Viņš mainīja 20. gadsimtu

Treneris - alkoholiķis un slepkava

Džo Lūiss pasaulē nāca 1914. gadā. Viņam bija lemts piedzimt astoņu bērnu melnādaino ģimenē, kas, kā jau visi viņa rases pārstāvji tolaik, centās izdzīvot nabadzības un apspiestības apstākļos. Bezcerība bija liela, nevienam pat prātā nevarēja ienākt, ka šis biklais zēns, kas runas defekta dēļ līdz pat 6 gadu vecumam tikpat kā nerunāja, būs tas, kurš mainīs pasauli. Un izdarīs to ar sporta palīdzību.

Boksā gan Lūiss nonāca pakāpeniski. Viņa māte ļoti vēlējās, lai dēls sevi radoši pilnveidotu, tāpēc sagrabināja līdzekļus vijoles spēles nodarbībām. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr viņa uzzināja, ka naudu, kas ir domāta vijolspēles pasniedzējai, nenonāk viņas rokās, jo Džo ir aizrāvies ar sportu, proti – boksu. Tieši Džo Lūisa mātei tiek piedēvēti vislielākie panākumi talantīgā sportista atbalstīšanā, jo viņas izteiktais novēlējums („ja dari, tad dari vislabāk”) un klātbūtne teju katrā cīņā pavadīja Lūisu ceļā pretī boksa virsotnēm.

Lūisam bija prātam neaptveramas darba spējas un arī kripatiņa talanta. Viņš ātri sevi apliecināja amatieru boksā, tāpēc pāriešana uz profesionālo boksu bija loģiska. Vienīgi – viņu tur neviens negaidīja. Taču atradās cilvēki, kas bija gatavi viņu pavirzīt uz priekšu, saskatot censonī ko īpašu. Viens no viņiem bija kāds Detroitas bukmeikers Džons Roksboro, kurš puisī saskatīja iespēju nopelnīt, un pazina šādus tādus cilvēkus, tostarp boksa promoteru Džulianu Bleku. Bleks savukārt piemeklēja treneri – vienīgo, kas bija gatavs ar melnādaino bokseri strādāt, kaut arī sākumā to nevēlējās. Tas bija Džeks Blekbērns.

Blekbērns bija cilvēks ar ļoti lielu dzīves un arī boksa pieredzi. Rētains alkoholiķis, kurš bija izcietis cietumsodu par slepkavību... Taču saprata boksu, un šis fakts tika nostādīts priekšplānā – mīļā miera labad. Blekbērna darbs patiešām deva augļus, Lūiss cīnījās bieži un pārliecinoši, uzvarot pirmajās 12 cīņās. Augstākie boksa ešeloni gan rāmi noteica – lai uzvar kaut simts, tāpat viņam par čempionu kļūt nekad neļausim.

Melnādainais, kurš nedrīkst izrādīt pārākumu

Lūisa mēģinājums sasniegt boksa virsotnes bija ļoti drosmīgs, jo vairāk nekā 20 gadus neviens melnādainais boksa elitei nebija tuvojies, jo baidījās, nevis nespēja. Tas bija slavenā „brāļa” Džeka Džonsona atstātais mantojums, kurš bija viens no pasaulē vadošajiem smagsvariem 20. gadsimta sākumā. Džonsons ļoti mīlēja ar dažādām izdarībām izrādīt savu pārākumu pār pieveiktajiem baltajiem bokseriem, kas tolaik tika uztverts ļoti saasināti.

Tieši tāpēc Džo Lūisam bija izstrādāts savs uzvedības kodekss, kas viņam bija jāievēro, ja viņš gribēja kādu dienu cīnīties par pasaules smagsvaru čempiona titulu. Lūiss nekad nedrīkstēja tikt nofotogrāfēts divatā kopā ar balto sievieti; Lūiss nekad nedrīkstēja izrādīt pārākumu pār savu pretinieku; Lūiss nedrīkstēja piedalīties sarunātās cīņās un viņam bija jādzīvo un jācīnās tīri. Lūisa menedžments deva viņam komandu: tev ir jāuzvedas kā baltajam!
Pēc tāda principa arī Lūiss dzīvoja, ļoti strādājot pie sava publiskā tēla. Tas gan brīžiem bija ļoti atšķirīgs no realitātes. Piemēram, reizēs, kad bija jāstājas kameru priekšā, Lūiss nereti tika atspoguļots kā naivs un laisks pamuļķītis, kamēr aizkadrā viņš trenējās neticami smagi, izturot tiem laikiem prātam neaptveramas fiziskās slodzes. Un arī izlaidīgs dzīvesveids Lūisam ļoti gāja pie sirds.

Pagrieziena punkts Lūisa karjerā bija 1935. gadā, kad par viņa promoteru kļuva Maikls Džeikobs, ļoti izdarīgs un boksa augstākās sabiedrības slāņus pārzinošs darbonis. Baltais. Viss, kas bija nepieciešams, lai vismaz cerētu sasniegt virsotnes, kurām Lūisu solīja pat tuvumā nelaist. 1935. gadā Lūiss aizvadīja 13(!) profesionālā boksa cīņas, visās pārliecinoši uzvarot. To nevarēja nepamanīt, un izmanīgais Džeikobs lēnām sāka piespēlēt pretī pa kādam skaļākam uzvārdam – daļa no pretiniekiem bija vēl nesenie pasaules čempioni. Lūiss gāja pāri visiem un kļuva par īstu varoni absolūti visiem afroamerikāņiem. Viņš kļuva neticami slavens un, pateicoties cīņām, arī neticami bagāts tiem laikiem. Ejot pa ielu, Lūiss burtiski mētājās ar dolāru banknotēm. Lai arī Lūiss aprecējās jau 21 gada vecumā, dāmas – ne tikai melnādainās – lipa viņam klāt tā, it kā viņš būtu ar medu noziests. Tā vienreiz sieva viņu aizsūtīja uz veikalu pēc maizes. Viņš atgriezās pēc divām nedēļām...ar maizi un dimanta gredzenu rokās. Līdzīgi izlēcieni gan atkārtojās ik pa laikam, tāpēc nav jābrīnās, ka Lūiss savas dzīves laikā paspēja apprecēties un izšķirties trīsreiz.

Nacionālais varonis

Pienāca 1936. gads un Džo Lūiss, lai arī nebija pasaules čempions smagajā svarā, bija populārākais bokseris ne tikai ASV, bet arī visā pasaulē. Promotera taktika cīnīties ar bijušajiem čempioniem vēl aizvien bija aktuāla, un tādā veidā Lūisa ceļi krustojās ar Maksu Šmēlingu, kādreizējo pasaules čempionu, kurš bija nacistu pašpasludinātās varenības simbols. Lūiss tobrīd atradās savā slavas zenītā un ASV gaidāmajai cīņai pret Šmēlingu gatavojās mazāk nopietni nekā parasti, vairāk laika pavadot golfa laukumā, nekā boksa ringā. Tik pārliecināts viņš par sevi bija.

Taču ažiotāža ap cīņu bija milzīga. Šmēlings cīņai bija labi sagatavojies(visās preses konferencēs teica, ka ir oponenta sniegumā ko pamanījis, bet neteiks – ko tieši), ko nevarēja teikt par Lūisu, tāpēc 12. raundā sekojošais nokauts šokēja Lūisa talanta piekritējus visās ASV un arī Lūisu pašu. Varenais un neuzveicamais (uzvarējis bija visās 24 profesionālā boksa cīņās) bija kritis. Un publika viņam to nepiedeva. Kā savās atmiņās vēlāk dalījās viņa pirmā sieva, Lūiss pa Hārlemas ielām vistiešākajā nozīmē ir gājis ar nodurtu galvu, bet viņa vēl nesenie pielūdzēji ir nepārtraukti gājuši klāt, lai iečukstētu ausī: „Makss Šmēlings”.

Lūisa promoters ar tā laika pasaules čempiona Bredoka promoteru bija vienojušies, ka pēc uzvaras pār Šmēlingu, Lūisam būs iespēja beidzot cīnīties par pasaules čempiona titulu smagajā svarā. Taču nu šāda iespēja parādījās Šmēlingam un presē jau parādījās informācija, ka Šmēlings cīnīsies ar Bredoku. Taču amerikāņi nolēma ar nacistiem neķāpāties, vienojoties savstarpēji – Lūiss varēs cīnīties par titulu, ja vien nākamos 10 gadus Bredokam maksās 10 procentus no visiem saviem boksa ienākumiem. Saprazdams, ka šī varētu būt vienīgā iespēja, Lūiss šādai „verdzībai” piekrita. Un, nolicis tā patālāk golfa nūjas, atkal sāka darīt to, ko pieprata vislabāk – trenēties, turklāt darīt to tik smagi, kā tikai viņš to spēja. Tas deva rezultātu – Lūiss Bredoku sakāva bez variantiem un beidzot, 1937. gadā, kļuva par pasaules čempionu smagajā svarā.

Savu titulu viņš bez sevišķām pūlēm aizstāvēja trīs reizes, taču pats saviem pārstāvjiem atzina: „Es nejūtos kā pasaules čempions, mani taču uzveica.” Tas nozīmēja tikai vienu – Šmēlingam tomēr tika dota iespēja uzrāpties atpakaļ tronī, cīņai ar Lūisu pievienojot klāt ne tikai visus politiskos zemtekstus, bet arī pasaules čempiona jostu smagajā svarā, kāda toreiz bija tikai viena.

Gadsimta cīņa

1938. gada 22. jūnijs uz visiem laikiem ieies boksa vēsturē. Todien Ņujorkā „Yankees” stadionā notika visu laiku svarīgākā cīņa boksa vēsturē. Todien vairāk nekā 100 miljoni cilvēku visā pasaulē tvēra pēc radio uztvērējiem, lai sekotu cīņai vismaz ar komentētāju starpniecību. Todien pirmo reizi baltie un melnie ASV bija vienoti, jo visi kā viens vēlējās, lai nacistam tiktu ierādīta vieta. Otrais pasaules karš tuvojās...

Lūiss nevēlējās pieļaut vecās kļūdas un bija sagatavojies triumfam ar tādu atbildīgu, kā nekad. Tūkstošiem cilvēku nāca klātienē vērot viņa sparinga treniņus pirms cīņas. Viņa gaitām līdzi pastāvīgi sekoja preses reportieri. Cīņas priekšvakarā viņš uz brīdi hronistus samulsināja:

- Džo, kā tu jūties pirms cīņas?
- Esmu nobijies...
- ?!?
-...esmu nobijies, ka varētu viņu nogalināt.

Biļetes uz cīņu tika izpirktas līdz pēdējai, turklāt liela daļa tā sauktā vidusslāņa to iegādei atdeva aptuveni piekto daļu savu ikmēneša ienākumu. Lielākā daļa klātesošo bija balto. Melnādainie meklēja iespējas būt radio tuvumā. Tā laika notikumu aculiecinieks Džimijs Kārters filmā par Džo Lūisu atminas: „Tolaik man bija 14 gadu. Mūsu ģimenei bija vienīgais radiouztvērējs visā rajonā. Cīņas dienā pie mana tēva pienāca kāds melnādainais vīrietis un vaicāja, vai viņš ar draugiem var atnākt un noklausīties reportāžu no cīņas. Tēvs domāja, ka viņi būs trīs vai četri, bet atnāca vismaz četrdesmit.”

Gadsimta cīņa ilga divas minūtes un četras sekundes, jo Šmēlinga treneris iemeta ringā dvieli, lūdzot cīņu pārtraukt. Šmēlings bija šokēts un reizē arī pārbijies, sastopoties ringā ar Lūisa pārspēku, tāpēc paguva izdarīt vien divus sitienus. Ielās sākās līksmīga, kas ilga gandrīz diennakti. Pēc cīņas no pasaules čempionu Lūiss pārtapa par Amerikas nacionālo varoni. Taču prieku viņš vēl aizvien neizrādīja...

Bankrotējis un nevajadzīgs

Turpmākos 11 gadus Lūisam ringā neviens pretinieks tā arī neuzrādās, līdz ar to savu čempiona jostu viņš aizstāvēja kopumā 25 reizes, kas vēl aizvien ir nepārspēts rekords, ko diez vai kādreiz vispār kāds pārspēs. Pa vidu izskrēja karš, kas Lūisu izputināja. Viņš turpināja tērēties ar vērienu, bet ienākumu līmenis tam netika līdzi. Kara laikā Lūiss kļuva par ASV valdības ruporu un tika izmantots melnādaino karavīru aģitācijai. Pats viņš kara laikā apciemoja ASV karavīrus.

Pēc kara beigām, kad valdībai viņš vairs nebija vajadzīgs, Lūisam sāka pakaļ dzīties ieņēmumu dienests, jo summas, ko viņš bija parādā par nesamaksātajiem nodokļiem, bija patiešām iespaidīgas. Lūiss cerēja, ātri vien ar dažām cīņām tiks atpakaļ uz zaļa zara, taču tas neizdevās. Pats viņš bija spiests nemitīgi cīnīties, tā pasteidzinot savu karjeras norietu un ar laiku dodot cerības viņu uzveikt citiem bokseriem. Tā rezultātā viņš 1950. gadā zaudēja savu čempiona titulu Čārlzam, bet gadu vēlāk, reāli necenšoties to atgūt, bet gan cīnoties, lai nopelnītu, 37 gadus vecais un dažādu likstu nomocītais boksa veterāns piekāpās Rokijam Marsiano. Kad Lūiss tika nokautēts, arēna ar līdzjūtību un cieņu šoreiz pieklājīgi paklusēja – boksa karalis bija piedzīvojis necienīgu un neloģisku karjeras finišu.

Taču ieņēmumu dienests turpināja bokseri vajāt arī pēc karjeras beigām. Lai kaut kā kultos uz priekšu, Lūiss ar savu vārdu uzstājās visur, kur vien varēja nopelnīt kaut ko. Reklamēja alkoholu, cigaretes, matu želeju, limonādes...Visu pēc kārtas. Uzstājās TV šovos, kusli kustoties uz skatuves. Tas bija pazemojoši vēl nesenajam nācijas varonim. Viņa trešā sieva, kas bija juriste, panāca izlīgumu ar valsti nodokļu parāda jautājumā, bet par Lūisu pamazām viņa nācija piemirsa – nāca jauni melnādainie varoņi, kas iemiesoja pavisam citus uzvedības principus. Tādi kā Muhameds Alī (Kasiuss Klejs), kas ar savu izturēšanos gan ringā, gan ārpus tā sabradāja visu, ko Lūiss bija iekopis. Pasaule bija mainījusies.

Dzīves nogalē Lūiss slīga alkoholisma un narkotiku atkarībā, bija arī psihiskas problēmas. Viņu pret paša gribu nosūtīja ārstēties, kas it kā deva rezultātu. Lūiss mūža pēdējos gadus pavadīja Lasvegasā – tur cilvēki viņu cienīja un par rokasspiedienu bija pat gatavi maksāt. Finansiāli savu draugu stutēja Vegasas mēbele Frenks Sinatra. Daudzo cīņu mantojums smagi iedragāja Lūisa veselību un noveda viņu līdz ratiņkrēslam. Lūiss nomira 1981. gada 12. aprīlī, vien dažas stundas pēc savas pēdējās parādīšanās sabiedrībā Holmsa un Berbika cīņā par WBC jostu. Kameru tuvplāns noķēra ratiņkrēslā sēdošu večuku, kurš manāmi nesaprata, kas apkārt notiek. Pēc dažām stundām viņa vairs nebija...

Tā laika ASV prezidents Ronalds Reigans lika Lūisu izvadīt ar pilnu militāro godu. Amerikāņu vēsturnieki tagad vērš uzmanību uz to, kāda bija pasaule, kad Džo Lūiss tajā ieradās, un kāda tā bija, kad viņš to atstāja. Cilvēks, kurš vienatnē mainīja 20. gadsimtu – tāds skaļš apzīmējums tiek piedēvēts Džo Lūisam. Tieši tāpēc 13. maijs – viņa dzimšanas diena– ir diena, ko atzīmē un piemin bokseri visā pasaulē. Tā ir viņu diena.