Pirms kaujas...

Šorīt katrai komandai atvēlētās 45 minūtes ledus bija ļoti simboliskas. SKA sāka pirmie – deviņos. Pēc vakardienas mača uz treniņu bija ieradušies abi rezerves vārtsargi un četri hokejisti, kas laukumā bija tikuši vismazāk. Kopā ar galvenā trenera palīgiem viņi imitēja dažādas situācijas – izspēles, taču par nopietnu šo gatavošanos nenosauksi. Viens no uzbrucējiem bija iegaumējis vakardienas skandēto „Di-na-mo! Di-na-mo Rīga!” un to ik pa brīdim izkliedza, kad kārtējo reizi bija apspēlējis vārtsargu. Cits pusi treniņu noņēmās ap savu salūzušo slidzābaku, savukārt galvenais treneris Berijs Smits, ģērbies SKA treniņtērpā, ar Rembo sejas izteiksmi, kas atgādina sasaldētu mūmiju, mīņājās pie apmales. Viņš bija bez slidām, tāpēc varēja būt te uz soliņa, te – aizskriet līdz komandas ģērbtuvei. Tas vairāk laikam tāds rituāls, jo ģērbtuvē bez ekipējuma menedžera un dažiem tehniskiem palīgiem, neviena cita nebija. Lielākā daļa komandas palika viesnīcā - mēģina atgūties pēc vakardienas pirts... Kad līdz iesildīšanās beigām bija palikušas dažas minūtes, hokejisti sāka skrupulozi pievērst uzmanību vienam spēles elementam, kas atgādināja izgājienus pret vārtsargu – kaut kas līdzīgs pretuzbrukumiem divi pret viens. Trenerus tas saniknoja, jo viņi tajā brīdī gāja prom no laukuma. Viens no viņiem – ar plikāku galvvidu – bija varen pikts par šādu rosību, pietiekami skaļi šo darbību nokomentējot, pie reizes atskatoties, vai visi, kas tobrīd bija viņa tuvumā, šo sakāmo sadzird:
- Trenēties vajadzēja visu treniņu, nevis pēdējās piecas minūtes. Tā kā krievu olimpieši – pamostas par vēlu..., - replika tika izteikta nevis ar humoru, bet ar krietnu indes un sarkasma devu. Tā parasti runā ģimenē tēvs, kad bērns no skolas mājās atnesis sliktu atzīmi un vaicā, vai vakarā nevar aiziet uz diskotēku...

Rīgas Dinamo savu laiku atstrādāja līdzīgi. Uz ledus – Sergejs Naumovs treniņtērpā, bet uz slidām, vārtsargs Muštukovs, aizsargi – Jēkabs Rēdlihs un Cibuļskis, uzbrucēji – Arnasons, Bērziņš Meija. Visticamāk – vakarā no šiem pieteikumā atradīsim Muštukovu, Rēdlihu un Meiju. Masaļskis varētu palikt malā, taču Sergejs Naumovs ieteica to atstāt vēl ārstu ziņā:
- Gan viņi tiks skaidrībā, taču mani vakar patīkami pārsteidza Pruseks – tik vēsi iejusties spēles gaisotnē, turklāt izvilkt dažus tādus metienus, kas droši vien SKA hokejistiem murgos rādījās visu nakti – tas bija tieši tas, ko mēs no viņa gaidām.

Pēc piecpadsmit minūtēm uz ledus savrup turējās Laviņš, kas iepriekšējo spēli izlaida savainotā muskuļa dēļ. Varēja redzēt, ka Rodžers mēģina pārliecināties par gatavību šodien iet laukumā. No malas neko pateikt nevarēja, taču ārēji viņš bija visai sprauns:
- Mums nav viegli, taču kurš teica, ka play off būs pastaiga? – retoriski smejas Jēkabs Rēdlihs. Viņš vakar savus pretspēlētājus solīdi gar apmalēm padauzīja un nav šaubu, ka daudzi no SKA vēl tagad laiza šīs brūces. Play off spēlēs tas ir normāli.
No malas treniņu pie apmales pavēro Cipulis, Dārziņš, kapteinis Ozoliņš izskatās labi izgulējies:
- Jā, gulēju labi, no rīta parisināju krustvārdu mīklas – kādi deviņdesmit astoņi procenti no simts. Man patīk šie rēbusi angļu valodā, - var redzēt, ka Sandis uzspēlē mundrumu un grib aizdzīt domas no hokeja, taču patiesībā ir gatavs jebkurā brīdī risināt SKA piedāvātās mīklu versijas laukumā. Garām iet Berijs Smits un abi sarokojas – formāli, pieklājīgi.
- Džeki ir baigie malači. Vai kāds var pateikt, ka vakar uz ledus bija komandas, kuras regulārajā čempionātā šķīra 38 punkti? Sitīsimies līdz galam, neko neatdosim tāpat vien, - apņēmīgs ir Ozoliņš.
Pārrunājam mūsu savainojumus, spēlētāju gatavību un nonākam pie kopsaucēja – jā, mēs esam apskādēti, paburzīti, pamocīti, taču nevajag domāt, ka pretiniekam ir klājies vieglāk. Viņi tāpat meklē plāksterus...
Šovakar būs laba spēle. Ja abas komandas pēc spēles beigām atsveicināsies, tad... Jūs saprotat, ko es ar to gribēju teikt?