Komforta zonā

Situācija Rietumu grupas turnīra tabulā tiešām ir mums labvēlīga, diemžēl hokejisti arī prot lasīt un rēķināt. Un to arī dara. Lai gan viens otrs šad tad saka, ka nezinot, kur tabulā atrodas. Tikai milzu neveiksme var aizmest "Dinamo" zemāk par 8. vietu, bet, ja ir bijis tikai zemais mērķis - tikt play-off, tad ir vienalga, kurā pozīcijā komanda finišē. Varbūt nebūtu labi Gagarina kausa pirmajā kārtā uzrauties uz Znaroku vai Kovaļčuku, bet tālāk ir gandrīz vienalga: trešais vai sestais, tāpat otrajā kārtā pretī nāks Pēterburgas monstrs vai Latvijas brigāde no Maskavas "Dinamo". Teorētizēt jau var, ka būtiski ir pirmajā kārtā iegūt sava laukuma priekšrocības, taču tās ir diezgan tukšas runas. Dzīves realitātei varbūt tuvāki ir spriedelējumi, ka ir jābut augstāk regulārā čempionāta noslēguma tabulā, lai, zaudējot vai uzvarot Gagarina kausa pirmajā kārtā, mēs augstāk būtu sezonas kopvērtējumā. Ja par to kāds vispār domā.

Varbūt tas tikai man tā liekas, ka komanda iekritusi komforta un pašapmierinātības zonā. Varbūt, ka viss ir štokos un, runājot kāda Ādolfa vārdiem, - notiek plānveidīga frontes līnijas iztaisnošana. Lai puikas uz Gagarina kausu varētu paskatīties ne tikai bildītēs, bet varbūt arī dzīvē. Un GM Sējējs, treneri Ābols, Ignatjevs, Ankipāns, Klodāns un fiziskās sagatavotības treneris Klucis visu ir saplānojuši precīzi. Kā Kirova zāļu ražotnē "Grindeks", kur nedrīkst kļūdīties pat par pusi šņauciena.

Lai jau nu tā būtu, taču no malas izskatās, ka kāds Ābola/Ozoliņa līdz Ziemssvētkiem izcili darbojošamies mehānismā iemetis smilšu sauju. Vai varbūt pat trīs... Laiks daļēji sakrīt ar kādas Annas aiziešanu un komandas kapteiņa atgriešanos pilnīgi brīva vīrieša statusā.

Rājot un kritizējot hokejistus, šad tad iedomājos sevi viņu vietā. Nu esmu ārzemnieks kaut kādā Latvijā. Rezultativitātes punkti sakrāti, lai dabūtu naudīgāku līgumu, bankas kontā katru mēnesi kaut kas iekrīt, par NHL un zilo tāli sen vairs nesapņoju. Esmu starp komandas vadošajiem sešiem/septiņiem spēlētājiem. Ko man vēl vajag? Bez traumas pabeigt sezonu un meklēt jaunu ligzdu. Telkvists jau tā kā bija padevis Normundam ziņu, ka labprāt Rīgā paliktu vēl vienu gadu. Bet, ja ieziemieši ir tik vārgi, ka neko nevar izdarīt, kāpēc gan trakot man?

Psiholoģiskā pašapmierinātība mazliet atgādina Šuplera pirmo sezonu. Kad jau vairākas spēles pirms sezonas beigām vieta Gagarina kausā tika nodrošināta (tāds arī bija sezonas uzdevums), bet Gagarina kausā "Dinamo" pret Maskavas "Dinamo" bija kā grīdas lupata. Vecā "Dinamo" - tā, kas bija vecā Tihonova laikos, galvenais treneris problēmu mēdzis atrisināt... ar mākslīgi izraisītu konfliktu. Tolaik visvienkāršākais bija palaist puikas brīvsolī un pieķert pie grādīgo dziras. Un bac! Izmest no komandas kādu. Vēlams no pusvadošo spēlētāju pulka. Kā Malovu. Un tad par savu vietu baidītos visi. Gan līderi, gan piespēlētāji. Es nesaku, ka tam obligāti jābūt Ņiživijam, taču, piemēram, Džonsons vai Haščāks būtu ideālas kandidatūras. Izmetot Džonsonu, Sējējam gan būtu sev pašam ap rīkli jāmet kompetences žņaugs, bet tur jau atruna skaidra: Malkins nebija brīvs, Krosbijs arī nebija pieejams, ņēmām to, kas bija, turklāt mums jau zināms kadrs... Nu, kļūdījāmies! Var jau būt, ka Džonsona fiziskās sagatavotības testi ar katru treniņu kļūst labāki, taču gan viņa, gan arī Haščāka spēle rāda, ka nav prāta darbs komandā ņemt spēlētāju, kurš ar "Dinamo" nav izgājis visu vasaras sagatavošanās nometni.

Tāpat kā laikam prāta darbs nebija mačā pret "Admiral" pirmajā maiņā ielikt Skvorcovu. Nu nav Gunārs pagaidām pirmo divu maiņu uzbrucējs. Nav. Varbūt kādreiz būs. Līdz šim Ābolam veicies, ka, mainot uzbrucēju trijniekā trešo spēlētāju, gandrīz vienmēr izvilkta pilnā loze. Visas sezonas griezumā gan pašmāju uzbrucēji šajā jampadracī zaudējuši savu identitāti. Izņemot Indraši un Pavlovu.

Bet varbūt 15., 17. un 19. janvārī "Dinamo" uzvarēs visus trīs konkurentus, nostiprināsies 3. vietā un tad šim rakstam nebūs nekādas jēgas... Lai tā būtu!

KHL. Rietumi. 14. janvāris