Tā dragāja Latvijas dāmas

Jā, tā pirmā reize pienāca vien 1938. gadā, kaut Latvijas meistarsacīkstēs mūsu brašās dāmas zem groziem cīkstījās jau kopš 1933. gada, kaut Universitātes Sports jau bija kļuvis par pasaules studenšu čempionēm. Latvija Rīgā uzņēma Lietuvu – un zaudēja ar šodienai komisku rezultātu: 5:14 (2:13). Attaisnojums: ģimenes apstākļu dēļ nevarēja piedalīties to gadu izcilā līdere Erna Eltermane-Miķelsone, turklāt pirmo Eiropas meistarsacīkšu vicečempionēm zaudēt nebija nekāds kauns. (Latvija nejutās tik droša, lai piedalītos tajās Eiropas sacensībās.) Pirmās republikas laikā laikā notika vēl tikai viena valstskomandas spēle – ar to pašu Lietuvu, šoreiz Kauņā (7:27).

Ar Lietuvu aizvien sīvi spēkojamies arī par spīti sabiedriskās iekārtas maiņai, kad varējām līksmot brāļu saimes spožajā saulītē. 1940. gadā Rīgā mūsu dāmas, piedodiet, biedrenes, beidzot tika pie revanša pār dienvidu kaimiņienēm – 20:14, bet tad atkal Kauņā 13:18. Pēc kara 1946. gadā Rīgā 12:10, bet Kauņā 13:16. Visas šīs pārvērtības man nāca prātā 1979. gada Tautu spartakiādes laikā, kuras sieviešu basketbola turnīrs ritēja Viļņā. Mājnieces toreiz ļoti centās, brīžiem pārspējot pašas sevi, tomēr ar visu vislabāko sniegumu nācās piekāpties: 49:53. Tad nu preses bārā iegāzās labi pazīstams lietuviešu žurnālists, bļaudams: „Kad reiz basketbolu spēlēs normālas sievietes, nevis ziloņmātītes?!”. Ar tādu apzīmējumu viņš svētīja, protams, Uļu Semjonovu. Lietuvā dzimušu basketbolisti, ar kuras vārdu dziļi un patiesi saistās kā TTT meistarkomandas, tā Latvijas PSR un PSRS izlases vienību nevīstošie panākumi. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigām līdz astoņdesmito viducim.

Līdz TTT konstruēšanās brīdim Latvijas izlasei gāja visādi. Bija pat sievietēm grūti iedomājamais rezultāts 107:54 ar Kirgīziju (Ļeņingrada, Vissavienības sacensības telpās, 1954. gads, pirmais sasniegtais trīsciparu skaitlis), taču turpat un tūdaļ tika piedzīvots 47:76 ar Maskavu. Tas 1954. gads ievērojams ar to, ka tajā pirmo reizi Latvijas PSR sacentās ar izlasi, kas pārstāvēja, lai kādu, tomēr ārpusimpērijas valsti. Rīgā viesojās Kimirsena meitas (dēli arī), un tās tad latvju meičas pārspēja ar 63:50. Pret mazajām šķībacītēm varēja dabūt arī vairāk, taču ar brālīgo Korejas TDR bijām tik pieklājīgas, cik tika nolikts. No partijas un valdības, kā tolaik valodoja.

Latvijas otrā vieta pirmajā PSRS Tautu spartakiādē 1956. gadā mudināja uz domām: ja apvienojam zem viena karoga visas mūsu labākās basketbolistes, tad varam tiekties pēc augstiem panākumiem visās impērijas sacensībās. Ideja pēc pāris gadiem iemiesojās—ar Oļģerta Altberga un Aleksandra Zālīša centieniem pēc diviem gadiem tapa TTT. Turpmāk, līdz pat 1986. gadam, bijām kā teicienā: domājam – partija, rakstām - Ļeņins. Domājam: Ļeņins, rakstām: partija. Mēs rakstījām: Latvijas PSR izlase, bet labi zinājām: tas ir tas pats TTT pilnā sastāvā!

Padomju laikā Latvijas PSR izlase ir aizvadījusi kopskaitā 212 oficiāli reģistrētas sacensības – turnīros, pārbaudes sacensībās, kā draudzības spēles. TTT laikā izlases zaudējums bija ārkārtas notikums, gandrīz vai pasaules bojāeja. Kaut arī tika piedzīvots pa neveiksmei pret igaunietēm, krievietēm, tām pašām lietuvietēm... Jāskatās gan, kas kuro reizi bijušas par sacensībām, kāds to prestižs, jo dažkārt TTT un izlases komandieris Karnītis spēles izmantoja spēlētāju un jaunu kombināciju pārbaudei, pieslīpēšanai. Bet par atbildīgiem turnīriem vislabāk lai pasaka Latvijas basketbola vēsture. Lūk rindas, kurās aprakstīju vienu no spožākajiem notikumiem:

„Prātīga kombināciju spēle uzbrukumā, kolektīvā un elastīgā aizsardzība – tie bija ieroči, kas pretī uzvarām veda arī Latvijas izlasi. PSRS VI tautu spartakiādes turnīrs 1975. gada vasarā risinājās Rīgas sporta pilī (tagad nojaukta). Pirms turnīra vieskomandu spēlētājas saņēma skaistākās Latvijas rozes, bet laukumā gan viesmīlības likumi netika ievēroti – mājnieces izcīnīja visas astoņas uzvaras pēc kārtas. Ar katru spēli mazinājās līdzjutēju un žurnālistu satraukums par iespējamo turnīra iznākumu. Mačā ar maskavietēm Semjonova guva 50 punktus (spēles rezultāts 82:62), spēlē ar Krievijas izlasi – „tikai” 28, tomēr mūsējo pārsvars bija pietiekams (65:53). Pēc zelta medaļu pasniegšanas Oļģerts Altbergs presē aukstasinīgi konstatēja: „Uzvarēja komanda, kas neapšaubāmi bija vissaliedētākā, kas vislabāk prata koncentrēties svarīgākajās spēlēs un to epizodēs.”

Tā nu tas notika; raisījās spēles stils, kurš nodrošināja Latvijas nepārtrauktu apzeltītu hegemoniju Tautu spartakiādēs no 1963. līdz pat 1983. gadam, sešas reizes pēc kārtas.
Tas bija augstākā ranga turnīrs, kādā padomju okupācijas laikā latviešu basketbolistes drīkstēja un spēja piedalīties. Esmu nelokāmi pārliecināts: ja septiņdesmitajos gados Latvijas dāmu (nevis biedreņu vai „mūsu meiteņu”) izlasei kā savas neatkarīgas valsts pārstāvei būtu iespējams piedalīties Eiropas un pasaules čempionātos, olimpisko spēļu turnīros, tad itin visur mūsējās bez šaubu ēnas pretendētu uz zelta medaļām. Neba velti PSRS izlase mūsu spožajos laikos ne reizi neriskēja kādā pārbaudes spēlē samērot spēkus, pārbaudīt sevi pirms atbildīga turnīra, pret Latvijas izlasi (protams, ar Semjonovu ierindā). Divas pārbaudes spēles ar uzvarām PSRS dižkomanda ar Latviju aizvadīja vien 1956. gadā, kad mums vēl nebija ne Smildziņas ar Kroderi, nedz Semjonovas. Atgādināšu vien, ka 1979. gadā Latvijas blice Viļņā pārspēja ASV valstskomandu tās spēcīgākajā sastāvā ar 109:87. Ka Lietuva savās mājās ir pērta ar 69:35, Ļeņingrada ar 79:58, Maskava ar 51:34...

Pēcsemjonovas laiki vispirms iezīmējās ar baisu izgāšanos. Iepriekšējās Tautu spartakiādes čempiones, Latvijas basketbolistes, apakšgrupas sacensībās Rīgā 1986. gadā ar kaunu zaudēja tādām basketbola pastarītēm kā Azerbaidžāna (54:60) un Kazahija (63:73), uz finālposmu Kijevā pat netiekot. Turpinājās pārbūve, dzima mežonīgais kapitālisms, un dāmu basketbols zaudēja (jeb varbūt – neprata iegūt) atbalstu un līdzjutēju interesi. Taču gods, kam gods pienākas: ne vairs tikai TTT diktētā situācijā, spēkiem daloties pa vairākiem klubiem un novirzieniem, Latvijas dāmu izlase ir spējusi un pratusi atgūt publikas cieņu, interesi, pat aizrautību. Kārtējā paaudze ir atstājusi savas pēdas. Vispirms jau ar 2007. gadu, ar cīņu dēļ bronzas medaļām pret Baltkrievijas izlasi Eiropas meistarsacīkšu finālturnīrā, kuru satraumētājām latvietēm pēc pārlieku sīvas spēkošanās nācās zaudēt: 63:72. Nekaunos atzīties: emocionālais pārdzīvojums bija tik liels, ka, ceru pēdējo reizi mūžā, acī parādījās skopā vīrieša asara. Tad 2008. gada olimpiskais turnīrs Pekinā, ar dziļā atmiņā paliekošām izcilām spēlēm pret Krieviju (57:62) un Brazīliju (79:78) un izcīnīto devīto vietu – kura nebūt nav peļama, bet gan slavējama. 2009. gadā savukārt esam spējuši labā līmenī sarīkot pie sevis kontinenta meistarsacīkstes. Šķiet, ka dāmu basketbols, kaut nepretenciozi, bet tomēr allaž turas kungiem kādu soli priekšā. Bet – tā jau ir pieklājīgi...

Tagad laiks jaunai paaudzei. Par dāmām kļūstot, ir jārāda, ka jaunkundžu gados gūtie panākumi nav bijuši gadījuma rakstura.