VEF vs Žalgiris: ir, par ko runāt

--Kā tev, Kārli, liekas: pēc iepriekšējās plus četrdesmit uzvaras pār ziemeļu kaimiņiem no Kalev – ar kādiem plusiem šoreiz vinnēsim dienvidnieku Žalgiri?
--Kad liekas, tad sasitas – kā teica Ivars Žvīgurs. Nevar salīdzināt māti ar meitu. Mačs mačam nelīdzinās.
--Tad igauņi, tavuprāt, ir daudz švakāki par leišiem?
--Tajā spēlē ar VEF estiņiem galīgi negāja no rokas, neparko nevarēja iemest – 55 punkti spēlē jau ir tīrais izsmiekls. Ar tādu sniegumu Kalev nebūtu vinnējuši pat Valmieru vai ko citu. VEF 95 punkti, protams, ir labs rādītājs, taču lai spēlētu ar Žalgiri, kur pretī nāk citi, varenāki augumi, kur cita individuālā meistarība, cita pašpārliecība – tur par iepriekšējiem plusiem jāaizmirst. Turklāt Vefam nākuši atkal jauni spēlētāji, atgriezies Jahovičs (pēc traumas – I.O.), noteikti būs redzama atkal cita komandas aina. Ļoti svarīgi būs, kā spēle aizies no sākuma, jo vairākas spēles zaudētas tāpēc, ka no pirmajām minūtēm nespējām diktēt savus noteikumus. VEF augstākā līmeņa mačos bieži ir sācis vāji un ļoti vāji. Ja sākumā neiedos handikapu, tad VEF var cīkstēties ar jebkuru pretinieku.
--Jau pirms spēles mani nomāc žēlums par to, ka nav tās latviešu – lietuviešu basketbola spriedzes, kā sendienās. Tās nebija Kauņā, un acīmredzot nav arī Rīgā...
--Šodien ļaudīm ir daudz un dažādas citas lietas un kreņķi ārpus sporta. Būtu šāds mačs noticis pirms nedaudz gadiem – zāle tiktu pārpildīta.
--Kas tad šim gadam vainas?
--Gadam – nekādas, vaina ir špīleros.
--Nuja, sastāva pārmaiņas Vefā atgādina karuseli; man jau zūd skaits tiem melnādām, kādi cauri Rīgas komandai izvirpuļojuši. Tas nekādi neliecina par mūsu jau sezonas sākumā cerēto un vēlēto komandas stabilizēšanu.
--Runājām arī par to, ka Valteram ir talants uz mainīšanu; par šīm lietām parunā ar viņu pašu – kas, ko un kāpēc. Komanda netiek uzlabota ar labākiem spēlētājiem, bet mēģina citu pēc cita tai nederīgos. Tādas rotaļas ir grūti saprast un izprast.
--Vienalga: cerēsim tomēr uz labu basketbolu?
--Tāpēc jau mēs te esam!

Pamatsastāvā VEF mums uzreiz un nekavējoties liek priekšā divus jaunieguvumus: bijušās un basketbolā slavenās Dienvidslāvijas audzēkni Bojanu Bakiču un kārtējo ASV melnādu Trevoru Hjūzu. Amerikānis, saspēles vadītājs, jau ar pirmajām minūtēm apliecina savu lietderību: iedod Parahovskim tādu piespēli zem groza, it kā ar Artjomu būtu vienā komandā kopš bērnu dienām. Bakičs (aizsargs, otrais numurs, varot spēlēt arī par trešo – bet tam tomēr par sīku) gan īpaši pirmajā debijā neizceļas, taču kopainu vismaz nemaitā.
VEF pirmās minūtes paņem ar 5:0 – vai piepildās Strēļa vēlēšanās?
--Nepiesauc nelaimi! Paskatīsimies vēl pēc piecām minūtēm...
Kā mežā sauc... Pēc dažām minūtēm laukumā jau pavisam cita ainava. VEF zonas aizsardzība nespēj izskriet līdzi manīgajiem leišiem, un tie žvidzina citu pēc cita trejačus. Vēl bija 9:5, bet pēc pirmās ceturtdaļas uz tablo šausmu cipari: 20:30. Komandas centrālā ass Parahovskis nepilnu piecu minūšu laikā ievācis trīs piezīmes un turpmāk ir tikai ierobežoti izmantojams. Nav cik necik līdzvērtīgas maiņas, aizstājēja. Un Žalgira augumu pārākums zem groziem tiek izmantots – kaut mazāk, nekā snaiperu prasme.
--Vai tas nozīmē, ka, aritmētiski rēķinot, spēles gala rezultātu varam sagaidīt pie cipariem 80:120?
--Spēles sākumā nekad un neparko nedrīkst ļaut pretiniekiem uzņemt precīzu metienu ritmu – kā tas, diemžēl, tagad ir noticis. Pretiniekiem uzdāvināts psiholoģiskais komforts. Astoņās minūtēs leiši guva 22 punktus – ar to viss ir izteikts. Ja katrs nevar nokrampēt savu pretspēlētāju, tad mačs ir zaudēts. Bez Parahovska mūsu otrais stāvs ir pagalam. Keins, pret Kalev mazākajiem pretspēlētājiem varonis un metējs, pret Žalgira garākajiem pretiniekiem sitas kā muša pret rūti – sīkšana ir, bet cauri netiek.
Bet ar to aritmētiku nesteidzies. Katra aizvadītā minūte prasa spēku, tādēļ labāk esi gatavs paskaitīt, cik punktus kurš gūs pēdējā ceturtdaļā. Diezin, vai Žalgiris visu maču metīs kā mašīna...

Apsteidzot notikumus: patiešām, lietuvieši ne tuvu nespēja sasniegt tādu punktu birumu visas spēles summā. Bet ja Vefs savukārt būtu tikai spējis saglabāt tos starta 20 punktus arī katrā nākamajā ceturtdaļā, tad... rīdzinieki būtu vinnējuši ar viena punkta pārsvaru. Taču spēles likteni galu galā izšķīra nevis elegantie Žalgira trejači vai cīņa zem groziem, bet gan viesu daudz biežāk un nesalīdzināmi precīzāk izpildītie soda metieni.

Otrajā ceturtdaļā iezīmējas tautasbrāļu salekšanās: Hjūzs enerģiski izkampj bumbu no Žalgira melnādas rokām, lai izmestu autu. Tas gaužām apvainojas un saskaišas, ka vai tvaiks pa nāsīm kūp laukā. Nav jābūt pareģim, lai saprastu – drīz kaut kas notiks! Protams, žalgirietis izdevīgā brīdī velk Hjūzam ar elkoni pa māgu, saņem attiecīgo piezīmi. VEF pievelk uz 32:36, bet tad minūtes laikā atkrīt līdz 32:42. Mums centībā sanāk daža kļūda, daža neprecizitāte, bet leiši izmanto visu, ko dieviņš un vefiņš atvēl. Ir tāds iespaids, ka Žalgiris, par sevi drošs būdams, rezultāta starpību paceļ, kad vajadzīgs – ar precīziem tālajiem un ne mazāk precīziem sodiem. Tomēr VEF šodien vairs nav vakarējais un Arēna Rīga nav Polija. Nenotiek nekāda piekāpšanās, 45:49 pēc pirmā puslaika ir nagiem un zobiem izplēsts. (Otrā trešdaļa vinnēta ar 25:19).

--Kādas prognozes otrajam puslaikam – jo pie mīnus četri ausis ne tuvu nav jānolaiž...
--Lielā mērā noteicošā var kļūt fiziskā izturība. Žalgirim iespējamas drošākas un biežākas spēlētāju maiņas; viņiem ir līdzvērtīgāks sastāvs, kāda mums tomēr nav. NBA valda princips: rezervists uznākot laukumā nevis pavājina, bet gan pastiprina komandas iespējas. Mēs, protams, nevaram atļauties uz katru posteni sagatavot un turēt pa četriem puslīdz vienādiem augsti meistarīgiem basketbolistiem...
--Toties man šķiet spēlētāju acīs saskatāma tā uguntiņa, kādu iepriekšējos mačos VEF leģionāru-amatnieku vidū manīja gaužām reti...
--Neesmu kurinātājs, uguntiņu speciālists. Tomēr esmu novērojis, ka arī ugunskurs reizēm liesmo kvēlāk, reizēm noplok. Tā kā vairāk par uguntiņām paļausimies tomēr uz meistarību.

Spēles otrajā pusē par galveno darbības personu mums atkal kļūst piezīmju normas nomāktais Parahovskis.
--Kaķi, kas, tavuprāt, tur ir par lietu: kāpēc šis, visādi citādi labais un komandai ļoti nepieciešamais basketbolists allaž tik ātri savāc pārkāpumus?
--Viņš nav neveikls, tomēr ar lielu ķermeņa masu. Pārkāpumi parasti netiek izdarīti apzinīgi, taču tiek sasniegti aiz lielas apzinības. Parahovskis tik ļoti cenšas atbruņot pretspēlētāju, ka dažās asās spēles divcīņās par kādu nieku tomēr netiek galā ar savu muskulatūru noteikumu robežās. Neliela, tomēr sodāma saskare ir notikusi. Taču viņš ir spējīgs arī saprātīgi savaldīties.
Tā arī notiek. Parahovskis turas, turklāt spēj arī pilnasinīgi cīnīties. Viņam līdzās uzliesmo Janičenoks, kurš trešajā ceturtdaļā gūs lauvas tiesu no saviem iekrātajiem punktiem. Tā izskatās, ka Trevors Hjūzs varētu kļūt par Rīgas basketbola līdzjutēju mīluli. Katrā ziņā viņa piespēles un kāds akrobātisks triks zem groza izraisa vēsprātīgo Rīgas basketbola skatītāju tik ilgi gaidītās ovācijas. Vienīgi metienu precizitāte Trevoram varētu būt arī augstāka. Nekas, nāks mālēts – būs labs, pieradīs pie Rīgas groziem. Hjūzs pavisam noteikti un jau debijā uzskatāmi ir vislabākais, ko VEF šosezon spējis pasaulē sameklēt. Komandā jūtama kāda kārtība, cits uz citu var paļauties.

Jo tālāk, jo vairāk šķiet, ka spēle mums nepavisam nav bezcerīga. Rīdzinieku nepiekāpību izbaudot, beidzot sāk nervozēt arī Žalgiris. Cik tad var – likt un likt mājniekus pie vietas, un atkal un atkal dabūt atpakaļ?! Viesi nereti palaiž nagus, īpaši uzskatāmi to izdarot pret Parahovski brīdī, kad mūsu centrs pārtver bumbu un aizskrien ātrajā uzbrukumā (!). Viņš iemet sodu, un tad ir 68:69, vēl jāspēlē deviņarpus minūtes. Vai atkal zilā vakarā dzied birzī lakstīgala? Vēl pēc minūtes ir 69:69 – vai cerības kļūst par īstenību, Kārli?
--Pašlaik spēle žonglē uz bezdibeņa malas. Šis ir izšķirīgais brīdis. Manuprāt – kas tagad pirmais iemetīs, tas arī uzvarēs.
Ir saspringta spēkošanās, ir iespējas kā vieniem, tā otriem, Vefam bumba ķircinoši izlēkājas pa groza stīpu, bet iekšā nelien. Un tad, pēc minūtēm ilguša līdzsvara, tomēr pie panākuma groza tuvumā izlaužas žalgirieši...
Kaķītim taisnība: visā spēlē ar 79:74 uzveic tomēr zaļais Žalgiris, tā praktiski nodrošinot sev vietu VTB Vienotās līgas finālčetriniekā. Vēl gan VEF turējās līdz pat pēdējai minūtei, kura iezīmējās ar milzumdaudz soda metieniem uz abām pusēm – bet vefieši uz soda līnijas rādījās visai neveiksmīgi.
--Vai tam ir arī kāds loģisks izskaidrojums – izņemot saprotamu spriedzi?
--Noteikti – pagurums. Klasisks piemērs no septiņdesmito gadu pasaules čempionāta. PSRS izlases treneris Gomeļskis līderi Paulausku mačā par pirmo vietu ar ASV turēja cīņā visas 40 minūtes. Pēdējās sekundēs Modests varēja izšķirt zelta medaļas par labu PSRS – pie mīnus viena punkta iemetot piešķirtos divus sodus. Taču pārgurušais basketbolists abus aizmeta garām... Trenera vaina! Arī VEF nedaudzajiem līderiem vajadzēja dot kaut mirkli atelsties.

Nekas. Tagad laiks veltīt vērību Baltijas basketbola līgai, kurā gan valda tāds kā juceklis, kā šurumburums: ir komandas, kas aizvadījušas pa 14 spēlēm, ir tāda, kam tikai 7 sacensības...
Sestdien VEF Olimpiskajā centrā uzņem līderi no Tartu – Rock komandu. Bet otrdien turpat apskatīsim lietuviešu Nevežis no Panevežis.