Hokejs bez alus ir daiļslidošana. Ievads

Tā nu dzīvē ir iegājies, ka jau 27 gadus varu apvienot patīkamo ar lietderīgo: par brīvu skatos hokeju, pēc tam par to uzrakstu kādu murgu gabalu un redakcijas man par to vēl samaksā. Vēl lielāka leiputrija sākās, kad Latvijas ripas meistari un mazie meistariņi sāka braukāt apkārt pa pasauli. Nu bija likumīgs pamats vazāties viņiem līdzi. Un salīdzināt, kā kurā zemē ievēro bausli, lai hokejs nebūtu daiļslidošana.

Hronoloģiski baušļa pirmā pārbaude notika 1990. gadā Bernē. Un uzreiz pasaules čempionātā. Šveice tā pati Vācija vien ir un pirms 20 gadiem to bija skārusi tikai pavisam sīka krīze. Žurnālisti preses centrā līdz septiņiem vakarā drīkstēja alu pļumpēt par brīvu, pēc septiņiem - divi franki. Kaut arī kapitālistiem divi franki neskaitās liels kapitāls, pēc septiņiem pie pumpīša žurnālisti nedrūzmējās.

1992. gadā no Minhenes kā suvenīru pārvedu ''Warsteiner'' alus glāzes. Dažas no tām, kurās pirms tam vācieši bija lējuši brīvalu. Neesmu izteikti gaišo un vieglo alu fans, taču Minhenē vienīgo reizi dzīvē savām acīm redzēju mazliet ieskurbušu Vladimiru Vladimiroviču. No vācu brīvalus. Nezinu, vai šis piemērs var kalpot otrajam bauslim, ka ''na haļavu pjot daže trezveņņiki i jazveņņiki''.

1993. gadā Bledā likās, ka alus komunisms iespējams arī vienā atsevišķā zemē. Bet tai noteikti jābūt Slovēnijai! Slovēņi žurnālistu slāpes veldzēja ar sešu šķirņu aliem, turklāt visas dienas garumā, alus brūža vārdu esmu piemirsis, bet ''Čorni baron'' atkal dzēra pat tādi mūsu cunftes brāļi, kas Latvijā atsakās arī no kvasa.

1994. gadā Kopenhāgenā dāņi mūs ļoooti nepatīkami pārsteidza. ''Warsteiner'' bija tikai uz laukuma apmalēm. Šis pasaules čempionāts ne ar ko citu arī nav ievērojams. Pilnīgi bezjēdzīgs pasākums!

1995. gadā Bratislavā Jūliusa Šuplera tautieši bija parūpējušies, lai žurnālistiem būtu normāli darba apstākļi. Taču tā kā ruma/kolas kokteilis maksāja kādas astoņas sabiedriskā transporta biļetes, daļa Latvijas žurnālistu, kas dzīvoja tuvu hallei, šo transporta naudu izmantoja krietni lietderīgāk.

1996. gadā Eindhovenā holandieši bezmaksas alu nemaz nedrīkstēja laist preses centra tuvumā. Jo uzvarētāju vārtus taču sargāja Artūrs Irbe. Kurš nedzer pat gāzētos augļūdeņus.

1997. gada pasaules čempionātu Turku Latvija sāka ar Pēteri Skudru un Juri Klodānu, tāpēc Eindhovenas aizliegums vairs nebija spēkā. Ja līdzbiedri domā, ka kļūdos un somi tiešām presei neizlēja brīvalu, zvaniet Latvijas dzelzceļa prezidentam Uģim Magonim. Viņš tolaik bija tas, kas tagad Kirovs Lipmans, gados jaunāks par mani un droši vien atceras, vai šis turnīrs bija izdevies. Jā, Irbe arī tur bija...

1998. gadā Šveicē slāpes darba laikā par brīvu varēja veldzēt ar minerālūdeni. Tukšs turnīrs.

Zinot, ka Norvēģija ir dārga zeme, uz 1999. gada pasaules čempionātu Oslo ierados ar savu, SWH alu.

2000. gadā Pēterburgā krievi bija pa pusei viesmīlīgi, žurnālistiem alu par brīvu lejot tikai spēļu pārtraukumos. Bet kur gan rakstīts, ka nedrīkst ņemt divus vai trīs ielējumus un skatīties hokeju TV! To kopā ar krievu kolēģiem gan darījām tikai t.s. neitrālajās spēlēs.

Neviens no nākamajiem pasaules čempionātiem nav tā vērts, lai tos vispār pieminētu.

P.S. Atbildot uz interesantais aizvakar uzdoto vaicājumu, cik litrus alus es dienā izdzeru, esmu spiests ziņot, ka 2010. gads ir sācies ļoti slikti. Divu nedēļu laikā esmu pieveicis tikai četras tādas daļas, kā redzams profila bildē. Taču esmu optimists.