Sērija kā iekārtu karš...

Saprotams, ka runāt par amatierismu padomju sistēmā bija liekulīgi un tomēr – tāda bija to laiku kārtība. Olimpiskajās spēlēs drīkstēja spēlēt tikai amatieri un tāpēc PSRS – tāpat kā citas padomju bloka valstis – savus labākos sportistus nosauca par strādniekiem... Kaislības ap 1972. gada supersēriju bija balstītas uz kanādiešu ambīcijām un krievu politisko šovinismu. Noskatījušies kā tā sauktajā amatieru hokejā padomju izlase savāca pasaules čempionātu un olimpisko spēļu zelta medaļu kolekcijas, Kanāda varēja vien draudēt – sak, mēs vienalga esam pasaulē labākie, jo mūsu profesionāļi jūs samaltu miltos. Teorētiski tā varēja arī būt, vienīgi praksē to bija grūti pārbaudīt. Pirmkārt, jau tāpēc, ka PSRS pirmos kanādiešu aicinājumus, samēroties ar nūju un slidu tehniku, nolika sāņus... Krievi baidījās no zaudējuma, kas nozīmēja politisko pazemojumu pasaules priekšā – tik samocīti un drebelīgi bija komunistiskās partijas priekšstati par sporta lomu. Neatpalika jau arī kapitālisti – arī viņiem šī pretstāve vispirms nozīmēja politiku un tikai pēc tam – hokeju. Zaudējuši 1972. gada pavasarī pasaules čempionātā zeltu (vinnēja Čehoslovākija), Padomju Savienības politiskais revanšisms iznāca priekšplānā – Kremlis piekrita, ka laiks parādīt pasaulei, ka PSRS spēj nostāties blakus izslavētājiem NHL profesionāļiem no Kanādas. Zemteksts apmēram tāds – ar labākajiem amatieriem vairs nav interesanti spēlēt, viņi visi ir ņemti...

Pirmās četras spēles notika Kanādā, otrās četras – Maskavā. Krievi sāka ar šokējošu uzvaru – 7:3, kas ieslēdza stindzinošu klusumu ne tikai Monreālas „forumā”, bet arī visā Kanādā. Pēc tam bija revanšs – 4:1, tad abas komandas nospēlēja neizšķirti – 4:4, bet ceturtajā mačā atkal labāki bija PSRS hokejisti. Maskavā sērija turpinājās ar padomju izlases uzvaru – 5:4, bet izskaņa palika kanādiešiem – trīs uzvaras pēc kārtas (3:2, 4:3, 6:5). Matemātiski Kanāda bija vinnējusi, bet PSRS hokejs kopš tām dienām ieguva jaunu ietvaru – viņu pašapziņai un godkārei šī sērija pavēra jaunus apvāršņus. Politiskajā virtuvē komunistiskā iekārta tieši hokeju izvēlējās par savas pasaules varenības publisko rotaļlietu, jo viņi bija parādījuši, ka var... Svinot četrdesmito gadskārtu kopš šī vēsturiskā notikuma, Kanādā un Krievijā atceras 1972. gada rudeni un atklāj pikantas un tiem laikiem amizantas detaļas, kas tolaik hokeja līdzjutējiem palika aizkadrā. Nebija interneta, nebija mobilo telefonu... Kad PSRS un Kanādas izlase aizvadīja pirmo spēli Monreālā, Padomju Savienībā to parādīja televīzijas ierakstā tikai nākamās dienas vakarā – pēc darba dienas. Dzelzs priekšskars darīja savu un pat komunistiskās partijas vadonis Leonīds Brežņevs palūdza saviem padotajiem viņam neatklāt mača rezultātu, lai viņš paliktu „pie ekrāna kopā ar tautu”...

Kas vēl bija zīmīgs? Ideja par sēriju nāca no Kanādas – tās iniciators bija NHL Spēlētāju asociācijas vadītājs Alans Īglsons, ko 1966. gadā bija iedvesmojis Pasaules kauss futbolā. "Kāpēc labākās pasaules hokeja komandas nevarētu uzspēlēt?" padomāja Īglsons un sāka klauvēt pie krievu durvīm. Kā jau minēju – sākumā viņam atteica, jo PSRS bija patiešām noraustījusies. Bija situācija, kad Kanādas vēstniecība Maskavā 1971. gadā uzaicināja PSRS sporta komitejas funkcionārus uz tādu kā Kanādas hokeja prezentācijas vakaru – kad krievi noskatījās samontētos kadrus par Stenlija kausa izcīņu, viņi pārmeta kanādiešiem, ka viņi speciāli ir paātrinājuši kadrus, jo „tik ātri hokejā neslido”. Tostarp Kanādā sāka spriest, kā nosaukt šo sēriju – tas, ka no krievu puses būs PSRS izlase, bija skaidrs. Bet – kā dēvēt profesionāļus? Viena versija – NHL zvaigznes pret PSRS. Tomēr beigās palika pie šobrīd mums jau zināmās kopas – Team Canada. Kopš tā laika Kanādas hokeja izlasi tā arī dēvē...
Kanādas izlasē nespēlēja tobrīd viens no labākajiem NHL uzbrucējiem Bobijs Hals. Viņš 1972. gada sezonā bija guvis 50 vārtus un tika uzlūkots kā galvenā zvaigzne, tomēr visu sašķobīja Hala vēlme turpmāk spēlēt WHL klubā Vinepegas „Jets”. NHL vadība uzskatīja, ka valsts izlasē ir jāspēlē tikai NHL klubus pārstāvošajiem atlētiem. Protams, līdz sērijas sākumam šī ažiotāža bija visai nosacīta, jo kanādieši tāpat bija pārliecināti par savu pārākumu laukumā, bet pēc pirmās spēles lūgumi iekļaut sastāvā uzbrucēju Halu pārauga nācijas prasībā un pat politiķu dienas kārtībā... Kanādas izlases kapteinis Fils Espozito pirms sērijas publiski zākāja komunistus un viņu iekārtu, savukārt PSRS diplomāti neveikli lika kopā teikumus par divu valstu kultūras programmu... Tolaik NHL hokejisti vasaras ne tikai atpūtās, bet arī strādāja – piepelnoties dažādos arodos. Tāpēc savākt kopā visus labākos treniņnometnei bija diezgan apgrūtinoši. Piemēram, minētais Espozito bija spiests pārtraukt savu tradicionālo bērnu vasaras nometni un atdot vecākiem naudu par apmaksātajām trīs augusta nedēļām. Tostarp pati nometne NHL profesionāļos nekādu nopietnību neizraisīja. Viņi mierīgi dzīvoja ar pārliecību, ka komunistus sasitīs, tāpēc tajās dienās pēc treniņiem bija visai ierasti, ka pēcpusdienas turpinājās alus vakaros un pārauga vīna vai cita stiprā alkohola pusnaktīs. Pēc četrdesmit gadiem NHL profesionāļi atzīs, ka viņi patiešām gatavojās šīm spēlēm pašpārliecināti un nevērīgi, ko izmantoja krievi...

Monreālā PSRS hokejistus pirms sērijas sākuma aplidoja kapitālistiskās pasaules realitātes putni: viņiem prasīja autogrāfus, intervijas un piedāvāja iesaistīties reklāmās. Inventāra kompānija „Cooper” uzdāvināja Harlamovam, Raguļinam un Tretjakam jaunas ķiveres un cimdus, viņus nofotografējot – tostarp PSRS izlasi pavadošie čekisti pieprasīja, lai šīs bildes netiktu izmantota kompānijas mārketinga akcijās. Tikai arhīvam... Neticami, bet „Cooper” šo lūgumu respektēja. Tiesa, savu mazo gandarījumu viņi tomēr guva – jo PSRS delegācijas vadība ļāva apdāvinātajiem hokejistiem iedoto inventāru paturēt... Vēl bija zīmīga epizode viesnīcā, kurā PSRS izlase tika izmitināta – hokejisti savos numuriņos atklāja minibārus, kas līdz tam Eiropā (kur nu vēl Krievijā) nebija ieviesti. Loģiski, šo bāru saturs tika likts lietā nekavējoties un PSRS izlases vadība pieprasīja viesnīcas vadībai turpmāk atstāt komandas numuros tikai ūdeni un kolu. Kanādieši bija sarūpējuši arī viesiem kultūras programmu, kur vislielāko iespaidu uz padomju hokejistiem radīja filmas „Krustēvs” noskatīšanās. Vēlāk treneris Bobrovs atzīs, ka viņš nav varējis vēlēties labāku relaksāciju saviem hokejistiem par šo mafijas trilleri, jo vīriem vismaz divas dienas pirms sērijas sākuma sadzīves runas bijušas tikai par filmā redzētajām ainām un saturu... Saprotams, neko tādu viņi pie sevis Padomju Savienībā uz kinoekrāniem nebija redzējuši.

Krievi kanādiešus pamatīgi izāzēja pirmajā treniņā. Tā bija atklātā nodarbībā un sērijas popularizēšanas nolūkos (tapa arī filma), tajā ļāva kā skatītājiem piedalīties arī Kanādas izlases hokejistiem. Tā nu NHL profesionāļi sēdēja tribīnēs un nespēja noticēt savām acīm – viņu priekšā bija nevis amatieri, bet gatavie klauni... Padomju izlases spēlētāji bija diezgan nestabili uz kājām, bieži krita pēc sadursmēm, piespēles bija paviršas, metieni tāpat – vārtsargam Tretjakam garām lidoja katra otrā ripa. Varēja redzēt, ka šī komanda nav saspēlējusies un vispār – nav tas līmenis. Kanādieši pat skaļi zviedza tribīnēs, bet pēc pusstundas viņu jautrībai bija robeža – viņi aizgāja... Kā izrādījās vēlāk, PSRS izlases treneris Bobrovs bija uzstājis, lai hokejisti šajā reizē vienkārši tēlo muļķus, kas vēl vairāk liktu pretiniekam sajusties stipram. Kanādas žurnālisti arī nebija gudrāki – viņu ievadraksti pirms sērijas vienkārši izsmēja PSRS hokejistu prasmes un jautājums bija – astoņus vai deviņus vārtus samest sarkanajos vārtos... Viens no hokeja ekspertiem bija tik kategorisks, ka paziņoja – ja krievi vinnēs kaut vienu spēli, viņš savu avīzes ievadrakstu publiski apēdīs... Kad sērijas atklāšanas mačā tika izpildīts simboliskais iemetiens, Kanādas izlases kapteinis Espozito to nevis vienkārši padarīja par simbolisku aktu, bet gan atklāti nodemonstrēja, ka pat šajā brīdī viņš grib būt labāks. Šķiet, tā varētu būt viena no retajām reizēm pasaules hokeja vēsturē, ka simbolisko iemetienu viena puse uztver kā vēstījumu – sak, es varu vinnēt arī šo... Pēc pirmās spēles smējās jau krievi... Jā, starp citu, arī ievadrakstu hokeja eksperts bija spiests publiski notiesāt. Interesanti, ka krievi bija pamatīgi apmānījuši arī tos divus Toronto „Maple Leafs” skautus, kurus Kanādas izlase pirms sērijas bija atsūtījusi uz Maskavu, lai viņi savāc informāciju par pretinieku. Vispirms viņus aizveda uz kādas rūpnīcas komandas spēli un pateica, ka daudzi no šiem hokejistiem spēlēs arī izlasē. Tad otrā vakarā viņi ieraudzīja arī vārtos Tretjaku, kas todien salaida deviņas ripas... Treneri viņu nemainīja. Ārzemju viesi nezināja, ka iepriekšējā dienā vārtsargs bija svinējis savas kāzas. Kad zaudēta bija pirmā spēle sērijā, Espozito ar rādītājpirkstu noteiktā virzienā atzina, ka „tagad es nebrīnos, kāpēc Toronto ir līgā pēdējā vietā...”

Pēc zaudējuma pirmajā spēlē Kanāda bija šokā... Neko tādu viņi nebija gaidījuši! To dienu aculiecinieki komandas ģērbtuvi salīdzināja ar kapličas atmosfēru – tik izmisuši bija Team Canada spēlētāji. Komandas ārsts Džons Zeldins bija apsolījis pēc spēles savam astoņus gadus vecajam dēlam parādīt hokeja varoņus – tā vietā viņi ieraudzīja niknumā zvērojošus stāvus. Bez skaņas... „Dēls pat sastinga, kad iegājām ģērbtuvē – viņš ieķērās stingri manā rokā, kā sabaidīts, nobijies...” Kanādieši noskrēja no ledus, neatsveicinoties no pretiniekiem... Karš tikai tagad bija sācies! Tostarp krievu ģērbtuvē valdīja lietišķa gaisotne – daži spēlētāji gan atļāvās dušās uzpīpēt... Trenerim neredzot. Kanādas premjers Pjērs Trudo kaunināja savējos, ka tie nav izrādījuši pretiniekam cieņu... Tā kā tas bija sestdienas vakars, tad visā Kanādā bāros pārdzērās un diskutēja. Tostarp nākamajā rītā bija kā pēc atomkara. Komandas vārtsargs Kens Draidens atcerējās, ka viņš nākamajā dienā pamodies un nav varējis saprast – vai tā bija īstenība vai murgains sapnis: „Saprotiet, tas bija svētdienas rīts... Avīzes tajā laikā svētdien vēl neiznāca. Ja paliec savā viesnīcas numurā un neieslēdz televizoru, varētu palikt pie šīm sireālajām sajūtām. Varbūt nekas tāds vakar nenotika, tas patiešām bija tikai sapnis... Tu ej pa ielu, viss relatīvi kluss un mierīgs – nekādu pazīmju, ka būtu notikusi nācijas apkaunošana. Līdz brīdim, kad tu satiecies ar kāda cita acu skatienu... Labāk bija palikt viesnīcā, savā numurā.”

Kaislības un atmosfēru Kanādas nometnē noteica arī apstākļi, kas vienā komandā bija saveduši kopā spēlētājus ar nesamierināmu attieksmi vienam pret otru. Daži bija desmit gadus spēlējuši dažādos klubos un vārda tiešajā nozīmē ienīda viens otru. Viņiem līdz 1972. gada rudenim nebija vajadzība šo ieradumu mainīt. Un arī pirmās spēles laikā Kanādas izlase drīzāk bija egoistu izlase – piemēram, Parks tik ļoti neieredzēja Espozito, ka vienkārši gāja garām komandas kapteinim, neatņemot ne sveicienus, ne laba vēlējumus... To vajadzēja mainīt un treneris Harijs Sindens kopā ar Alanu Īglsonu meklēja kompromisu figūras. Kanādiešiem nometnē piedalījās 35 hokejisti, no kuriem 20 bija pieteikti spēlei. Pēc pirmās sagrāves viņi sāka pārkārtot savas rindas, meklējot ne tikai sadarbības uz laukuma, bet arī ikdienā – jo izrādījās, ka tieši emocionāli šī komanda nebija gatava cīnīties par uzvaru. Aizgāja, ka pat tiktāl, ka Īglsonam vajadzēja arī lidmašīnā sasēdināt hokejistus tā, lai viņi... nesakautos savā starpā... Tikmēr krievi sēriju pavadīja kā jau padomju cilvēki, kas nokļuvuši ārzemēs. Liels bija kanādiešu brīnums, ka katrs no PSRS hokejistiem bija iepircis pa pieciem sešiem džinsiem, bet viesnīcās drīz vien atklāja, ka pēc krieviem nav palikuši ne tikai dvieļi un šampūni, bet arī toletes papīrs... Tomēr par šiem eksotiskajiem sīkumiem Kanāda vispār neuztraucās – viņiem globāli bija likts saprast, ka hokejs vairs nav viņu spēle vien... Turklāt, četrās atlikušajās spēlēs Maskavā viņus gaidīja vēl lielāki pārbaudījumi.

Pirms izbraukuma Kanādas sastāvā vairs nebija Franks Mahovličs - viņš atklāti pateica, ka viņam bail no komunistiskā režīma un Maskavas. Franks uzskatīja, ka viņu viņpus okeāna sagaida nevis hokejs pret PSRS izlasi, bet gan sociālistiskā režīma koncentrācijas nometne... Pa ceļam uz Maskavu, Kanādas izlase aizvadīja divas spēles Zviedrijā. Tur vienā no vakariem viņiem paziņoja, ka viesnīcā ir bumba, tāpēc visa Kanādas delegācija sakāpa autobusā un gaidīja – līdz drošības dienesti ieviesīs skaidrību. Espozito atceras, ka jau Stokholmā daļai no komandas biedriem sācis likties, ka viņus izseko – Mahovliča izsētā panika bija kritusi labā augsnē... Turklāt, pēc spēlēm ar Zviedijas izlasi, kanādieši uz ledus arī izskatījās pēc iebaidītiem huligāniem. Zviedru prese piemeklēja nesaudzīgus salīdzinājumus viesiem, jo pretinieks bija atklāti lauzis nūjas pret viņu spēlētāju galvām – jā, lija arī asinis un tādu Kanādas izlasi savos televizora ekrānos ieraudzīja arī Padomju Savienības hokeju mīlošie darbaļaudis. Tāds hokejs mums nav vajadzīgs! Kliedza spēles komentētājs no Kremļa puses, bet – četras spēles Maskavā bija jāsarīko, kā paredzēja abu pušu vienošanās. „Manuprāt, tieši šajās divās spēlēs Stokholmā mums dzima komandas gars – visa pasaule mūs ienīda, jo mēs patiešām spēlējām netīri un stulbi, bet – pie velna, piedrāzt to pasauli, mēs tagad braucām pie krieviem, lai viņus vinnētu...”, atceras Espozito.

Neticami, bet Kanādas izlasi uz Krieviju pavadīja 3000 līdzjutēju – tā bija varena kopa, kas uzreiz tika pakļauta padomju režīma pārbaudēm. Pirmkārt, pašiem kanādiešiem bija pirms ceļojuma jāiepazīstas ar gaidāmajiem apstākļiem, kur viens no galvenajiem brīdinājumiem – neiekrist dolāru bāru slazdos... Tiem, kas aizmirsuši vai nezina, jāatgādina – ārzemnieki savus dolārus varēja tērēt speciāli šim nolūkam izveidotās vietās, kur padomju pilsonis savu kāju nebija spēris un pat degunu rādījis. Vēl viens piesardzīgs solis – izvairieties no kopīgas fotogrāfēšanās bāros, kad esat lielā žvingulī jeb dzēris. Tādos gadījumos specdienesti piespēlēja blakus skaistas meitenes, bet jau nākamajā vakarā jūs sēdējāt aci pret aci ar Drošības iestāžu personālu, kas jums skaidri lika noprast šantāžas iemeslus un – ceļu, kā no tiem izkļūt... Starp citu, krievi tādā veidā nekautrējās vervēt arī savu VDK ārštata darbinieku tīklu. Normāli uzvārījās tūrisma kompānija, kas no Kanādas puses šo ceļojumu organizēja, jo par 800 dolāriem trīs nedēļu ceļojums uz komunisma citadeli izrādījās ļoti pieprasīts... Tajās dienās Kanādas himnas frāzes „O, Canada!” dārdēja pāri Maskavai – tik ellīgi traki un nevaldāmi bija atbraukušie, kā norāvušies no ķēdes. Tostarp krievi tādus intūristu uzplūdus nebija piedzīvojuši kopš cara laikiem.

Kanādas izlase no Stokholmas ieradās pilnā ekipējumā – nav runa par hokeja inventāru. Viņi līdz bija paņēmuši gan ēdienu, gan pavārus. Arī aliņš bija savējais, steiku kalni... Kāpēc viņiem neļāva iebraukt dienas gaismā – to paši kanādieši joprojām nav sapratuši, bet fakts bija paliekošs – Maskavā viņi ieradās nakts melnumā un mēģiniet iztēloties, ko ieraudzīja septiņdesmito gadu sākumā kapitālists? Par maz būtu teikts, ka Padomju Savienība kopumā nebija tūristiem atvērta valsts – bija stagnācijas laiku pati sula... Ja PSRS izlases hokejisti atcerējās Kanādas viesnīcas, tad tādu pašu kultūršoku, tikai ar pretēju nozīmi, piedzīvoja Team Canada, kad aplūkoja savus izvēlētos numuriņus. Viņiem teica – jūs dzīvosiet labākajos! Tobrīd labākie krieviem nozīmēja kaut ko starp vienu vai divām zvaigznēm, piemērojot Rietumu viesnīcu standartus. Kādā brīdī parādījās informācija, ka Kanādas hokejisti nedzīvos vienā viesnīcā ar sievām un draudzenēm kā viņiem bija solīts, taču tad atbraucēji sacēla traci, piedraudot sēriju neturpināt un... krievi kaut kā visu sakārtoja. Protams, līdzatvestais ēdiens tika nozagts trešajā dienā – krievu pavāri, kam bija nodotas pārtikas produktu kravas, tikai raustīja plecus. Tas pats notika ar alu... Skaidrs, ka šie incidenti tika gludināti diplomātiskā ceļā, taču kanādieši bija spiesti saskarties ar pilnu spektru padomju realitātes. Kad kāds puika pie Lužņiku arēnas dienesta ieejas palūdza Filam Espozito košļājamo gumiju, kas tiem laikiem bija neiedomājams un neredzēts kārums sociālisma māktajām paaudzēm, jau nākamajā mirklī to no mazā diedelnieka rokām izgrāba milicijas darbinieks, bet pašu lūdzēju uzreiz aizveda ar marķētu milicijas automašīnu. Bija vēl kāds jautrs fragments – viesnīcā, kurā dzīvoja Kanādas izlase, no griestiem nogāzās lielā kristāla lustra, kas bija iekārta priekštelpā. Izrādījās, ka diviem kanādiešu hokejistiem bija licies aizdomīgs izcilnis uz grīdas, ko viņi pamanīja savā numuriņā – sabiedēti ar spiegiem un noklausīšanās ierīcēm, spēlētāji padomāja, ka tas varētu atbilst kaut kur dzirdētajiem stāstiem par aģentiem un džeimsiem bondiem. Šie uzreiz ņēmās atklāt šo slēptuvi, atbrīvojot pievilktās skrūves un... tajā brīdī lustra bija pagalam.

Sēriju unikālu padarīja ne tikai divu kultūru vai hokeju saplūšana – pirmoreiz no Padomju Savienības notika TV translācija tiešajā ēterā, krāsās. Kanādā TV tiešraides tiesības tika pārdotas kādai kompānijai par 750 000 dolāru. Cik no šīs naudas tika atdots krieviem – joprojām ir noslēpums, par ko vēlākajos gados Īglsonam daudz vaicās... Biļetes Maskavā uz hokeju, protams, bija tikai priviliģētajai partijas nomenklatūrai, kas tās iegādājās par 10 rubļiem gabalā (dārgākās – par 25 rubļiem). Tostarp, melnajā tirgū no rokas tās varēja dabūt par 100 rubļiem. Ja tolaik vidēji strādnieks pelnīja 120 rubļu mēnesī – rēķiniet, cik dārgi tas bija... Tribīnēs spēļu laikā katras rindas galā sēdēja pa milicijas darbiniekam – to bija vairāki tūkstoši. Tā kā lielāko vairumu no skatītājiem veidoja blatņiki, tad attiecīgs bija arī noskaņojums zālē – 3000 Kanādas līdzjutējiem nebija nekādu problēmu padarīt šīs četras izbraukuma spēles par mājām piestāvošu atmosfēru. Amizanti, ka vienā no spēlēm milicija iejaucās, lai apklusinātu saukli Nyet Nyet Soviet, Da da Canada... Tas Rietumu civilizācijas pārstāvjus nošokēja un viņi patiešām... uz mirkli apklusa. Tiesa, par sērijas kulmināciju kļuva astotās spēles izskaņa – tobrīd rezultāts bija 5:5. Ja tā arī mačs beigtos, tad formāli krievi varēja mierīgi paziņot, ka viņi kanādiešus ir apspēlējuši kopsummā, jo guvuši vairāk vārtus. Tomēr Kanāda spēlēja līdz galam un Pola Hendersona gūtie uzvaras vārti ļāva kapitālismam atviegloti uzelpot. Zīmīgi, ka tajā pēcspēles vakarā PSRS drošības iestādes atļāva kanādiešiem Maskavā izālēties pēc sirds patikas – viesnīcās, kurās viņi dzīvoja un, kas pirms tam bija pārbāztas ar milicijas patruļām un civilā tērptiem „garāmgājējiem”, pēkšņi tas viss bija pazudis...