40 Tretjaki Imantā

Gaitenī mudž dažādu vecumu un tautību Tretjaki, bet, kad ieraugu vairākus Tretjakus ar iešķībām acīm, saprotu, ka Naumova lolotā nometne šurp atvedusi arī japāņus. Veselus četrus! Starp 40 nometnē savu meistarību slīpējušajiem vārtsargiem puse ir no Latvijas, pārējie no Krievijas, Ukrainas, Somijas, Kanādas, Igaunijas, Spānijas, viena meitene šurp ceļojusi pat no Teksasas štata ASV... Njā, hokeja pasaulē Tretjaka uzvārds joprojām ir labs mušpapīrs.

Gados, kad šāda nometne vēl nebija Rīgā, mūsu jaunie (un maksātspējīgie!) vārtsargi brauca uz Čikāgu, Toronto un vēl citām vietām, bet nu Rīga ir palikusi vienīgā vieta, kur Vladislavs Tretjaks organizē šādu nometni.
"Kāpēc vairs tikai Rīga?" pārjautā Tretjaks. "Palieku vecāks un braukāt uz Kanādu vairs arī neatliek laika, bet Rīgā man ir labi kontakti, Rīga ir tuvu Maskavai, te es arī atpūšos, te man ir labi palīgi. Kanādā es astoņas stundas uz ledus biju viens pats un dienas beigās biju vairāk noguris nekā treniņos pie Tarasova un Tihonova. Ja es būtu jaunais vārstargs iesācējs, noteikti brauktu uz Rīgu. Treniņos mums ir visi labākie vingrinājumi, kādi tiek izmantoti, trenējot vārtsargus. Latvijas jauno vārtsargu sagatavotība ir ļoti laba, tas būtiski atšķiras no Kanādas, te neviens no nulles nav jāmāca, jo puikām jau ielikti labi pamati. Taču mums ir ļoti grūti konkurēt ar Kanādu - Krievijā ar hokeju nodarbojas 65 000 cilvēku, Kanādā meiteņu un sieviešu vien ir 86 000, viņiem ir 2500 halles, Krievijā - 340, kā Kirovs teica, Latvijā - 16..."

Uz manu vaicājumu, vai pieredzējušais hokeja vārtu lauva talantu pamana uzreiz, Vladislavs atbild apstiprinoši: "Jā, talants redzams uzreiz: kā ķer ripu, slido, pieņem lēmumus un starp šiem 40 arī ir talantīgi vārtsatrgi, taču katram pienāk savs laiks. Pērn Rīgas nometnē bija arī mans mazdēls Maksims (1996.), dotumi viņam ir, taču nu puika izaudzis līdz 1,92 m, valkā 47 izmēra apavus un uzaicināts jau uz Krievijas pirmās izlases nometni."

Nevar nejust, ka Tretjaks ir ļoti spilgta personība, kurš kā zivs ūdenī jūtas ne tikai uz ledus, bet arī sponsorus pagodinošajā preses konferencē. Paldies Rīgas domei un Latvijas Hokeja federācijai, paldies Lipmanam, ar kuru mums labas un draudzīgas attiecības, paldies visiem sponsoriem, bez kuru ieguldījuma šīs nometnes nebūtu, paldies "Volvo" halles saimniekiem un meitenēm, kas mūs visus tik garšīgi baroja. "Kad jaunībā trenējos pats, mums treniņnometnēs bija tikai hokejs. Es cenšos, lai šurp atbraukšie jaunieši redzētu arī kaut ko bez hokeja. Bijām Jūrmalā un viens otrs pie jūras bija pirmo reizi mūžā. Rīga, bet jo sevišķi Vecrīga, ir ļoti skaista un būtu grēks to neparādīt ciemiņiem."

Savas un Vladika nometnes brendu nevar nepaslavēt arī Sergejs Naumovs: "Ja Tretjaks pirms trijiem gadiem nebūtu atsaucies, nekādas vasaras nometnes te nebūtu. Paldies Vladislavam! Nometnes darbā redzam arī, kāds ir Latvijas un Krievijas jauno vārtsargu meistarības līmenis. Tāpat varam redzēt, kādas Latvijai ir rezerves vārtsargu līnijā. Vakar mums savu meistarību rādīja Edgars Masaļskis, Māris Jučers un Kriss Holts. Viņi pēc treniņa ledu atstāja kārtīgi nosvīduši, rādot jaunajiem censoņiem, ka tikai ar smagu darbu var kļūt par labu vārtsargu."

Zinot, ka hokejs nav tikai hokejs un zinot, ar ko tas atšķiras no daiļslidošanas, Vladislavam pajautāju arī, kurš alus viņam te vislabāk smeķē. "Protams, ka Latvijas vietējais. Puiši man te vakar ielēja - nosaukumu ātrumā nepateikšu, bet uzraksts bija stilizētiem burtiem un tajā bija pieminēta kāda Latvijas pilsēta. Alus tiešām bija garšīgs."

Redzot, ka Tretjaku dzenu stūrī viņu nepārzinošā lietā, palīgos piesteidzas viens no Tretjaka un Naumova skolas treneriem Andrejs Žagars: "Vladiks mūs pamāca hokejā, bet alus lietās mēs esam konsultanti viņam. Nav jau viņš nekāds lielais alus cienītājs, bet pēc Valmiermuižas gaišā teica, ka esot bijis makten gards."

P. S. Tretjaka un Naumova desmitdienu nometne, protams, nav par brīvu, bet par 700 eiro. Un pieciem jaunajiem Latvijas talantiem - Matīsam Kivleniekam, Gustavam Dāvim Grigalim, Kristapam Kupferam, Intam Grāvelim un Arvilam Celakam to uzsauca Latvijas Hokeja federācija. Sīkums, bet patīkami.