Riebīgā Spānija, (ne)stabilā Krievija un pārējie

Ar ASV izlasi Londonā varēja cīnīties, viņus varēja arī gana viegli apspēlēt, bet – ne visas spēles garumā. Neizbēgamie kritumi Londonā bija visnotaļ epizodiski, turklāt individuālās meistarības pārsvars bija ievērojams – tas izvirzījās priekšplānā tad, kad komandas spēle buksēja. Neapturams bija Kevins Durants, kuru atstāt nepieskatītu uz tālmetiena līnijas nozīmēja zaudēt trīs punktus. Aiz tuvās līnijas ar bumbu rokās viņš ir daudz bīstamāks nekā NBA – par to varēja pārliecināties pasaules čempionātā un arī šogad olimpiādē. Durants grozam no tālmetienu līnijas uzbruka ar 52,3% precizitāti, turklāt viņa spēle ASV izlasē bija nonivelēta līdz pēdējam – saņem un met, saņem un met. „Thunder” rindās viņš spēlē radošāk, taču ASV izlasē viņam nekas lieks nebija jādara, jo meistaru netrūka.

ASV ļoti pārliecinoši uzbruka no tālmetienu līnijas, ļoti veiksmīgi cīnījās pie groza un, sākoties izslēgšanas spēlēm, aizsardzībā darbojās ar daudz lielāku atdevi un efektivitāti nekā apakšgrupas spēlēs. Izslēgšanas mačos pie brīviem tālmetieniem vairs tik viegli tikt nevarēja. Kas vēl runā par labu ASV – zonas aizsardzības vai atsevišķu tās elementu apspēlēšana. Kādreiz tā bija milzīga problēma, bet šogad ASV bija gatavi visam un, lai arī tikai ar 7 punktu pārsvaru, tomēr gana pārliecinoši triumfēja Londonā.

Spānijas izlase vēlreiz pierādīja, ka tikai viņi un neviens cits spēj spēkoties ar ASV. Zobus parādīt izdevās gana asus, taču – ne pietiekami, lai kaklā kārtu zelta medaļas. Šķiet, ka tādiem spēlētājiem kā Navarro, Gasols vecākais, Kalderons un Reijess nebūs lemts to darīt, jo visiem jau pāri 30 gadiem. Spānija atkal izcēlās ar savu pretīgumu, ja tā var teikt. Nebeidzamā tēlošana, spēle pret Brazīlju, kas palīdzēja izvairīties no ASV jau pusfinālā – tas viss tikai papildina Spānijas melno mapīti. Piemēru netrūkst arī no iepriekšējiem turnīriem. Piemēram, 2005. gada Eiropas čempionātā ¼ finālā pret Horvātiju spēlētāji jau sāka atsveicināšanās procedūru, lai arī vēl ritēja pēdējās sekundes, tikmēr Navarro to izmatoja, lai netraucēts izpildītu tālmetienu un uzlabotu statistiku, kas arī izdevās. Protams, ka pēc tam jau par mierīgu atsveicināšanos runāt bija muļķīgi. It kā sīks piemērs, bet labi rakstuto šo komandu.

Tomēr Spānijai bija savi trumpji arī pret ASV - garais gals. Brāļi Gasoli, Ibaka - tādu spēlētāju ASV zem groza nebija un spāņi to gana sekmīgi izmantoja. Sastāvs bija gandrīz optimālais, trūka tikai Rubio. It kā jau varētu zīmēt visādas teorijas – sak, būtu Rubio, būtu tie 7 punkti noēsti, bet tad ASV var celt ārā tādus uzvārdus kā Hovards, Bainams, Rouzs...Spānija atkal lielāko daļu spēles turējās līdzi, bet amerikāņu jauda bija pārāk liela, turklāt Duranta 30 punkti finālā – ko tādu pieļaujot, uzvarēt ir gandrīz neiespējami. Kas tālāk notiks ar Spānijas izlasi? Visticamāk, nekādu ļoti strauju manevru nebūs un apmēram tāds pats sastāvs nākamgad spēlēs Eiropas čempionātā. Vēl pēc gada ir pasaules čempionāts, bet tālāk – jā, tas ir labs jautājums. Spāņiem nepiestāv straujas izmaiņas sastāvā un droši vien, ka nekas šajā frontē nemainīsies.

Krievija bija ļoti stabili, ļoti labi komplektēti. Andrejs Kiriļenko aizvadīja vienu no saviem labākajiem turnīriem izlasē, tiesa – pret Spāniju tika turēts pārāk ciešos striķos. Šķita jau, ka izdosies iekļūt finālā, taču precizitāte pievīla. Komanda progresē ar katru turnīru, tāpat kā spēlētāji – Šveds, Kauns, Mozgovs – prieks bija skatīties! Savas lomas vēl joprojām gana labi nospēlēja pieredzējušie, tāpēc bronza ir pelnīta, lai gan pakāpiens augstāk – tā bija īstā vieta šajās olimpiskajās spēlēs. Kas interesanti – šai Krievijas izlasei nepiestāv skaļa plātīšanās un sevis slavēšana vai, neveiksmes gadījumā, vainīgo ķeršana, netiekot tālāk par treneri un tiesnešiem. Patiešām simpātiska komanda.

Argentīnai neizdevās izcīnīt medaļas un laikam jau arī tā ir likumsakarība. Spēlējot ar pamatsastāvu, kura vidējais vecums ir 32,6 gadi, lielas lietas sasniegt ir arvien grūtāk, it sevišķi, ja nav pienācīgas maiņas. Ir jaunais, taču vēl zaļais saspēles vadītājs Kampaco, bet – kur ir pārējie? Kad Argentīna spēlēja pasaules čempionāta finālā un uzvarēja olimpiādē, tad toreiz jaunie Džinobili un Co spēja balstīt vēl palikušos veterānus, bet tagad sanāca tā, ka nākamās paaudzes nemaz nav. Kā būs turpmāk, rādīs laiks. Gan jau Argentīna no basketbola kartes nepazudīs, iespējams – tikai atbīdīsies otrajā plānā uz kādu laiku.

Labi sevi parādīja Brazīlja, kas latīņamerikāņu derbijā tomēr piekāpās Argentīnai. Brazīlijas komanda ir mazliet jaunāka, taču arī problēmas pēc dažiem gadiem varētu būt līdzīgas. Lietuva pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas neiekļuva pusfinālā un arī tas bija likumsakarīgi, spriežot pēc sastāva komplektācijas un spēles laukumā. Taču par mūsu kaimiņiem varam neuztraukties – panākumi atgriezīsies. Pusfinālā pelnījusi bija spēlēt Francija, taču negaidīti nācās uzrauties uz spāņiem un, iespējams, ka spēle tika zaudēta jau tajā brīdī, kad ar sapīkumu azotē tika uzzināti pretinieki. Maksimumu sasniedza solīdi spēlējošie austrāļi, bet pārējās komandas, kas ¼ finālus nesasniedza, tomēr bija jūtami vājākas, tiesa – Nigērija, gods kam gods, kvalifikācijas spēlēs sasita lupatās (arī burtiski...) grieķus.

Kopumā bez sevišķiem pārsteigumiem tika aizvadīts olimpiskais basketbola turnīrs. Ja nebija lielu pārsteigumu, tas nozīmē, ka visas komandas nospēlēja savā līmenī, bez pēkšņiem kritumiem vai kāpumiem. Iespējams, ka vēl kāda Eiropas komanda būtu piedevusi asumu, taču – ko nu vairs. Mums, latviešiem, tagad priekšā vīriešu izlases kvalifikācijas cikls. Basketbola vasara turpinās!