Kas var būt labāks par šo...

Atšķirībā no šī gada, pērn Normunds Sējējs kopā ar Šupleru Jūli ārzemnieku tirgū plosījās niknāk. Secinājums: vai nu šogad nav naudas, vai – kas ticamāk – prāts atgriezies kopā ar iegūto pieredzi. Pavāram jau pirmā pankūka arī parasti piedeg... Nu, labi, dažiem nepiedeg, taču kopumā – bez eksperimentiem un mēģinājumiem pie sajēgas netikt.

Aizsargi

Pērn Dinamo kā apmāti meklēja aizsargu ar labo rokas tvērienu. Tas ir deficīts, varbūt tāpēc piesiets tika pirmais, kas gadījās pa kājām. Lī Svetam ir laba hokejista iemaņas, taču KHL līmenis viņu pārsteidza galīgi nesagatavotu. Šuplers to saprata pēc pirmā mēneša, kad izmētājis aizsargu pa maiņām un situācijām, beigās viņu nolika rezervē. Tas, ka Rīga atvadījās no Sveta ātrāk, nekā beidzās viņa saistības pret komandu, sniedz atbildi uz galveno jautājumu – vai ar šo kaķi trāpījām? Atbilde – nē. Vēlākās ziņas, ka Lī esot noslēdzis līgumu ar Vankūveras Canucks, dažiem ļāva iekliegties – vai mēs bijām akli? Nebijām, jo arī Canucks neko vairāk Svetam par divvirziena līgumu nepiedāvā, ar domu – ja nu kaut kas sanāk... Ja sanāks, priecāsimies, ka savulaik viņš pie mums spēlējis. Taču daudz ticamāks ir scenārijs, ka Vankūveras treniņnometne priekš Sveta būs piedzīvojums bez turpinājuma.

Tā kā šogad Sējējs&Co aizsardzības bastionus grib būvēt bez leģionāriem, atliek vien aukstasinīgi novērtēt savējos: Ozoliņš noteikti būs labāks kā pērn (vai precīzāk – nebūs sliktāks), jo tagad ir apburzījies šajā hokejā un laukumos. Turklāt – vasaras nometne Sandim ir bijusi nopietnākā un mērķtiecīgākā kopš deviņdesmito gadu sākuma, kad viņš dauzījās pa Kandavu. Psiholoģiskie riski meklējami viņa privātās dzīves kolīzijās, taču tur neviens cits bez Ozoliņa paša skaidrību nevarēs ieviest. Prom ir Sorokins, klāt – Reķis. Ja objektīvi paskatāmies uz abu hokejistu aizsardzības kvalitātēm, tad Arvīds ir labāks par Oļegu. Cita lieta, ka sezonas otrajā pusē Ozoliņš ar Sorokinu bija atraduši jauku kopskaņu skaitliskajā vairākumā, kas pēc šī rādītāja iecēla Dinamo starp līgas labākajiem. Laviņš kopā ar Galviņu var būt labāks uz Gunta progresa rēķina. Sotnieks – ja vien vienosies par līgumu- un Jēkabs Rēdlihs stabili būs jaudīgāki par pagājušā gada modeļiem, jo šajā vecumā var tikai lēkt pa kāpnēm uz augšu. No Kiršjāņa Rēdliha pārsteigumus negaidām. Viņš ir prognozējama vērtība ar pārredzamu un paredzamu izpildījumu. Zina savu vietu, ja vajadzēs – uzliks ielāpu zonas caurumiem, ja sanāks – pieslēgsies uzbrukumam. Cibuļskim un Andersonam šis gads būs ādas cietināšana – jādabū pa degunu, lai nepazaudē ožu. Labs materiāls.
Secinājums: aizsardzība ir labāka(nobriedušāka) par pagājušo gadu.

Uzbrucēji

Uzbrukumā liela daļa joprojām apraud Hosu. Nevajadzētu, jo viņš nebija komandas spēlētājs. Tas, ka komanda uz viņu spēlēja un izmantoja viņa talantu – tas gan bija labi. Šajā ziņā Šuplers darbu padarīja. Kopumā Marsels bija ļoti negribīgs melnā darba darītājs, bet tādā komandā, kāds ir Dinamo – putukrējumu katru dienu ēdienreizēs nepasniedz... Vēl pērn bija Iguldens un Karija, kuri tika raustīti un mētāti pa maiņām, meklējot labāko pielietojumu. Karijas sezonu ietekmēja smadzeņu satricinājums – viņš atguvās tikai pret pavasari. Savukārt no Iguldena gribēja sagaidīt to, ko viņš pats no sevis nebija gaidījis un zinājis – proti, centra uzbrucēja lietderību... Petrovicka iesaistīšana attaisnojās, jo viņš ar pieredzi un meistarību cementēja savu maiņu. Ar fizisko gan Robertam bija švaki, bet – veterāns arī to prata piesegt ar gados uzkrāto rūdījumu. Pie soliņa vēl grozījās Fosters un Arnasons. Pirmais tikai pārbaudījās un prom bija, otrais – atnāca, apsēdās, palika, jo... slinkums bija celties.

Vai kādam ir šaubas par Ņiživija standartu? Tas tiks apstiprināts arī šogad. Pērn sezonas otrajā pusē savas stīgas mēģināja noskaņot Karsums. Ja esam godīgi pret Mārtiņu un sevi – vēl nesanāca. Tajā pašā laikā viņš noteikti nav tik slikts vai nemanāms, kāds bija. Te gribās cerēt – Karsums’2010 un Karsums’2011 būs divas dažādas kvalitātes, ar klusu cerību – jaunā versija ir spožāka. Harmoniski un radoši sevi uz ledus sajutuši Dārziņš un Miķelis un gluži loģisks ir abu salīdzinājums ar cimdiņu un rociņu. Abi ir vecumā, ka grauzt ledu un raut gabalos pretinieku aizsardzību, viņiem ne tikai piestāv, bet arī sanāk. Tur plaukts jau sakārtots un viņiem jātiek pie lielāka spēles laika. Sprukts jau pērn savu atstrādāja, kā prot – citas zvaigznes no debesīm viņš nenocels. Bet - nepievils. Ankipāns paliek vecāks... Arī gudrāks, taču tomēr ar uzsvaru uz pases datiem. Pieredzes ziņā – labs, pašatdeve – simtprocentīga. Tajā pašā laikā var paredzēt, ka KHL līmenī šī Ģirtam varētu būt izskaņas sezona. Savu maiņu atstrādās, bet uz lielāku spēles laiku kā bija pērn – gan nevajag cerēt. Bukarts stabili būs labāks, tāpat Meija un Džeriņš. Ja vien treneris viņiem notic, kas līdz šim ir bijis lielais Šuplera komplekss... Arī Štāla klātbūtne treniņnometnē rada veselīgu konkurenci ar kvalitātes zīmi, bet –atkal skatāmies trenera virzienā.

Par leģionāriem. Šogad tos nevis ņem, jo – ir jāņem – bet liek konkrētās vietās. Piekritīsiet – ne Karija, ne Iguldens šajā ziņā pērn netika iespēlēti ar tādu nodomu, kur nu vēl spocīgais Arnasona gadījums. Lielais trumpis šogad ir centrs Hartigans, kas blakus Ozoliņam praktiski pildīs komandas motora lomu. Pārbaudes spēļu rezultativitāte spilgti izceļ Marka pienesumu skaitliskajā vairākumā. Šķiet, ka Surovijs tur iesāņus ir kā radīts – ar spēku un slovākiem raksturīgo nekaunību vārtu priekšā. No Trotera tiek gaidīts daudz un jādomā, ka viņš pats to arī zina. Ja mēs pirmajā no divām sezonām, kas paredzētas kanādieša līgumā, sagaidīsim kaut pusi no viņa pagājušā gada apliecinājumiem AHL – būs varen jauki. Abos gadījumos – Hartigana un Trotera – ir acīmredzama vēlme piesaistīt meistarīgas rokas, nevis gaļas gabalus uz paplātes. Jo pašiem mums ar veiklajām rokām ir paknapi. No jaunajiem krieviņiem – Podziņa un Karamnova – saņemsim atbilstošo standartu. Pašatdeve plus hokeja ābece. Pieredze un meistarība vēl jākrāj – kuram no viņiem Šuplers dos vaļu, raudzīsim jau pārbaudes turnīros. Tiesa, abus noteikti neliksim pie komandas vilcējiem – par tādiem viņi var kļūt pēc gadiem trīs vai četriem, ja vēl būs kopā ar Dinamo.
Secinājums: uzbrukums bez snaipera, bet – ar stiprākiem raksturiem un izteiktākiem talantiem. Savējo bariņš ir izcilā kaujas vecumā.

Vārtsargi

Vārtsargi ir nomainījušies pilnībā. Ja neņem vērā šīs pozīcijas psiholoģiskos aspektus, tad Sējējam par izdarīto darbu varētu uz papīra mierīgi ielikt apaļu desmitnieku. Nomināli pirmais numurs būs Telkvists, kam autobiogrāfijā var atrast ne tikai dažādu NHL klubu pieredzi un KHL vieglo apdedzināšanos (AKBars), bet arī olimpisko zelta medaļu. Otrais arī nav nekāds niekkalbis – Holtam ir solīda fārmlīgu pieredze, iespaidīgi fiziskie rādītāji, augums un dzīvsvars. Tas prātā. Tagad jautājums – kurš kļūs par pirmo un, vai viņu patiešām varēs tā saukt? Atcerēsimies, ka Masaļska personā komanda tomēr bija ieguvusi psiholoģisko pārliecību, ka Edgars var izvilkt mūs visus ne tikai no sūdiem, bet no... ļooooti lieliem sūdiem. Pirmos numurus klubi meklē gadiem – daži atrod, citi uzmin, vēl kāds – šauj garām nepārtraukti. Neaizmirsīsim, ka vārtsarga kvalitātes nav tikai viņa viena paša nopelns – vēl ir jānovērtē aizsargi un uzbrucēji, kas laukumā pilda noteiktas darbības, sākot ar vārtu priekšas apkopi un beidzot ar metienu bloķēšanu. Dinamo nav komanda, kas bauda pretinieku respektu, pateicoties savām zvaigznēm. Mēs esam pārsvarā savus panākumus kaldinājušas no aizsardzības gala, kur vārtsargs vispirms iztur metienu krusu, tos atvairot, aizsargi ēd maizi, kas faktiski ir tikai garoza vai kaltēti sausiņi, bet uzbrucēji pacietīgi sagaida savu iespēju. Holts šādai gaisotnei varētu būt vairāk piemērots... Kā viens otra piesedzēji vai aizstājēji – šajā ziņā viss ir kārtībā. Bet- vai viņi atradīs sevi kā šīs komandas pirmie numuri, par to pagaidām nevaram spriest.
Secinājums: uz papīra jaunie vārtsargi ir maķenīt labāki, bet, lai teiktu, ka labāki par Masaļski – lai pierāda ar uzvarām.

Treneri

Treneru galā ir viena izmaiņa – Ignatjevs atbildēs par aizsargiem. Ābols ir par vēl vienu vasaru tuvāk savam lielajam iznācienam, bet Šuplers pagaidām vislabāk izskatās uz baltā zirga. Ja komanda pirmsezonas pārbaudes spēlē pāriet uz spēli trijās maiņās, tad treneris laikam saprot, ka savādāk ar šo sastāvu izrīkoties nevar. Lai gan – dīvaini... Mēs taču labi atceramies, ka pērnās sezonas sākums bija bez elpas un bez uzvarām. Tajā pašā laikā, atmiņā ir palicis arī solīdais pavasara virpulis. Ja viņiem tas izdevās pērn, kāpēc domāt, ka šogad sekos izgāšanās? Pagaidām izskatās, ka katram kauliņam vieta jau piemeklēta, izņemot Troteru un ceturto maiņu. Bet tieši šī izvēle var izrādīties izšķirošā.
Secinājums: ja komanda zaudēs, tad pirmais šoreiz kritīs galvenais treneris. Ja vinnēs – tad būs laime pilnībā. Jo Dinamo sakarā laimei nemaz nevajag tik daudz. Play off...

Sanācis pārlieku optimistiski? Bet – vai ir pamats šobrīd gaudām? Komanda trenējas un viss notiek! Ja pirmajā sezonā Dinamo veiksmes stāstu atradām zem leģionāru pagalvēm, tad pērnais gads pierādīja un apliecināja, ka bez pašu puikiem (autortiesības – Aigaram Ciprusam) pie lielām uzvarām netikt. Tas arī iedvesmo, jo savējie paliek LABĀKI.