Rokasspiediens

Ķermeņa valoda play off spēlēs ir kā viltotais zaķis latvieša ēdienkartē – neviens nezina, kāpēc to sauc par zaķi, bet visi saka, ka garšīgs. Biju tajā brīdī blakus Ozoliņam, kad pēc rīta treniņa Smits skrēja garām: vajadzēja redzēt, kā abi galvenie varoņi uzvilkās. SKA treneris mazliet iepauzēja, bet tad izklupienā pastiepa roku ar vārdiem „Hi, Sandis!”. Viņš burtiski ar acīm paveica to, ko normālā kārtā būtu jāizdara rentgena aparātam – tas bija profesionāls skatiens, kas vienā mirklī veica pārbaudi un diagnozi. Prātā paturot savus nodzītos kareivjus, Berijs iztēlē gribēja salīdzināt – kas notiek ar pretinieku. Ozoliņam play off laikā nav jāmāca uzvesties – ieraudzījis Smitu, viņš pārvērtās kā baletdejotājs pirmizrādes rītā. Pirms brīža bijām pārrunājuši Sanda elkoņa savainojumu, kur vecās un ne tik vecās šuves pēc iepriekšējā mača bija atsistas vaļā kā ar rāvējslēdzēju – nekas labs tur nebija, locītava bija ietīta saitē, taču Ozoliņš turpināja tēlot varoni:
- Tas sīkums, - tā viņš atbildēja Sergejam Naumovam, kas esot blakus, ar galvas mājienu pavaicāja Dinamo kapteinim, kāpēc caur treniņtērpa blūzi ir izspiedušās asinis. Berijs Smits neko tādu neuzspēja ievērot, jo Ozoliņš viņa priekšā rokasspiedienu izpildīja kā cilvēks, kas nule kā atgriezies no trīs mēnešu atvaļinājuma un alkst mesties darba druvā:
- Hi, coach! – tā savu sveicienu izgaršoja mūsējais, liekot saprast, ka viņš šobrīd atrodas ne tikai teicamā sportiskā formā, bet arī lieliskā garastāvoklī. Ko tajā brīdī varēja padomāt Smits, kas vēl pirms pusstundas bija atstājis savus līderus viesnīcā, ar skaidru zemtekstu – veči, pataupiet spēkus vakaram... Te, viņa priekšā, bija pretinieku komandas līderis, kas ne tikai labi izskatījās, bet bija vienkārši svaigs kā gurķītis. Uzspēlēti smiekli, vaļīgas kustības, žesti – nekas neliecināja par problēmām ienaidnieka nometnē. Ozoliņš zināja, ka šo ķermeņa valodu treneris Smits iztulkos tieši tā... Tās bija vieglas šausmas un pārdomas, kas pārņēma SKA galveno spēles ideologu, bet neko vairāk arī šim rītam nevajadzēja... Dinamo atlika iziet laukumā un paņemt to, kas viņiem pienācās:

- Pēc pirmajām divām spēlēm izbraukumā bija redzams, ka SKA nav gatavi play off gaisotnei – jo šajā sezonas posmā nevienu neinteresē iepriekšējie sasniegumi, rekordi un balvas. Izslēgšanas spēles, pirmkārt, ir rakstura pārbaude. Tā ir prasme visiem kopā kā komandai atstrādāt laukumā katru sekundi. Pašaizliedzība pāri visam! Mēs šajā ziņā bijām vairāk gatavi, jo zinājām, ko vēlamies sasniegt, – tā Sandis Ozoliņš: - Mūsu pretinieks patiešām demonstrēja izcilu meistarību, taču play off ar to vien nepietiek. Vai mēs gribējām vairāk? Droši vien, ka nē, jo katrs, kas iet laukumā, vēlas uzvarēt. Mēs bijām viengabalaināki kā komanda – mēs bijām kā savilkts kulaks, gatavs jebkurā brīdī ne tikai aizstāvēties, bet arī uzbrukt. Puišu pašaizliedzība bija vienkārši perfekta – kā komandas kapteinis, varu būt lepns par saviem komandas biedriem!

Kāpēc Rīgas Dinamo uzvarēja? Mēs patiešām esam komanda. Līgas galvenais snaiperis Hosa guva vienus vārtus četrās spēlēs, bet – vai ievērojāt, kā viņš centās aizsardzībā? Neko tādu mēs regulārajā sezonā neredzējām. Vai pamanījāt, cik pārliecinoši pirmās divas uzvaras Sanktpēterburgā izcīnīja Masaļskis? Tur tika ielikts pamats visai sērijai. Vai ievērojāt, cik stabils aizsardzībā bija Laviņš, bet pēc gūtā savainojuma, cik droši viņu piesedza Jēkabs „Veseris” Rēdlihs? Un – Gints Meija! Tas bija viņš, kas ceturtajā mačā kopā ar Cipuli rāva SKA aizsardzību lupatu lēveros! Pat varenajam Zubovam zobi klabēja... Ja ceturtā maiņa spēlē ar tādu iedvesmu, tad pirmie, otrie un trešie vienkārši nedrīkst palikt malā... Mazais samurajs Karija ar dievīgo saspēli, žiglais Miķelītis kā baltais vējš, spraunais Dārziņš ar asajiem elkoņiem, centīgais Sorokins ar militāro sveicienu, skarbais Ankipāns ar veča raksturu, vienkāršais Ņiživijs ar perfekto attieksmi... Vai turpināt? Kamēr Berijs Smits visiem stāstīja, ka viņa komandā katram ir sava vieta un loma, mūsu komandā hokejisti vienkārši šīs lomas nospēlēja.
Visbeidzot, kapteinis Ozoliņš. Nocitēšu kādu SMS īsziņu, ko saglabāju telefonā 2008. gada pavasarī: „Ko tu domā par spēlēšanu RD? Vai tā ir veca hokejspēlētāja nespēja pateikt paldies par uzmanību?” Viņš gribēja, viņš nojauta – viņš mēģināja! Piekritīsiet – viņam sanāca... Un, kā vēl!