Galu galā: kurš Vefiņš ir īstais?

Kā tas tagad, pēc grāmatas „VEF cīnās” dāvāšanas Latvijas skolām, zināms katram pirmklasniekam – VEF meistarkomanda sākusies 1958. gadā. Tā neizauga kā sēne tukšā vietā, tolaik varenās rūpnīcas pārziņā un apgādībā pārnāca Spartaka komanda gandrīz pilnā sastāvā – jo tā biedrība Latvijas PSR teritorijā tika likvidēta. Papildināta ar dažiem arodbiedrību sportistiem, VEF komanda, daudziem par pārsteigumu, jau otrajā dalības gadā PSRS meistarsacīkstēs izcīnīja bronzas medaļas. Tika uzskatīts, ka visi labākie mūsu spēki ir pulcēti čempionu un Eiropas kausa turētāju Rīgas ASK komandā. Bet... VEF tajā 1960. gadā uzveica ASK ar 60:55. Spēlēja prātīgu, palēnu, inteliģentu komandas kapteiņa Raimonda Karnīša diriģētu basketbolu. Bet meistarkomanda – tas tolaik bija apzīmējums, kādā sauca sporta spēļu komandas, PSRS meistarsacīkšu dalībnieces. Un tas bija viens, pats pirmais Vefiņš.

Pirmās lielās pārmaiņas notika 1964. gadā, kad LPSR izlase pārbaudes spēlēs uzvarēja kā PSRS (olimpiskās sudraba medaļas 1964. gadā), tā ASV (vēlākie Tokijas olimpiskie čempioni) izlases vienības. Skaidra lieta: spēki jāapvieno, lai atgūtu ASK tolaik jau zaudēto čempionu godu. VEF izvēlējās par bāzes komandu, uz to pārnāca ASK vadošie spēki ar pašu Jāni Krūmiņu priekšgalā, taču... vairāk par bronzas medaļām PSRS 1966. gada meistarsacīkstēs neizdevās sasniegt. Vecā paaudze lēnām atkāpās, bet jaunā meistarībā krietni atpalika (izņemot Ivaru Žvīguru). Bet 1968. gadā komandu vienkārši sagrāva, vairākus vadošos spēlētājus diskvalificējot par muitas noteikumu pārkāpšanu. Un nebūtībā aizgāja otrais, par dižu iecerētais Vefiņš.

Laiks no 1969. līdz 1975. gadam raksturojams kā juku laiks. Vecie beidza, jaunie sāka, komanda izkrita no augstākās līgas un izmisīgi kārpījās pa pirmo līgu. Valdošā attieksme pret basketbolu labai tiesai spēlētāju bija kā pret neapgrūtinošu nodarbi. Pēc principa: visus jau nevar vinnēt... Kaut arī Oļģerts Jurgensons, komandas kapteinis, tiecās rādīt to labo piemēru. Vefam uzticīgi veltījis 16 mūža gadus, viņš nogāja malā. Mainījās treneri (Oļģerts Altbergs, Alfrēds Krauklis, Alvils Gulbis), līdz atnāca Armands Krauliņš. Pirmajā darbības gadā vēl centies izspiest maksimumu no visiem Latvijā sasniedzamajiem basketbolistiem (4. vieta pirmās līgas finālturnīrā), turpinājumā treneris un kluba vadība ķērās pie kapitālas pārbūves ar skatu uz jaunajiem. Tādas krasas pārmaiņas vispirms noveda pie šķietami katastrofālām sekām – 1976. gada meistarsacīkstēs VEF kopvērtējumā ieņēma 28. vietu PSRS basketbola komandu rangā (16. vieta pirmajā līgā) – viszemāko visā savā vēsturē. Taču ar to pašu trešais, visai juceklīgais un nestabilais Vefiņš arī izbeidzās.

No zābaku tīrītāja par prezidentu – tā varētu teikt par VEF komandu, kura no iepriekšējās sezonas bedres tūdaļ ielēca augstākajā līgā. To ir vērts likt aiz auss – ar pirmās līgas finālsacensībām Rīgā 1977. gada pavasarī (pirms 35 gadiem!) sākās tā lielā mīlestība pret Vefiņu, kuras atskaņas jūtam vēl šo baltu dienu. Jo jau tad VEF basketbolisti apliecināja: to spēli var pārvērst par sirdslietu, pāri ikdienai paceļot spožus basketbola svētkus, vienotību, pilnīgu pašatdevi.

Komandā ienāca un drīz par tās līderi kļuva neapšaubāms basketbola talants – Valdis Valters. Viņš lielā mērā noteica komandas turpmākās gaitas, tās raksturu un spēles veidu. Ne vienmēr kapteiņa basketbola izjūta sakrita ar treneru Krauliņa un Maigoņa Valdmaņa nostādnēm un iecerēm – un tad šķīda dzirksteles. 1980. gadā pat izvērtās īsts karš starp treneri Krauliņu un Valteru līdz ar domubiedriem. Pēc ilgas un sīkstas cīņas pārsteidzoši uzvarēja basketbolisti – trenerim bija jāiet...

Tomēr galvenais bija basketbols, nevis intrigas. Vefiņš bija kā Valtera raksturs – nepastāvīgs, svārstīgs, spējīgs uz pārsteidzošu uguņošanu un spējīgs ieslīgt dziļā depresijā. Varēja uzvarēt ar sagrāvi pašu tolaik par nepārspējamu uzskatīto PSRS čempionkomandu CSKA, un varēja smagi zaudēt kādai tur Taškentas Universitātei. Spēja uzvarēt PSRS otro komandu, Maskavas Dinamo ar rezultātu 141:127.Varēja cerēt uz medaļām un varēja arī pēdējiem spēkiem un līdzekļiem nobalansēt uz augstākās līgas izkrišanas robežas. Tikmēr līdzjutēji, kaut dziļi pārdzīvoja mīļotās komandas neveiksmes un trūkumus, ik reizes piedeva itin visu iepriekš piedzīvoto, kad VEF cēlās spārnos un rādīja basketbolu kā augsto mākslu ar krietnu adrenalīna piešprici. Tikai... medaļu pietrūka, astoņdesmitajos gados augstākā bija piektā vieta 1985. gadā.

Līdz pienāca lielo pārmaiņu laiks, kad CSKA vairs nespēja noslaukt visu lielvalsts basketbola labumu savās interesēs. 1991. gads bija pēdējais, kad notika PSRS meistarsacīkstes (tās bija pēc skaita 58.). Un VEF – jau bez Valtera – 24 komandu konkurencē izcīnīja trešo vietu, trešās bronzas medaļas. Par tām bija jācīnās ar to pašu izslavēto CSKA. Mūsējie guva panākumu kā Maskavā (96:91), tā Rīgā (85:83). Medaļas saņēma Kārlis Muižnieks, Gundars Vētra, Igors Miglinieks, Raimonds Miglinieks, Dzintars Jaunzems, Normunds Puķe, Aigars Melderis, Ralfs Jansons, Imants Katlaps, Juris Kalniņš, Andrejs Bondarenko. Jau cita paaudze, ne vairs tā, kas liesmoja 1977. gadā. Bet 1991. gadā līdz ar PSRS beidzās arī VEF kā PSRS meistarkomanda, tolaik ceturtais un ilgākais Vefiņš.

Mežonīgā kapitālisma apstākļos kopš 1992. gada ar VEF zīmolu startējošā basketbola komanda piedzīvojusi krasas pārvērtības. Tās iesākās ar komandas pašnāvību un izputēšanu (kas atsevišķas sarunas vērta) 1992. gada Latvijas Basketbola līgas pirmo finālsacensību gaitā. Armandam Krauliņam, kas atkal bija pie VEF stūres, izgāja kā Tarasam Buļbam, sakot: es tevi dzemdināju, es arī tevi nogalēšu. Spītīgi saceļoties pret LBL diktētām prasībām VEF 1977. gada augšāmcēlājam labs gals nebija gaidāms. Komandai – diskvalifikācija! Izputējusī VEF rūpnīca no tās tālākas šefošanas atteicās. Tomēr tas vienas sezonas klubs varētu, kaut formāli, tikt uzskatīts kā piektais Vefiņš.

Ar 1994. gadu VEF zīmols atkal parādās Latvijas basketbola apritē. Vispirms kā VEF/Ādaži (4. vieta LBL), bet tad, brīžiem kā sporta skola, brīžiem savienībā ar citiem palīgiem, redzams zemākajās līgās ar mainīgiem panākumiem. Visu cieņu rīkotājiem, kas nepaguruši cenšas uzturēt pie dzīvības čaulu, taču saturs diemžēl sen pagaisis. Vai tas ir sestais Vefiņš – par to lai spriež līdzjutēji paši. Manuprāt: diezin vai...

Visjaunāko laiku vēsture kopš 2007. gada visiem zināma. Pirms pieciem gadiem, maijā, top pašreizējais VEF Rīga. Dibinātāju vidū Valdis Valters (es to esmu Vefam parādā – viņš deklarē), arī a/s VEF valdes locekļi, politiķis Edgars Jaunups, kurš ar laiku kļūst par aktīvāko VEF Rīga lietu bīdītāju. (Valters, protams, jau ir prom citos zilajos ekrānos.)Varam ilgi un gari prātot, vai un kādas tiesības jaunajam klubam ir lietot seno zīmolu, tomēr manifestā klubs izteicis apņēmību celt godā un turpināt tieši 1977. gadā aizsāktās tradīcijas. „VEF Rīga būs basketbola patriotu klubs”— tā tur sacīts.
Lai ko arī nepļāpātu, VEF Rīga izrādījies vienīgais dzīvesspējīgais projekts no trim Latvijas basketbola senās slavas atjaunošanas iespējām. ASK Rīga, kā zināms, bēdīgā paskatā aizgāja pa skuju taku, TTT Rīga izķēza senā, īstā TTT godu un izmanto tā slavu. VEF Rīga ir pieklājīga komanda ar mūsdienīgu komplektāciju, ar normālu kluba struktūru, ar dalību turnīros, kuri spēj piedāvāt skatītājus intriģējošas spēles.

Un tomēr: vai šis būs septītais VEFIŅŠ – to vēl ir jāpierāda, iegūstot pilnvērtīgu līdzjutēju mīlestību. Tad nebūs jāprāto par juridiskām vai morālām tiesībām, bet patriotiski jāgavilē: Vefiņ, sa-rauj!!!