Nāve jau piedzīvota. Kad pienāks dzīvība?

Vaicāju laikabiedriem, kas basketbolā ne tikai pudu sāls apēduši. Ko tad īsti mēs gribam sagaidīt no komandas, kura ir Latvijas čempions un savā karogā ieaudusi: „VEF – Latvijas komanda”?
Tālis Freimanis, pagājušā gadsimta sešdesmito un septiņdesmito gadu izcils snaiperis, Latvijas izlases dalībnieks:
„Es neskatos un nerēķinu daudzo turnīru tabulas un VEF iespējas tajās. Latvijas basketbola pašreizējais vispārējais stāvoklis ir tāds, kāds bez ilūzijām vērtējams par dīvainu. Tomēr bez basketbola jau latvietis iztikt nevar nekādi. Tāpēc nākšu uz VEF spēlēm un ik reizes cerēšu vērot prasmīgu, aizraujošu, labskatāmu darbību. Citu pretenziju man nav – kaut tikai nebūtu garlaicīgi. Un bēdīgi.”

Garlaicīgi nebija kopš sākta gala, jau pusstundu pirms spēles. Skaidrā latviešu valodā dziedāja tāds kā spānietis, kā itālietis – Gustavo – un Vefs iesildījās līgavbaltos tērpos vingrošanas skolotāja vadībā. Tikmēr sapratu, ka apzīmējums „visa mana naba trīc” nav vis poētisks pārspīlējums: dziesmu pavadošā muzička patiešām tīri fiziski drebināja organismu, ejot cauri kauliem un miesas audiem. Topošās māmiņas nejutās necik komfortabli. Bet visai pieklājīgā skaitā sanākušo publiku apvienot kopīgam kārtīgam bļāvienam nespēja pat Gustavo. Jo: skaņu fons pārtraukumos dārd, spēles laikā par karogu vicināšanu, bungu rībināšanu un ritmisku skandēšanu gādā VEF līdzjutēju organizētais pulciņš pats savā sektorā, vienkāršam nepaplašinātam skatītājam nav balss saites un plaukstiņas jāpiepūlē. Starp diviem aliņiem ar frī var arī basketu pavērot. Kaifs un komforts!
Salīdzinot ar pērno sezonu, skaitā kuplāks kļuvis dejojošo daiļavu pulciņš, komandas talismanam Pandai (joprojām esmu pastulbs un neapjēdzu, kāds ķīniešu lāčukam sakars ar latvju basketbolu) ap pleciem pirms spēles plīvo apmetnis. Vefieši uz pieteikšanu izskrien pāri podestūrai, dūmi griežas un mūzika rīb vēl vairāk, nekā pērn – ja vien tas iespējams. Viss notiek – kā pie cilvēkiem.
Vienīgi himnas vairs neuzspēlē. Varbūt tāpēc, ka Latvijas galvenā dziesma nav pārtulkota atbilstoši VTB devīzei: „Mums ir viena valoda. Basketbola valoda”?

Bija arī neslikts basketbols gluži labu komandu izpildījumā. Tikai atšķirībā no pašreizējiem VTB čempioniem Himkiem vefieši labas epizodes mija ar bāliem brīžiem – gluži tāpat, kā iepriekšējā sezonā. (Ja puslaikā iespējam tikai 29 punktus, tad par uzvaru diezin vai drīkst sapņot.) Un par to arī samaksāja ar zaudējumu divu it kā līdzīgu komandu sacensībā. Uzmanīgāk ieskatoties varēja tomēr pamanīt, ka viesiem individuālā meistarība ir kādu nieku augstāka – kā ne, vairāki pašreizējie himkieši esot ap NBA cerējušies...
Tobrīd, kad Vefs pēc sūriem pūliņiem iekaroja viena punkta pārākumu, varējām cerēt uz lūzumu spēles gaitā un savējo uzvaru. Būtu īstais laiks publikai traukties kājās un ar varena sa-rauj! spārniem pacelt savu komandu pretī panākumam, kurš dotu arī ticību un pārliecību nākotnei. Tomēr līdzjutēji, fani, karsēji tik ilgi vilka gaisu plaušās un cēla rokas aplausiem, līdz VEF atkal iekrita bedrē.

Te nu jācitē Anna Brigadere: ko es jums vakar teicu? Preses konferencē vaicāju Butautam: vai nav bail, ka pēc labiem rezultātiem pārbaudes spēlēs sekos likumsakarīgs kritiens oficiālās sezonas sākumā. Treneris atbildēja, ka viss iespējami labākajā kārtībā. Bet – ko nu...
Savukārt Nikolajs Balvačovs, Latvijas basketbolists un treneris kopš septiņdesmito gadu sākuma:
„Basketbolistam, kārtīgam sportistam var būt tikai viena doma: par uzvaru. Vienalga, vai tā ir pārbaudes, draudzības, labdarības spēle jeb Eiropas kausa fināls. Savukārt treneris ir tas, kas veido ne tikai komandas taktiku, bet arī stratēģiju, sadalot spēkus atbilstoši katrai situācijai un uzdevumiem tajā. Šobrīd vēl nevaru formulēt viedokli par to, ko iegūsim no VEF jaunajā sezonā, pirmās spēles ne vienmēr ir komandas spēju objektīvais kritērijs.”
Komandas kapteinis Janičenoks pauda savu un kolēģu apņēmību jau pirmajā spēlē Beļģijā grauzt parketu kā finālā. Nesanāca. Patiesi izskatījās, ka Laimesmāte, gluži kā amerikāņu tantuks, sajaukusi Latviju ar Lībiju. Līdzīga neveiksme metienos turpinājās arī pirmajā puslaikā Rīgā. Janičenoku piemaskavieši prata padarīt gandrīz neredzamu, viņš atbrīvojās tikai spēles otrajā pusē, kad šķita – kapteinis taču aizvilks savu komandu līdz uzvarai. Pietrūka, arī pats nepalika bez grēka. Sandis Valters otrdien arī rādījās tāds pelēcīgs. Kapteinis kādā intervijā pieminēja daudzas mikrotraumas, kas kavē cīnīties ar pilnu atdevi. (Spēlē nebija Jahovičs.) Vienlaikus: notiekot smagi fiziskās sagatavotības treniņi. Kā tas iet kopā?

Andris Purkalns, Lokomotīves basketbolists piecdesmitajos un TTT treneris no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem:
„Sakiet, ko gribiet – varbūt esmu kļuvis pavisam nemoderns – bet man nav uzticības leģionāriem. Viņi vairāk var iegāzt, nekā palīdzēt, jo aizvien nedomā tik daudz par komandas veikumu un guvumu, cik par personiskajiem statistikas rādītājiem, kas ļautu augstāk kotēties basketbola tirgū. Ja kāds izvilks Vefu, tad tie būs vietējie. Viņiem ir tādiem jābūt!”
Tāds, kādus gribētos redzēt visus un vienmēr (kas nav cilvēka spēkos?) bija Dairis Bertāns. Ne reizi vien viņa labestīgais basketbola niknums izraisīja viļņošanos publikā. Dairis arī bija kuplākais punktu guvējs no pašmāju audzēkņiem. Vairāk par viņa 16 iespēja vien leģionārs Kurtnejs Simss (19), kurš savus centra spēlētāja pienākumus izpildīja kārtīgi un godīgi, savācot arī 12 atlēkušās bumbas un uzskatāmi cementējot aizsardzību. Vēl no VEF pieciem leģionāriem iezīmējās Kērtiss Miledžs, kurš gan bieži par prioritāti izvēlas izrādīšanos publikai, nevis komandas sadarbību. Citi mūsu viesi nešķita ievērības vērti --- Marks Perijs gan esot spēlējis ar savainojumu. Tas laiks, kad latviešu publika īpaši gāja pētīt un apgavilēt eksotiskos melnādas ir aiz seniem un tāliem kalniem. Tagad ir jāspēlē basketbols komandai, kura tev maksā algu...

Tā nu dodamies pa mājām ar mīnus desmit bagāžā un Kārlis Strēlis (VEF un ASK basketbolists, Latvijas izlases kapteinis sešdesmitajos – septiņdesmitajos gados) sūrojas:
„Visvairāk žēl to, ka nevinnējām maču pret komandu, kura acīm redzot bija paņemama. Pieredzējušie VEF spēlētāji, kuriem bija jāuzņemas vadība un atbildība brīdi, kad lūzums izrādījās izcīnīts, kad jau gājām sāncenšiem garām, pieļāva būtiskas un izšķirīgas kļūdas. Un ar vienu kārtīgu amatnieku centra postenī tomēr ir par maz – kaut Simss ar savu darbu tiek galā.”
Nekas, tas ir tikai sākums. Vēl mūs gaida VTB (15) un Eirokausa (6) sacensības ar Francijas un Grieķijas, Tatārijas un Ukrainas komandām, nemaz nerunājot par sensenajiem sāncenšiem no Lietuvas un Igaunijas. Šim pašam Himkam vēl būs iespējas atmaksāt trijās spēlēs – esam ielozēti ar viņiem vienā Eiropas kausa apakšgrupā.
Tātad – uz dzīvību!