Vefiņš pirms 30 gadiem. Uz balta zirga

Tiesa, tās nenāca no PSRS meistarsacīkstēm, kurās togad VEF ierindojās „tikai”septītajā vietā, taču šķita vēl vērtīgākas. Jo tika izcīnītas Tautu spartakiādē: reizi četros gados notiekošais sporta forums ne velti tika dēvēts par padomjlaika olimpiskajām spēlēm. Koncentrētā veidā tika rādīts viss labākais, un basketbolā tas nozīmēja Maskavas, Ļeņingradas, Lietuvas, Krievijas, Gruzijas izlašu apvienotos spēkus. Ne vairs atsevišķas meistarkomandas (kā CSKA, Dinamo, Žalgiris, Statiba, Spartaks, ASK, Budivelnik, GPI) bet gan tikai izcilnieku sastādītas vienības.

Arī Latvijas izlase tika veidota uz abu meistarkomandu bāzes. Nebūt nenoliedzot un nenoniecinot ASK basketbolistu Sergeja Gončarenko, Viktora Ivanova un Genādija Tolmačova ieguldījumu, tomēr jāsecina, ka deviņi vefieši un treneri Maigonis Valdmanis ar Jāni Balodi bija noteicēji komandas stila un rakstura izpausmēs. Deviņu aizvadīto spēļu sprints mūsējiem bija īsti pa prātam. Iepriekš, čempionātu 34 spēlēs muļļājot, azartiskais Vefiņš dažubrīd kļuva apātisks. Ko tu plēsīsies, ja nekas vairāk par vietu 14 augstākās līgas komandu viducī nespīd... Kaut gan priecēja uzvaras pār Kijevas Stroiteļ (76:74 un 76:75), Maskavas Dinamo (86:84) Ļeņingradas Spartaku (66:64), bet īpaši pret Kauņas Žalgiri ar Saboni, Kurtinaiti, Homiču ierindā (110:100), tomēr bija arī bālas spēles. Kaut vai pret CSKA (58:95), Minskas RTI (63:102), to pašu Maskavas Dinamo (76:106)...

2008. gadā izdotā grāmata „Vefiņš” spartakiādes notikumus raksturo ar šādiem vārdiem:
„Sākums gan neko spožu nevēstīja – uz astoņu labāko komandu finālturnīru Latvija ņēma līdzi zaudējumu āķīgajiem ļeņingradiešiem (65:67). Uzvarai pār Gruziju (92:82) sekoja zaudējums Ukrainai (77:94). Pirms spēles ar Lietuvu tika skaitīti sāncenšu četri PSRS izlases dalībnieki (bez piesauktajiem vēl statibnieks Šarūns Marčuļonis). Taču vīri laukumā nerēķināja – viņi novērtēja sāncenšu līderu fizisko un psiholoģisko pārgurumu, likdami lietā dzelžainu aizsardzību un ātros uzbrukumus. 78:72 Latvijas labā sagrieza augšpēdu tabulu un izredzes. Mūsējiem tās iekrāsojās bronzas toņos, un pēc likumsakarīgā 73:93 pret krietni pārāko Maskavas komandu sekoja 72:61 pret Krieviju un 80:74 pret Baltkrieviju. Līdera Valtera un komandas vektori bija sakrituši gandrīz vai ideāli.”

Tiesa, kas tiesa: Valdis to turnīru Maskavā aizvadīja lieliski, it kā vienā pacēlumā. Taču basketbolā, kā zināms, viens nav karotājs pat būdams tuvu ideālam. Atcerēsimies, ko par saviem vīriem tolaik pauda treneris Maigonis Valdmanis:
„Valdis Valters – nospēlē izcilāko turnīru pašu valsts robežās. Nepiekāpīgs neveiksmju priekšā. Kad grozs neņem pretī viņa raidījumus, veiksmīgi veido uzbrukuma iespējas partneriem. Kārto lieliski, radīdams sajūsmu pat sāncenšu līdzjutēju rindās. Valdis iztur slodzi līdz spožam finišam. Cīņā ar Baltkrievijas izlasi, kurā izsķiras – būs bronzas medaļas vai nebūs – viņš gūst 37 punktus. To veic, 26 no 40 minūtēm nospēlēdams ar četrām piezīmēm un tajā laikā gūdams 25 punktus lūzuma brīžos. To atzīst arī A.Gomeļskis (PSRS izlases treneris – I.O.) nosaukdams Valdi par pirmo un galveno kandidātu olimpiskās izlases saspēles vadītāja postenim.
Ivars Žvīgurs – komandas veterāns, aizvada savu ceturto tautu spartakiādi. Joprojām komandas līderis. Pašaizliedzīgs cīnītājs kā uzbrukumā, tā aizsardzībā. Ivars ir tas, kas panāk izšķirīgo lūzumu spēlē ar KPFSR izlasi, ar to brīdi padarīdams cerības uz trešo vietu īsti reālas.
Andris Jēkabsons – nozīmīgs ir viņa ieguldījums cīņā par atlecošo bumbu zem groziem. Augstos lēcienos bieži pārspēj sāncenšus. Ar slavējamu prasmi piedalās ātro uzbrukumu veidošanā un nobeigumā. Gomeļskis viņu „no jauna ieraudzījis” un uzņēmis olimpisko kandidātu pulkā.
Igors Miglinieks – 1983. gada valsts čempionāts un tautu spartakiāde Igoram ir stabilizācijas laiks komandā. Pretinieki viņu iepazinuši un tādēļ spēlēt grūtāk. Neskatoties uz to, saspēli vadot, Igors spartakiādes izšķirīgajās cīņās dod slavējamu ieguldījumu.
Aleksandrs Dudorovs. Kā aizvien bija savā vietā, un viņa pieredze komandai lieti noder. Viņa sniegums komandai jūtami palīdzēja spartakiādes sākumā.
Juris Kalniņš. Mēdz sacīt, ka sportistiem ir „lielās dienas”. 1983. gads Jurim ir „lielais gads”. Viņš sasniedzis sportiskās formas briedumu. Vēlu, tikai 21 gada vecumā, sācis basketbolista gaitas (pirms tam nodarbojies ar volejbolu un vieglatlētiku) Kalniņš ar apskaužamu neatlaidību un mērķtiecību veido sevi un savu vietu komandā. Mūsu pamatcentra augums ir 201 cm. Spartakiādē viņam pretī stājas ukraiņi Tkačenko – 220 cm, Belostennijs – 214 cm, lietuvietis Sabonis – 213 cm, ļeņingradietis Silantjevs – 214 cm, maskavietis Pankraškins – 214 cm. Juris savas divcīņas ar šiem milžiem aizvada vismaz kā ar sev līdzīgiem. Īpaši uzsverams ir Kalniņa ieguldījums izlases aizsardzības veidošanā, jo bieži ar Jura izcīnīto bumbu sākas mūsu komandas panākums. Arī paša punktu krājums iegūts īstajā reizē.”

Vēl tajā bronzas Latvijas izlasē no Vefiņa piedalījās Kārlis Muižnieks, Vladimirs Spolītis un Andris Kuļikovskis. Un dakteris, tagad profesors Viesturs Lāriņš. Dakteris, Kaža, Igors un Juris Kalniņš pēc astoņiem gadiem sagaidīja brīdi, kad vefiešiem kaklos kāra pēdējā, pēc kārtas skaitļa piecdesmit astotā PSRS čempionāta bronzas medaļas. Kuras Vefiņš ieguva divreiz – 1966. un 1991. gadā.