Tiesnesis nebija vainīgs

Ja pavisam īsi - sakrīt. Raugi, kad skatījos maču Tallinā, teju visos lēmumos ar tiesnesi biju vienisprātis. Man nevienā brīdī neradās sajūta, ka Kasai būtu pieļāvis rupjas kļūdas, norokot igauņu cerības pacīnīties par dalību 2012. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Protams, igauņu bija žēl. Domās, protams, turēju īkšķus par viņiem, taču tās tomēr nebija tās emocijas, kas būtu, ja viņu vietā laukumā spēlētu vīri sarkanbaltsarkanos kreklos. Tāpēc uz laukumā notiekošo varēju paskatīties ar visnotaļ vēsu prātu.

Vēlāk pēc video rullīšu noskatīšanās varēju ''piesieties" tikai vienam Kasai lēmumam - kāpēc viņš nepiešķīra īram dzelteno kartīti, ja jau uzskatīja, ka Vunks otrajā puslaikā pie pretinieku soda laukuma tika nogāzts? Visi citi brīdinājumi un noraidījumi, manuprāt, bija pamatoti.

Piemēram, daudzi iebilst par pirmo dzelteno kartīti aizsargam Stepanovam. Manuprāt, tā bija pamatota, jo tika "norauts" īru ātrais pretuzbrukums. Makgīdijs būtu nopļauts kā ar izkapti, ja vien nebūtu centies izvairīties no Stepanova priekšā aizliktās kājas. Saprotami, ka pēc šiem centieniem Makgīdijs zaudēja līdzsvaru un krita. Skrienot lielā ātrumā dažkārt pietiek ar visniecīgāko kontaktu, lai kristu. Par otru dzelteno kartīti Stepanovam vispār nav vērts diskutēt. Drīzāk igauņi var pavaicāt paši sev, kāpēc sastrādāja tādas muļķības savā aizsardzības zonā. Stepanova uzbrukums pretiniekam šajā epizodē bija pilnīgi lieks, jo šo kļūdu, manuprāt, partneri vēl būtu paguvuši labot. Iespējams, daži Igaunijas valstsvienības futbolisti šajā mačā vienkārši pārdega.

Arī otrs centra aizsargs Pīroja dzeltenās kartītes saņēma pamatoti. Pirmkārt, par bloķēšanu. Otrkārt, par spēli ar roku brīdī, kad viņš bija pēdējais aizsargs, šādi nozogot īriem jebkādas cerības uz uzbrukuma turpinājumu. Igauņi laikam cerēja uz Kasai žēlastību, bet kāpēc gan viņam būtu bijis jānodarbojas ar labdarību? Viņš pieņēma profesionālus lēmumus, bija ar mugurkaulu, lai arī cik skarbi igauņiem šie lēmumi nebūtu. Turklāt neba Kasai bumbu četras reizes raidīja igauņu vārtos. To paveica īri uz savas meistarības rēķina un pēc igauņu kļūdām.

Daudzi nesaskatīja pārkāpumu, lai piešķirtu pendeli. Jā, kontakts nebija liels, taču igaunis tā vietā, lai no tā izvairītos, to meklēja, bet tas izraisīja īra kritienu soda laukumā, kuram tamdēļ "sametās" kājas.

Mača gaitā un arī pēc spēles mani nepameta sajūta, ka gluži vienkārši futbola Dievs Tallinā nebija ieradies. Tik daudz neveiksmīgu epizožu 90 minūšu laikā... Skaidrs, ka zaudējums bija nepelnīti liels (0:4), bet tā futbolā mēdz notikt. Ir dienas, kad ne viss notiek tā, kā gribētos, lai kā tu censtos. Centību mūsu kaimiņiem nudien nevarēja pārmest. Tikmēr īru spēle acis neapžilbināja, tāpēc palika sajūta - ja nebūtu bijusi melnā diena, šis duelis varēja beigties arī citādi...

Ja godīgi, man patika, kā igauņi spēlēja. Ļoti simpātiski sāka uzbrukumus, saspēlējās laukuma centrā, nezaudēja bumbu pie pirmās pretspēles vai presinga. Arī aizsargi allaž centās bumbu saglabāt, nevis sist uz priekšu. Šī bija pirmā reize šajā kvalifikācijas ciklā, kad igauņus redzēju klātienē. Jāsecina, ka igauņu iekļūšana izslēgšanas spēlēs nav plika apstākļu sakritība. Ir arī kvalitāte, ir argumenti, uz ko balstīt cerības nākotnē. Igauņi ir krietni progresējuši, un prieks par to!