Kungi, mazliet vairāk nopietnības

Kāpēc uzjautrinos? Ne jau ar domu, ka svarcēlājs kaut kur slapstās, ka viņam ir ko slēpt vai tamlīdzīgi. Viktors pats ir noteicis, kur šajā laikā atradīsies un tā visā pasaulē dara daudzi sportisti. Lai dopinga kontrole vajadzības gadījumā zina, lai tā var atrast savu meklēto objektu. Domāt, ka Ščerbatihs ir kaut kāds trešās pasaules dīkdienis, kas pēc deputātu godiem savā nodabā pārkrāmē smagumus un tāpēc, varētu nevienu neinteresēt – šajā reizē ir mazliet naiva. Viktors ir titulēts sportists, viņš gatavojas Londonas spēlēm – tiesa, tur viņam vēl vieta jānopelna. Būtiskāk, ka savulaik viņš jau krita dopinga grēkā, kas loģiski nevar tikt nomazgāts ne ar kādām medaļām. Tā bija – fakts! Tagad viņu uzmana un nav pat svarīgi – no kuras puses pūš gan vējš, gan interese par pieredzes bagātā atlēta organisma tīrību vai – nevainību.
Kas notiek? Ščerbatihu ar pirmo piegājienu neatrada un Latvijas Svarcelšanas klubu apvienība ar entuziasmu paziņo, ka tā neuzņemas nekādu atbildību par šo gadījumu. Domāju, ka arī Latvijas piensaimnieku un būvnieku asociācijas neuzņemas nekādu atbildību konkrētajā gadījumā, taču - atgriežamies pie apvienības interesēm. Kopš zināma laika Latvijā svarcēlāji karo – vieni ir apvienoti jau minētājā kopā, otri ir Latvijas svarcelšanas federācijā. Apvienību ir atzinusi Latvijas sporta veidu federāciju padome, savukārt federācija bauda starptautiskās federācijas laipnību. Laikam jau nojaušat, ka Ščerbatihs ir otrajā grupējumā – tajā, kurš vispār neko nav paudis minētās dopinga kontroles sakarā. Skaidrs, ka vieni vai otri šajā gadījumā cenšas izpausties, cik labi vien mācēdami, atgādinot par visiem zināmajiem stāstiem, kas sevī ietver tādus vārdus kā – skaudība, atriebība, nenovīdība, cūcība... Kaudzēm riebeklību.

Tiktāl paši svarcēlāji. Kamēr viņi villojas, formāli kā starpnieks vai samierinātājs uzstājas Latvijas olimpiskā komiteja. Protama lieta – ja reiz tiks dalītas olimpiskās ceļazīmes, tad vienam atbildība būs jāuzņemas. Jautājumā par Ščerbatihu, teikšana ir arī Latvijas olimpiskajai vienībai, kuras sastāvā olimpiskais vicečempions ir jau labu laiku un, kas viņa treniņu programmām izsniedz noteiktu finansiālu atbalstu. Diskusiju par to, vai Viktors vispār ir nopietni ņemams pretendents uz kaut ko olimpisku – liksim malā. Nozares speciālistu domā, ka ir gan. Ja reiz valsts savu spēkavīru atbalsta, valsts gan jau arī zinās, kur viņu meklēt – tā varētu spriest starptautiskā dopinga kontrole... Tomēr, izrādās – nezina gan. LOV skaidro, ka informāciju par šādiem gadījumiem viņi saņem no attiecīgo sporta veidu federācijām. Tagad mēs jau zinām, ka svarcelšanas gadījumā uz kaut ko tādu atsaukties ir nenopietni – viņi paši nesaprot, kas kuram pieder... LOK? Jā, te nu būtu labs gadījums, lai starpnieks būtu mazliet skaidrāks savā izpratnē, bet – arī nekā. Formāli Ščerbatihs nav atradies vietā, kuru viņš ir deklarējis par savu atrašanās vietu. Noziegums tas nav, bet paskaidrojums federācijai jāsniedz. Kura organizācija tagad sadūšosies? Apvienība metīs krustus un teiks, ka neko nezina un nesaprot... Federācija varētu formāli izskaidrot šo gadījumu, tikai...šajā organizācijā ir pats Viktors un viņa treneris, kas nav neitrāli notikumu vērotāji. Tātad – ieinteresēti. LOK’s – rāda uz federāciju... Un tā pa apli.

Ja reiz LOV ir uzņēmusies rūpi par noteiktas kategorijas sportistiem, tad šajā konkrētajā gadījumā skaidrojums no viņiem būtu tikai kā apliecinājums, ka ir vismaz kāds, kas par kaut ko Ščerbatiha gadījumā atbild. Dopinga kontrole nav nekāda Valentīna diena... Tā neiezīmē datumus, vai svinamās dienas. Slikti, ka pats sportists arī spēlē murkšķa dienu – visi gaida, kad viņš no kaut kurienes izlīdīs un, vai vispār izlīdīs. Ka kaut ko pateiks... Ja nesekos skaidrība, tie otri – svarcēlāju apvienība – pamatoti sāks klaigāt, ka Ščerbatihs vispār ir izvairījies no dopinga kontroles. Kāpēc viņiem to darīt? Tāpēc, ka tas ir klasisks veids kā saviem oponentiem ievilkt pa zobiem. Vai viņi būs kaut ko izgudrojuši? Nē. LOK izdarītu labu darbu, lai tiešām abām pusēm populāri un skaidri ierīvētu zem nāsīm, ka šī vairs nav smilšu kaste, kurā notiek mērīšanās ar ceļamkrāniem. Kāpēc viņi raustās? Kur mugurkauli? Kur ieinteresētība viena konkrēta sporta veida sakārtošanā?
Veči – bet to, ka Ščerbatiham būs tomēr jāpaskaidro, kāpēc viņš nebija vietā, kur viņu meklēja dopinga kontrole – to gan paturiet prātā. Jo patiesībā, dopinga kontrolei ir vienalga, kurš te otram vai kādam acis skrāpē, vai ber automašīnas degvielas bākā cukuru. Ja nav, ko slēpt - kur pamuki?