Šuplers, Rautakalio, Ozoliņš un rekordi

Protams, nevar ignorēt emocijas pēc spēles, ko var pielīdzināt tai 4:1 uzvarai pār SKA, kas pacēla „Dinamo” spārnos 2009./2010. gada sezonā. Jā, mēs zaudējām kautiņos profesionāļiem šajā jomā, taču vinnējām spēli, prasmīgi realizēdami skaitlisko vairākumu un aizsūtīdami četrus kaušļus īsākā vai garākā atvaļinājumā (divu līdz astoņu spēļu diskvalifikācija). Arī Jablonska pārsistā piere vien ir ko vērta!

Salīdzinot svētdienas spēli ar pārbaudes mačiem pirms sezonas, atmiņā uzplaiksnīja Rautakalio atziņa pirms sezonas – aizsargiem ir jāmet pa vārtiem, skaitliskais vairākums ir jāizspēlē caur aizsargiem. Toreiz droši vien par to ne tikai nosmīkņāja līdzjutēji, bet varbūt arī paši hokejisti padomāja, ka mums taču pat nav Georgija Pujaca, kas var spēcīgi un precīzi uzmest pa vārtiem, kur nu vēl kāda lielāka spīdekļa šajā pozīcijā, kamēr Sandis Ozoliņš kļūst arvien vecāks. Toreiz pirmssezonas spēlēs skaitliskais vairākums „Dinamo” neizdevās vispār, un aizsargu mēģinājumi mest pa vārtiem situācijā, kad mums bija par vienu vīru, pat diviem vairāk, izskatījās pēc iesācēja mēģinājuma trāpīt ar beisbola nūju 100 kilometru stundā ātrumā virsū nākošai bumbiņai.

Kā šis elements padevās svētdien, visiem vēl labā atmiņā. Galvenais, ka pa vārtiem meta, ne tikai skaitliskajā vairākumā, ne tikai Ozoliņš, Galviņš un Krišjānis Rēdlihs, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par uzbrūkošā stila pārstāvjiem, bet arī Laviņš, Jēkabs Rēdlihs un Cibuļskis. Ja labi padomājam, arī Sotnieks palicis atmiņā. Tas nekas, ka vārtu četrstūrī statistiķi viņa metienus nav saskaitījuši. Visā spēlē 16 metienu septiņu aizsargu izpildījumā pret 30 metieniem 12 uzbrucēju veikumā. Uz vienu hokejistu rēķinot, aizsargi metienu ziņā no uzbrucējiem gandrīz neatpalika.

Kādi bija rezultāti? Uzbrucēju kontā trīs goli, aizsargiem – četri! Spēlei ar diviem gūtajiem vārtiem toni uzdeva komandas kapteinis Sandis Ozoliņš. Viņa gūtie vārti izgājienā viens pret vienu ar „Vitjaz” vārtsargu nez kāpēc atgādināja par „vecā„ „Dinamo” aizsarga, kurš arī karjeras sākumposmā bija spēlējis uzbrukumā, nelaiķa Vladimira Durdina līdzīgu meistarstiķi, gūstot vārtus spēlē, kurā viņa rezultatīvais metiens pielika punktu spēles galarezultātam – rīdzinieku zaudējumam savās mājās ar 3:10... Pēc tam izcēlās arī Krišjānis Rēdlihs (no Galviņa piespēles) un pēdējos, septītos jau guva Guntis pats. Visā spēlē aizsargiem 4+3.

Ekskurss vēsturē. Pirmos vārtus atjaunotā „Dinamo” labā 2008./2009. gada sezonas septītajā spēlē 14. septembrī guva čehs Filips Novāks uzvarā pār „Atlant” (spēle beidzās ar 2:0), otros 1. oktobrī –Rodrigo Laviņš uzvarā pār Maskavas „Dinamo” (4:3), bet pirmo reizi divus vārtus vienā spēlē aizsargiem izdevās iemest 22. oktobrī izbraukumā Omskā, kad izcilnieki bija abi jau iepriekš nosauktie. Izslēgšanas spēlēs nevarīga bija visa komanda, un arī aizsargi īsti pie teikšanas netika, Pujacam un Novākam tiekot pie rezultatīvas piespēles katram trijos mačos.

Arī 2009./2010. gada sezona sākās daudzsološi – jau pirmajā mačā (1:5 pret Ufu) vienīgo golu iemeta leģionārs Lī Svets, bet septiņas dienas vēlāk, 19. septembrī pie līdzīgiem priekiem, pirmajiem pēc atgriešanās hokejā un „Dinamo” tika komandas kapteinis Ozoliņš, palīdzot viesos izģērbt tās sezonas „klientus” – Maskavas „Spartak” (5:1). Nepilnu mēnesi vēlāk (12. oktobrī) viņš bija pirmais aizsargs komandā, kam vienā spēlē KHL turnīrā izdevies gūt divus vārtus, abus skaitliskajā vairākumā (gan zaudējums viesos ar 4:5). Šādu varoņdarbu pēc viņa spējis atkārtot vēl tikai Krišjānis Rēdlihs astoņas dienas vēlāk mājas uzvarā pār Novokuzņecku un Galviņš 2010. gada 5. janvārī viesos pret „Sibirj” (uzvara ar 7:2). Savukārt pirmos aizsargu vārtus pleiofos tā paša gada 13. martā leģendārās sērijas ar SKA trešajā mačā (rīdzinieki zaudēja ar 2:4) guva Oļegs Sorokins.

Kopsavilkums rekordiem. Ozoliņa dublis pret Čehovu bija tikai ceturtais tāds kluba vēsturē (būsim godīgi, šis ir pavisam cits klubs, nekā tas bija Baldera, Irbes, Vasiļonoka, Vorobjova, Krikunova, Znaroka, Kerča un Beļavska laikos), bet Sandis kļuva par pirmo, kam tas izdevies divreiz. Turklāt rīdzinieku aizsargu septiņi savāktie punkti (4+3) ir atkārtots labākais sasniegums, jo jau pieminētajā spēlē pret „Sibirj” līgas otrajā sezonā mūsējie arī savāca septiņus punktus (2+5), kad „spīdēja” Galviņš (2+2), bet viņam palīdzīgu roku sniedza arī Laviņš (0+2) un Kr. Rēdlihs (0+1). Lieki teikt, ka četrus vārtus spēlē mūsu aizsargi guva pirmoreiz. Iepriekš nebija iespēts pat trijnieks šajā statistikas ailītē. Starp citu, izslēgšanas spēlēs bagātākā bijusi šī pavasara sagrāve pret Znaroka un Vītoliņa „Dinamo” (4:8), kad aizsargu rēķinā četri punkti (Ozoliņam un Cibuļskim pa 0+2).

Atstāju lasītājiem pašiem atbildēt uz jautājumu, kurā pozīcijā laukumā spēlēja Juliuss Šuplers, kurš vienību diriģēja iepriekšējās trīs sezonas, taču mēs zinām, ka tagadējais diriģents Peka Rautakalio laukumā ir bijis aizsargs un ka dzimtenē viņu iesaukuši par somu Bobiju Oru. Droši vien būsiet dzirdējuši arī, kāpēc un kas tas Bobijs Ors tāds par zvēru. Atgādināšu, ka Rautakalio un Ozoliņš NHL ir savākuši vienādu rezultativitātes punktu summu – 68 vienā sezonā, un izskatās, ka arī viņu spēles ģitārā ir daudz līdzīgu stīgu. Zināms taču, ka treneri arī komandu cenšas veidot pēc savas spēles izpratnes, un šie septiņi punkti un metieni pa vārtiem parāda, ko Peka grib sagaidīt no komandas uzbrukumā – ne tikai uzbrucēju veikumu, bet visa piecinieka aktivitātes, tai skaitā pastāvīgus aizsargu metienus pa vārtiem.

Atcerēsimies, kā pūta un elsa līdzjutēji un žurnālisti, kad Rīgā Georgijs Pujacs pat attāli neatgādināja to Pujacu, kurš dzina izmisumā pretinieku aizsardzību un vārtsargus Toljati „Ladas” un Novosibirskas „Sibirj” rindās. Ir pārliecība, ka pie Rautakalio viņš būtu īstajā vietā...

Labi, varbūt ar „Vitjaz” paveicās arī – ne katrā spēlē pretinieks ļauj tik bieži saimniekot savā zonā, atvēlot izmantot skaitlisko vairākumu. Ne katru dienu gadās arī tā, ka aizsargiem padodas spēcīgi metieni pašā vārtu stūrī. Tomēr aizsargiem dotais uzstādījums ir skaidrs – ne tikai izdarīt savu darbu aizsardzībā, bet, ja ir māka un vēlēšanās, laipni lūdzu, arī pretinieka zonā. Ir jāsaprot, ka turpmāk aizsargi katrā mačā vārtus negūs, tomēr signāls ir saņemts – aizsargiem zaļā gaisma ir dota.