno tiesnesi, mazliet pagražojās par līnijtiesnešu nevērību, tomēr – ne mirkli viņš šos ārējos apstākļus neizlika uz paplātes kopējai apskatei, lai atklāti nodemonstrētu savu tā brīža vājumu, dusmas. Tādas bija – nav šaubu, tomēr Rafaels jau sen ir sapratis, kur slēpjas viņa spēles atslēga. Ernests turpretī, mēģinot visu spēli veiksmīgi pieskatīt uz plīts savu verdošo katliņu, pēkšņi tajā pašā trešajā setā, pēc kāda slikta sitiena, ar kulaku mauc pa savas raketes stīgām... Niķīgi, bērnišķīgi, nekāda sakara ar spēles kontekstu. Pats savaino roku, redzam asinis... It kā nekā nopietna, bet – savas pāris minūtes viņš tur ar noberztajiem rokas kauliņiem cenšas sadzīvot, laiza brūces... Pats smejas, kad Nadals viņam piedāvā – sak, varbūt pasaukt ārstu? – bet, kopumā - te bija tās mazās lietas, kas šos divus spēlētājus pēc mača nolika pa vietām. Te nav vairs stāsts, vai Ernests ir pasaules klase, vai viņš ir pelnījis augstāku vietu rangā un tamlīdzīgi. Tas viss tur ir! Pietrūkst personības briedums. Psiholoģiskais rūdījums. Kā to iegūt? Sevi mokot, piespiežot... Jo nav jābūt Gulbja trenerim vai tēvam, lai redzētu, ka pret itāli Sepi viņš iznāca kortā jau - kā būtu uzvarējis, savukārt, pret Nadalu latvietis nostājās ar skaidru pārliecību – uzvara ir jānopelna.

Apkārt spēlei Ernests ir gana atraisīts un pamanāms, kas noteikti viņam kaut kādos brīžos palīdz pārvarēt monotono profesionālā sporta ikdienas rutīnu, tajā pašā laikā ir acīmredzams un ausīm dzirdams, ka viņš labprāt atrastos tikai pie kāzu galda... Tādā nozīmē, ka viņa spēle ir daudz labāka, nekā pašreizējā vieta rangā. Tā ir! Bet – noteikumi visiem vienādi. Tie, iespējams, nav paši ideālākie, tie noteikti kādu apdala, bet – tie tomēr kopumā nosaka profesionālā tenisista provi. Ernests tagad steidzas atgūt iekavēto, labi saprotot, ko īsti pa šiem gadiem ir palaidis garām. Viņam sanāk, viņš tagad spētu lidot arī bez spārniem, vienīgi – vai pietiks pacietības? Lūk, vēl viens mazais sīkums, kas sadala sportistus – labajos un izcilajos. Apsveicot Nadalu, mūsējais sev raksturīgā manierē norāda: "Daudzi tevi apsveic ar uzvaru, to patiesībā nedomājot. Ja es kādu apsveicu, tad tas ir patiesi. Parasti nemēdzu apsveikt cilvēkus." Ernest, nu jau būs gana – cilvēki ir pamanījuši, ka esi īpašs, ka nevairies no atklātas valodas, ka nemēdzi liekuļot... Tas noteikti ietekmē un palīdz tavai spēlei. To noteikti var saukt par sāli un pipariem, kas pasaules tenisam nudien dažreiz pietrūkst. Tomēr – pārsālīt arī nevajadzētu... Izauklē sevī līdz galam 13. marta vakara noskaņojumu, ko tenisa pasaule redzēja kortā pret Nadalu. Tieši tādu Gulbi mēs vēlamies redzēt darbībā!

Atgriežoties pie sākumā iezīmētajām alegorijām – pasaules tenisā noteikti vieta ir vismaz vēl vienam kardinālam, bet tenisa gardēžu ēdienkartē, starp pamatēdieniem, noteikti atrastos vieta arī vienam īpašajam – Latvijas asajam... Te ar garšvielām vairs nevajadzētu krāmēties - Ernests Gulbis ir jāmeklē šķirklī, kur rakstīts main course... Baudāms!