Biedriņam jāatver sava basketbola skola?

Plaisa, ko veido masveidība

Lietuvas panākumus basketbola arēnā vīriešu un jauniešu līmenī nav pat vērts uzskaitīt, jo uzreiz pārņem skaudība. Neliekuļosim – lai kā arī mēs priecātos par visiem viņu panākumiem, tie krīt uz nerviem, jo allaž liek aizdomāties – kāpēc viņi, ne mēs? Lai uzceltu kārtīgu māju, ir vajadzīgi stabili pamati. Tagad vārda „māja” vietā ieliksim vārdu „izlase”, bet „pamati” vietā – „jaunatnes sistēma”. Lūk, mums ir atrisināts vienādojums. It kā viss ir skaidrs, taču, lai cik laba būtu sistēma, pat ja tā tiešām būtu laba, mēs atduramies pret speciālistu kvalitāti.

Lietuvā to neapšaubāmi ir vairāk, jo valsts ir lielāka, iedzīvotāju vairāk, sporta veida statuss – neapstrīdams līderis. Balstoties uz šiem punktiem, mēs nonākam pie jēdziena masveidība, kas aizved pie nākamā, proti, kvalitātes. Arī Lietuvas jaunatnes basketbolā netrūkst basketbolistu ar divām kreisajām rokām, tādu būs pat vairāk nekā Latvijā. Tomēr – jo kuplāka ābele, jo vairāk sulīgu ābolu, kas nomāc tārpainos. Viens Lietuvas jaunatnes basketbola sistēmas stūrakmens – masveidība.

Tomēr šo akmeni viegli ieskalotu Baltijas jūrā, ja nebūtu otra – speciālistu kvalitāte. Un atkal nonākam pie tās pašas masveidības. Arī Lietuvā netrūkst cilvēku, kas savulaik ir kaut kur spēlējuši basketbolu, tāpēc uzskata, ka ar to ir pietiekami, lai sauktu sevi par īstiem treneriem. Tādu ir vairāk nekā Latvijā, taču atkal ir jānorāda uz ābeļu zariem. Šeit – treneros – iezīmējas tendence, kuru mums nekad nebūs pa spēkam lauzt. Proti, profesionāļi, kas, beidzot spēlētāja gaitas, nododas darbam ar jaunatni. Pavisam vienkārši – Lietuvai profesionālu spēlētāju ir vairāk, līdz ar to būs vairāk nākamo speciālistu, nevis vienkārši treneru. Ar katru paaudzi šī plaisa kļūs tikai lielāka...

Par bijušajiem Latvijas basketbolistiem, kas jaunatnei iet ar līkumu, jau rakstīju „Sporta Avīzes” 21. februāra numurā, taču atkārtošos - ja gribam straujus uzlabojumus jaunatnes darba kvalitātē, tad šajā darbā ir jāiesaistās bijušajiem profesionāļiem – šeit pat nav stāsts tikai par basketbolu un Lietuvu. Jā, ne vienmēr labi spēlētāji ir arī labi treneri, bet slikts spēlētājs par labu treneri arī nekad nekļūs, varbūt vienīgi ļoti retos izņēmumos.

Biedriņam jāatver sava skola?

Robertam Štelmaheram nav svešs Lietuvas basketbols, lai arī viņš atzīst, ka Lietuvas jaunatnes basketbola sistēmai viņš vairāk ir vērotājs no malas. „Tas ir atkarīgs no sistēmas, kas ir bērnu audzināšanā, un treneriem,” uz pamatprincipiem norāda Štelmahers. „Daudz kas bija atkarīgs arī no spēlētājiem, kas agrāk spēlēja Amerikā, un Lietuvā izveidoja savas sporta skolas (..) Es domāju, ka viss jau sākās ar to, ka Lietuva 1992. gadā olimpiskajās spēlēs piedalījās – tie veči pagrieza sistēmu uz pareizo pusi,” uzskata Roberts Štelmahers.

Viņam nevar nepiekrist, jo Lietuvas basketbola leģendas Arvīds Sabonis un Šarūns Marčuļonis jau laicīgi atvēra savas basketbola skolas, kuras droši varam saukt par spēcīgākajām visā Austrumeiropā. „Ir taču vēl „Khimki” un CSKA!” – kāds teiks, taču: 1) rūpīgi izpētot sekmes EYBL turnīros, sapratīsiet, ka Krievija atpaliek; 2) šo abu krievu klubu sistēmās par lielu naudu strādā vairāki ārzemnieki, tostarp lietuvieši, jo pašiem krieviem atsevišķiem posteņiem pietrūkst zināšanu – vismaz viņiem tā šķiet.

Īpašs stāsts ir Saboņa basketbola skola, kura ir varena ne tikai Baltijā, bet arī visā Eiropas un pasaules mērogā. Proti, EYBL turnīriem (piedalās labākās komandas no Baltijas, Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Polijas, nu jau parādās arī spāņi...) viņi deleģē savu otro komandu, bet ar visu to nereti grābstās gar kausiem un medaļām. Ko dara pirmā komanda? Īpaši rūpīgi selekcionēta, tā dodas sacensties ar Spānijas, Grieķijas, Serbijas un citu lielvalstu varenajiem, kur tāpat nosmeļ krējumu. Zīmīgi, ka viņus pavada prāvs fanu (vecāku?) pulciņš, kurš skaļumā un kuplumā pārspēj mūsu pašu flagmeņu ultras. Tas viss – bērniem! Skaidrs, ka ap šo komandu spēlētājiem jau laicīgi sāk grābstīties profesionālie klubi, jo spēlēs viņi visi, jautājums – kurš NBA vai Eirolīgā, kurš – BBL Izaicinājuma kausā.

Lietuvā ir arī citi standarti attiecībā uz vecumu, kādā basketbolists ir jauns un perspektīvs, kādā viņš ir pamazām jāiespēlē pieaugušo komandās. Kā pastāstīja Kaspars Vecvagars, tad labākie vecāko grupu spēlētāji jau laicīgi tiek piešņorēti lielajām komandām, savas sporta skolas treniņprocesā vairs neiesaistoties, palīdzot tikai spēlēs. Kā ir pie mums Latvijā? Divus nosēdina uz soliņa, sakot, ka šie ir cilvēki, ar kuriem tiek saistītas nākotnes uzvaras, bet paiet pāris gadi, viņi ir kļuvuši nepieklājīgi veci, tāpēc nāk nākamie, patiešām paliekot reti kuram. Ir dzirdēts, ka Lietuvā jau 12 gados komandas sāk trenēties divreiz dienā, taču Vecvagars norāda, ka tā gan gluži neesot. Tātad – tur mēs neatpaliekam.

Ja atgriežamies pie Saboņa basketbola skolas, tad pirms dažiem gadiem zīmīgs transfērs notika jaunatnes basketbolā, jo Saboņa basketbola skolas treneri, kurš trenēja 15 gadus vecus spēlētājus, pārpirka „Khimki”, kuri izmantoja iekšējās skolas nesaskaņas, nodrošinot algu, kas rakstāma ar pieciem cipariem, dzīvokli un pat šoferi. Un vēl saka, ka ar jaunatni strādāt nav rentabli...

Tomēr vismaz sieviešu basketbolā, lai arī nedaudz, mēs esam priekšā gan ar pieaugušo izlasi, gan jaunietēm. Turklāt dižo basketbola nāciju tas it nemaz nesatrauc. Kāpēc? Jūs uztrauktos, ja Lietuvas sieviešu hokeja izlase būtu priekšā Latvijai?

Lietuvā varenas skolas atvēra bijušie NBA spēlētāji, kam bija nauda un pieredze, lai šādus projektus realizētu. Mums NBA pašlaik spēlē tikai Andris Biedriņš, kuram nenāktu par ļaunu uzspodrināt savu noputējušo mundieri, savus miljonus ieguldot jaunatnes basketbolā. Varbūt viņš to ir aizmirsis, taču - ja nebūtu cita slavena spēlētāja vārdā nosauktās un izveidotās basketbola skolas, viņš, iespējams, pie šāda džekpota nemaz nebūtu ticis. Beigās atkal nonākam pie tā, ka sportā viss notiek cikliski. Tas, kurš maksimāli mobilizē savus spēkus, arī plūc uzvaras laurus. Latvija, iespējams, nekad nevarēs skrieties ar Lietuvu, taču tikt tuvāk – to taču mēs varam! Lai to izdarītu, ir jāsāk ar pamatiem – jaunatnes basketbola sistēmu, precīzāk, cilvēkiem, kas tajā strādā.