Prokopčuka... NHL

Latvijas labākā gargabalniece un Latvijas rekordiste 3000 metros, kā arī visās disciplīnās, kas garākas par šo, ieskaitot maratonu, gadā tradicionāli veic divus maratonus – vienu pavasarī un otru – rudenī. Ir sportistes, kas to dara biežāk, taču tad jābūt vai nu milzīgām izturības robežām, atjaunošanās iespējām, vai arī kādam „no augšas” jānorāda, cik bieži un kur skriet (mērķēts, piemēram, uz Ķīnas sportistēm). Varbūt tāpēc Prokopčuka maratonu ne reizi nav skrējusi ne olimpiskajās spēlēs, ne kā arī pasaules čempionātā, kaut bijusi labāko vidū ar cerībām uz medaļu. Formālais iemesls ir bijuši klimatiskie apstākļi Pekinā, bet Londonā pagājušogad tā būtu laimes spēle – silts/auksts. Varētu mēģināt lielajos mačos skriet īsāku distanci par maratonu, taču tas pilnīgi noteikti traucētu gatavošanos maratoniem, kuru prēmijas ir Jeļenas alga. Turklāt bez izredzēm uz augstu vietu. Liekas, ka sportiste ar treneri un vīru Aleksandru Prokopčuku ir atradusi optimālo piegājienu maratonam, un īpaši necenšas eksperimentēt un ķert medni kokā. Zinot, cik zinātniski sportošanai pieiet Prokopčuku pāris, tas nav nekas pārsteidzošs. Viņi zina, cik, ko un kur izdarīt vislabāk. Viņi ir profesionāļi.

Savus divus pirmos maratonus Prokopčuka noskrēja Eiropā – Parīzē un Londonā. Nākamais vecajā kontinentā bija tikai pagājušogad – atkal Londonā. Kāpēc tā? Kāpēc Čikāga, Bostona, Ņujorka, Osaka, Jokohama, Nagoja? Droši vien daudz ko nosaka tur piedāvātie starta nosacījumi, kas katram sportistam ir savādāki (individuālais līgums), un balvu fonds. Tomēr ir arī citi iemesli.

Ņujorkā Jeļena ir startējusi piecas reizes. Brauca arī pagājušoruden, taču par maratona atcelšanu parūpējās viesuļvētra Sendija. 2004. gadā (5. vieta) tā acīmredzot bija mīlestība no pirmā acu skatiena, jo pēc tam, kad vien maratoniste ir bijusi skriešanas gatavībā, viņa vienmēr ir braukusi uz Ņujorku. Divas reizes izdevās arī uzvarēt (2005., 2006.). Kāpēc gan lai nedotos uz maratonu, kurā tikai vienreiz nācies palikt goda pjedestāla pakājē un ar kura organizētājiem izveidojušās labas attiecības? Taču vēl viens aspekts ir Ņujorkas īpašā vieta maratona pasaulē. „Es uzskatu, ka Ņujorkas maratons ir pats prestižākais,” saka Latvijas gargabalniece. „Pēc tam droši vien Londonas maratons, kuru varbūt kāds cits uzskatīs par prestižāko. Tas atkarīgs no tā, pēc kādiem kritērijiem vērtē.” Šeit varētu diskutēt par to, ka svarīgākiem noteikti būtu jābūt olimpiskā čempiona lauriem. Arī uzvarai pasaules čempionātā nebūtu ne vainas.

Cits aspekts ir finanses. Par olimpisko zeltu Starptautiskā olimpiskā komiteja nemaksā neko, toties Latvija saviem olimpiskajiem čempioniem gan piešķir 100 tūkstošus latu (sestajai vietai gan pienākas tikai seši tūkstoši). Pasaules čempionātā Maskavā šogad uzvarētāji individuālajās disciplīnās tika pie 60 tūkstošiem ASV dolāru (Latvijā maksā vēl papildus par pirmajām trim vietām attiecīgi 20, 10 un piecu tūkstošu latu apmērā), bet Ņujorkas maratona uzvarētājam šogad pienācās 100 tūkstoši zaļo, kā arī varēja tikt izmaksāti līdz 60 tūkstošiem dolāru par laba rezultāta sasniegšanu. Turklāt prēmijas abās kategorijās pienācās attiecīgi 12 un 11 labākajām skrējējām (attiecīgi tūkstotis dolāru un desmit tūkstoši). Jūtat atšķirību? Vēl nevajag aizmirst individuālo līgumu, kurā katram sportistam var būt atrunāti savi bonusi. No šī viedokļa, salīdzinot komercmaratonus, „Ņujorka, protams, ir augstāk,” Prokopčuka turpina tēmu. „Vēl lielāks balvu fons ir Bostonai, tomēr man liekas, ka Ņujorkas maratons pasaulē ir pazīstamāks. Ņujorkas maratonam ir televīzijas translācija, Bostonu var neparādīt. Tāpēc var spriest, ka interese par Bostonu tomēr ir mazāka.” Re, arī televīzija ir piedzīvojusi savu uznācienu.

Pasaules labākie vieglatlēti sacenšas Dimanta līgā. Labākie daudzcīņnieki labākos noskaidro komerseriālā „Combined Events Challenge”, kurā pēdējos gados piedalījusies arī Latvijas daudzcīņniece Laura Ikauniece. Ir savi seriāli soļotājiem un krosa skrējējiem, un savs ir arī maratonistiem. Tas saucas „World Marathon Majors”, un šajā seriālā ietilpst seši prestižākie maratoni – Ņujorka, Londona, Bostona, Čikāga, Tokija un Berlīne. Taču tie ir vienlīdzīgi tikai iegūstamo punktu ziņā. „Kāpēc šajā seriālā iekļauta Berlīne, es nezinu,” ar saviem novērojumiem dalās Prokopčuka. „Nav tā, ka tam tur nav vietas, - tas ir labs un ātrs maratons. Tomēr Ņujorkā tikko bijām divdesmit cilvēku, un visi bija potenciālie kandidāti uz uzvaru un labu rezultātu. Berlīnē – viens – divi cilvēki... Viņi nevar atļauties piesaistīt daudz ātri skrienošu maratonistu.” Šajā ziņā maratoniste Berlīnei pielīdzina Rīgas maratonu, uz kuru vadošie sportisti parasti nebrauc. Jā, pēc punktiem varbūt kāds atbrauc, bet tas ir viens – divi sportisti. Skrējēja uzskata, ka tieši spēcīgo sportistu skaits ir izšķirošais, pēc kā noteikt maratona prestižu. Ja spēcīgu sportistu ir daudz, maratons var tikt iekļauts „Major” seriālā. Prokopčuka gan pieļauj, ka seriāla veidotāji vadās pēc kādiem citiem principiem, jo smejoties atzīmē, ka „paši viņi lēma, man neviens neprasīja. Ir starpība – nopelnīt 25 punktus Ņujorkā vai Berlīnē. Berlīnē punktus izcīnīt bija viegli – atbrauci un paņēmi, bet Londonā un Ņujorkā par tiem vajadzēja cīnīties ar sviedriem un asinīm.”

Ir vēl viens aspekts. Jeļenai tīri labi padodas skriešana nelīdzenās trasēs. Varbūt tāpēc līdzenie maratoni kā Roterdamā un Berlīnē nav viņas stihija. Jaunāka arī Jeļena nekļūst. To sportiste pati apzinās, piemin intervijās un savu gatavošanos un plānus samēro ar savu varēšanu (vairāk par izmaiņām Prokopčuku šā gada treniņu plānos, kā arī daudz ko citu sportistes attiecībās ar Ņujorkas maratonu 12. novembra „Sporta Avīzes” numurā). Tāpēc abi ar treneri vēl skrupulozāk izturas pret gatavošanos sacensībām un sacensību izvēli, kas atbilstu sportistes profilam vislabāk. Droši vien, ka tāpat rīkojas arī pretinieces, taču fakts paliek fakts – no aptuveni divdesmit pretendentēm uz godalgām Ņujorkas maratonā galu galā trešā par spīti saviem gadiem un pretinieču tituliem bija tieši Prokopčuka. Protams, arī Latvijas skrējēja nav nekāda pastarīte, taču šobrīd jau laiks strādā konkurentu labā.

Trīs reizes Ņujorkā ir uzvarējusi arī pasaules rekorda īpašniece britu sportiste Pola Redklifa, kurai bez Londonas maratona tieši Ņujorka bija panākumu kalve. Tas apliecina gan pasaules rekordistes klasi, gan maratona prestižu, jo sētas mačos viņa nestartē. Divi „PR” veido kombināciju Prokopčuka+Prestižs. Latvijas skrējēja ir augstās domās par maratonu, un tā organizētāji (ne tikai) ir augstās domās par Ļenu. Savādāk jau neaicinātu. 37 gadu vecumā viņa joprojām ir pasaules elitē, un, ja Ņujorkas maratonu varētu salīdzināt ar NHL līgu hokejā, tad Prokopčuka tur spēlē, turklāt vienu no galvenajām lomām.