VEF viesizrāde Lejas Jaunpilsētā

Nižnijnovgorodas klubs VTB ir jaunpienācējs, taču, gluži kā mēs, pratis uzvarēt pašu Žalgiri, turklāt vēl leišu laukumā! NN ir arī šāgada Krievijas kausa izcīņas finālists un bukmeikeru favorīts pirms spēles. Vefs iziet laukumā bez Jahoviča (ceļa operācija), un – galvenais! – Janičenoka, kura izrādes labskatam un jēgai ļoti pietrūks. Lai arī basketbols ir komandu spēle, tomēr skaļi solisti arī labos koros allaž nepieciešami. Nu to lomu jāspēlē 22 gadus jaunajam Bertānam un melnādam Miledžam, pretžalgira sacensības varonim. Viņus Nižņijnovgorodas publika ar aplausiem vis nesagaida – taču nesvilpj arī. Publika patiesi ir tāda, kā teica Dinamo hokejisti: atturīgi pieklājīga. Un nav jau arī par ko šūmēties, jo ar pirmajām minūtēm NN aiziet uz priekšu kā lokomotīve. Triec no augšas, met no tālienes, izkombinē pikenroļus – viss notiek kā labā, pašu sacerētā lugā. Punkti birst kā cirkū no iluzionista piedurknes, pirmajā puslaikā NN makā ir veseli 69 (ar divi pareizinot: cik sanāks visā spēlē?) – tas jau rādās kā skandāls, nevis teātris. Jeb – Vefam tā vairs nav pat drāma, tā jau ir traģēdija.

Komentētājs (lai man piedod Edgars un Arturs, pēc balsīm neatšķiru viņus) atceras savu skaisto bērnību, kad VEF bija tas, kurš reizi pēc reizes spēlē sameta tos trīsciparu skaitļus. Patiešām, pret Maskavas Dinamo bijis pat 141:127, bet tajā pašā 1978. gadā 120 punktu robeža sasniegta vai pārsniegta vēl 11 reizes. Bet... tam pašam Dinamo arī zaudēts ar... 125:152. Lieta vienkārša kā pakulu bikšeles: tosezon ap vidu PSRS basketbola diktators Gomeļskis tika noteicis spēlēt pēc profesionāļu ritmiem: 4 reizes pa 12 minūtēm. Liekajās astoņās minūtēs nāca tie baisie rezultāti – kaut gan Vefiņš arī pirms 4 x 12 ieviešanas jau trīsreiz bija sasniedzis trīspunktu skaitļus. Jo prata ātri skriet, plaši izspēlēt un precīzi mest no visādām vietām.
Šai reizē no pirmā puslaika kā aplausu vērti paliek prātā divi ātrie triecieni Bertāna un Miledža izpildījumā. Diez kas nav.

Nižņijnovgorodā pirmajā puslaikā iespētie 45 punkti Vefam tāpat nebūtu peļami – ja vien kāds laukumā atcerētos, ka basketbols tomēr nav teātris – nepietiek vien izrādīties uzbrukumā, vajag pielikt pūliņus arī pie sava groza un pat uz trīspunktu līnijas. Taču no tālienes NN žvidzina bez bažām, no 13 raidījumiem sasniedzot gluži fantastiskos 10 trāpījumus. Tā, lūk, ir izrāde, taču par to no sirds izpriecāties kavē tāds nieks – skaistie metēji nav savējie... Puslaika nogalē notiek arī svabadi triecieni no augšas VEF grozā, un nu jau rodas iespaids, ka mūs vienkārši piesmej. Traģēdija izvēršas par farsu?

Vajadzēja mīnus 24, lai beidzot Vefiņš kļūtu cik necik nikns.
Te atkal vietā atcerēties senus gadus, jo – nekas nav jauns zem mēness, ... un sākas viss no gala, kā dziesmā dzied. Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu pirmajā pusē, starplaikā starp Muižnieka, Krūmiņa, Gulbja un Valtera, Krištopāna, Zvana paaudzēm, Vefam bija gluži kā tradīcija: pirmajā puslaikā piekāpties ar pārdesmit punktiem, lai tad spēles otrajā pusē nikni un spītīgi mēģinātu sasmelt ar vieglu roku izšļakstīto. Kādas reizes tas arī izdevās, taču biežāk bija jāpaliek sūkstoties...
Tagad trešo cēlienu VEF nospēlē cerīgi, to uzveicot ar plus 12 acīm, vēl pēc brīža starpība sasniedz zemākos punktus: 70:80, „tikai” mīnus desmit. Jāskrien uz ķēķi pēc kafijas, jo – nu tik būs, nu nāk intriģējošais ceturtais cēliens ar laimīgām beigām? Pat zālē satraukums, informators cenšas uzkarsēt karsējus, vientuļi kliedzot: Niž-nij Nov-go-rod!!! Publika tomēr paliek aizvien rāma, jo NN saprot, ko ievārījuši, saņemas, un bez pārpūles (arī no groza virsas) panāk atkal komfortablus plus 17. Bertāns parāda, ka arī latvieši prot un spēj izstiept plaukstas virs groza stīpas, bet tas arī viss pozitīvais, kas paliek redzes atmiņā. Ceturtais cēliens nedublē trešo, bet gan pirmos divus...

Komentētājs (šķiet, Edgars): tā ir kā auksta duša, kas atgriež pie zemes un liek strādāt.
Ko tur vairs daudz sastrādāsi, jau otrdienas vakarā Rīgā brauc dižie grieķi un VEF Rīga sāk savu pašu galveno šīs sezonas turnīru – Eiropas kausa izcīņu. Mēģinājumi beigušies, pirmizrāde klāt. Tad nu ir laiks kā dziesmā nodziedāt: „Rumpī lekt un krampi rādīt”. Pēc sestdien vērotā māc zināmas bažas. Bet – tikai zināmas.

Pēc skatāmības viedokļa Nižņijnovgorodas BK un VEF Rīga spēle būtu vērtējama ar 7 ballēm no 10. Varētu arī vairāk, taču krāšnu ainavu demonstrēja tikai viena spēlējošā puse, turklāt tā nebija mūsējā. Ja NN pienākas 10, tad Vefam vairāk par 4 neliksi – vidējais tātad ir tur, kur ir.
Atsevišķu aktieru sniegumā: Simss savu darbiņu ar 24 punktiem un 11 AB padarīja godam, Bertāns, kā jau parasts un pienākas, iemeta 19 acis, vēl labi skatījās Valtera 5 piespēles pie 14 gūtiem punktiem. Bet kur citi zaķīši, mazo un vidējo lomu tēlotāji?