Barons, kurš pelnīja zeltu

Esmu gandrīz jau piemirsis, ka biju olimpiskais čempions. Man nav svarīgs tas tituls, toties labprāt atceros tos hokeja svētkus, kuros bija lemts piedalīties. Un netaisos nevienam pļāpātājam vai rakstītājam ar putām uz lūpām pierādīt, cik nepieciešams kādreiz biju PSRS izlasei. Varbūt vienīgi tad, ja valdība nolemtu mums, Latvijas olimpiskajiem čempioniem maksāt pensiju – tad gan pierādītu patiesību, ka būt PSRS izlases vārtsargu skaitā jau nozīmēja izcīnītu vietu starp pasaulē labākajiem.
Tie sporta draugi, kas pamatīgi pārzina hokeju, ļoti labi apzinās, ka iekļūšana vien PSRS izlasē dažkārt nozīmēja vairāk, nekā spoža medaļa. Vienlaik ir ne mazums skaudīgu vērtētāju, kuri saka: 1988. gadā Kalgari Samoilovs zeltu saņēma par nepiedalīšanos.

Tolaik izlasē bijām septiņi kandidāti uz trijām vietām. Mūs ļoti vērīgi pētīja un vētīja čempionāta mačos, vēlāk izlases pārbaudes spēlēs. Konkurenci pacietu, bet tad laikraksta “Izvestija” kausa izcīņā ielaidu tveramu ripu, sistu pa ledu. Ja šodien par to neviens sevišķi neuztrauktos – kam gan negadās – tad toreiz tā bija traģēdija. Viss pagalam, es jau sakravāju somas lai atgrieztos mājās. Tēvs, kurš tolaik mani Maskavā skatījās, prata pārliecināt un atrunāt. Tad aizvadīju turnīrus Vācijā un Leņingradā, kur nostāvēju labāk par agrāko pamatvārtsargu Miškinu. Trīs mēs palikām tie galvenie kandidāti – Miļņikovs, Belošeikins un es. Pirms olimpiādes notika komandas balsošana: kurš stāvēs vārtos kā pirmais numurs – es vai Miļņikovs. Zaudēju ar 40:60 procentiem. Un paliku olimpiskajā turnīrā aiz borta.
Kā kompensāciju par malā turēšanu mani pieteica vārtos pēdējai spēlei ar Somiju, bet tad notika negaidīts skandāls…
Mums jau zelts bija rokā, taču ja mēs uzvaram, tad zviedriem tiek sudrabs, ja zaudējam – tad tikai bronza. Vairāki mūsu spēlētāji bija uzsākuši uzvaras svinības, bet zviedri sacēla tādu troksni (krievi taisās tīšām zaudēt!!!), ka visi tika izvilkti no bāriem, reanimēti un likti laukumā. Tad jau arī “otro vārtsargu” nevarēja sūtīt. Zviedriem bija smalks rēķins: viņi prātoja, ka gribam atriebties par iepriekšējo zaudējumu viņiem pasaules čempionātā un tagad neļaut sudraba medaļas. Nekā tamlīdzīga nebija, notika vien sapriecāšanās krievu gaumē. Es visa turnīra laikā nepārtraukti biju kā uzvilkts ik brīdi doties cīņā.

Vispār jau izlasē mani necik nemīlēja. Sākot no jaunatnes komandas – aizbraucu uz sagatavošanās nometni velveta uzvalciņā, plikādas kažociņā, un mani pārējie draudziņi tūdaļ iedēvēja par stilīgo. Lai kļūtu par savējo laikam vajadzēja ierasties kirzas zābakos, vatenī un budjonovkā? Tā iesauka man pielipa un līdz ar attieksmi gāja līdzi caur visiem izlašu laikiem. Neērta un nepatīkama izlases vadītājiem (kuri ne vienmēr bija profesionāli hokejisti) izrādījās arī mana spēles maniere. Es allaž centos ripu notvert, kurpretī citi PSRS vārtsargi to tikai atsita.

Pārdzīvoju ne tik daudz to muldēšanu, kā praktiskus brīvības ierobežojumus. Esmu pēc rakstura “runcis, kas staigā kur pašam tīk”. Bet nonākot “Dinamo” meistarkomandā izrādījās, ka esmu iekļauts iekšlietu karaspēkā, iecēla mani par praporščiku, ņēmās komandēt un izrīkot, biju pakļauts stulbiem noteikumiem kuri tiecās regulēt ne tikai manu “dienestu”, bet arī dzīves veidu un domāšanu. Izpaudās sīkmanība: “Dinamo” izbraucot uz spēlēm Somijā muita pieciem hokejistiem atrada – kādas šausmas!—pa veseliem 50 nedeklarētiem dolāriem katram. Atkal bija lērums, kaunināšana un sodīšana, kādu nosūtīja sēdēt virssardzē, Mišam Šostakam tika degradēšana no virsnieka činas. Ar gadiem visa tā sistēma man tika līdz kaklam, tie 11 mēneši prom no mājām treniņnometnēs. Man bija jauna sieva, maza meitiņa, iespējami ģimenes prieki, bet bija gandrīz cauru gadu jātup Ķekavā pie putnu fabrikas, trīsreiz dienā barojoties ar broilercāļiem. Sākām gandrīz vai olas dēt un kladzināt. Padomju hokejs no iekšpuses izrādījās ļoti nepievilcīgs. Pats savām acīm redzēju, kā tika salauztas cilvēku dzīves un likteņi, kā vīri krāpa sievas un sievas vīrus, kā lieliski puiši un draugi nodzērās līdz kliņķim.

Daudzi mani draugi, hokeju beidzot spēlēt, tika kā no laivas vientuļā salā izsviesti. Nekas nav baigāks, kā vientulība pūļa vidū. Esi audzis un dzīvojis kā siltumnīcā: mūs pareizā laikā aplēja un mēsloja, rūpējās par siltumu, apčubināja un pie atbalsta piesēja. Un pēkšņi visa tā vairs nav! Tu vairs nevienam neesi vajadzīgs, gādā nu tālāk pats par sevi – dari ko gribi; biežāk gan – ko negribi. Vladimirs Durdins aizgāja bojā, cerēdams nopelnīt 500 dolārus ģimenei – tik daudz Volodja būtu saņēmis pārdzenot vecus, Somijā atpirktus žiguļus uz Latviju. Automašīna, kurā viņš sēdēja līdzās šoferim, avarēja – vairs ne cilvēka, ne dolāru. Viktora Hatuļeva liktenis tāpat bija traģisks...
Pie patiesības turoties jāatzīst, ka, paldies Dievam, ne visi ir miruši vai nodzērušies.

Arī es esmu dzīvs, turklāt mans uzvārds varētu skanēt citādi...
Voldemārs Meldzers saucās mans vecvectēvs. Viņš apprecēja baronesi fon Montengrasu, jo abi viens otru ļoti mīlēja. Baroneses bagātie radi par tādu precēšanos ar bauri izslēdza viņu no radu loka, nopirka muižiņu Madonas apkārtnē – lai dzīvo tur, no acīm prom un no sirds ārā. (Vēlāk, padomju laikā, muižiņā iekārtoja ciema padomi, bet zirgu kūtīs – bērnudārzu.) Tā viņi tur dzīvoja, viens otru mīlēja, bet Voldemārs vēl nodevās ādu izstrādei. Nodibināja ciešus tirdznieciskus sakarus ar Krieviju. Sev par nelaimi turpināja tos arī pēc revolūcijas Tad nu Pīterī viņus paņēma ciet un izsūtīja uz Sibīriju – atkal no acīm prom. Vispirms uz Tomsku, bet pēcāk Omskā Meldzeri ieradās jau ar citu uzvārdu: Zegliņš. Aizņēmās dokumentus no tālumā miruša latvieša. Vecmāmiņa par to nemīlēja stāstīt, baidījās. Bet mans vectētiņš, Jānis Voldemārovičs, apprecēja viņu, omskieti Samoilovu, apņemot ne tikai sievu, bet arī jaunu “pagrīdes” uzvārdu. Iedzīvojās Krievijā. Klājās grūti, bija bada laiks.
Tūdaļ pēc kara, 1945. gadā, manējie atgriezās dzimtenē. Necik trekni jau negāja...

--Nu bet kur tagad paliek muiža Madonas apkārtnē? To atgūstot vari atgriezties gluži vai barona godā un bagātībā!
--Mans tēvs ir miris, divi viņa brāļi dzīvo dažādās pasaules malās. Tēvam vēl dzīvam esot doma par īpašuma atprasīšanu bija, tomēr netika realizēta – tā prasīja pārāk lielus pūliņus. Mantrausība par varēm un katru cenu nudien nav manas dzimtas raksturā.
--Par uzvārda maiņu no Samoilova uz Meldzeri vai fon Montengrasu neesi cerējis?
--Prātā bijusi arī tāda domiņa – par Meldzeri, protams. Galu galā tomēr izspriedu, ka cilvēku nākas vērtēt nevis pēc uzvārda burtiem, bet gan pēc tiem darbiem, kurus viņš savā dzīvē – vienaga, Samoilovs vai Montengrass – ir iespējis paveikt. Es esmu radis ņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, īpaši nemeklējoties pēc izdevīgām spraugām līšanai vai glumiem sānceļiem. Protams, ja es gribētu iebīdīties kādā deputātu barā, tad latvisks vai vācisks uzvārds lieti noderētu vēlēšanu kampaņā. Bet… mans vectēvs nomira kā Vladimirs Fjodorovičs Samoilovs, kaut patiesībā bija Jānis Voldemāra dēls Meldzers. Vai man tagad vajadzētu no vectēva piemiņas atteikties? Notika tā, kā notika, te nu es esmu. Ir arī vēl viens, ļoti nopietns šķērslis – kā manu tādu soli novērtēs visu Latvijā dzīvojošo tautību sporta draugi? Viennozīmīgi: itin visi, latvieši, krievi un citi spriedīs, ka Vitālijs grib piesmērēties valdīšanai, iegūt kādus materiālus un sabiedriskus labumus. Es tāpat esmu savējais, kaut arī Samoilovs…

VIZĪTKARTE

Vitālijs Samoilovs
Dzimis 1962. gada 17. aprīlī Rīgā.
Hokeju iesācis Rīgas “Dinamo’ zēnu grupā 1975. gadā, meistarkomandā spēlējis no 1981. līdz 1989. gadam. Vēl piedalījies Latvijas komandās “Ķekava”, “Latvijas zelts”, “Alianse”. Spēlējis arī Kijevas “Sokil” (1990. – 1991. gadā).
LHL izslēgšanas turnīra uzvarētājs (varētu teikt: Latvijas čempions) 1996. gadā, kad arī beidzis spēlēt lielo hokeju.
Olimpiskais čempions 1988. gadā, Eiropas jaunatnes čempions 1980. gadā, Labas gribas spēļu uzvarētājs 1990. gadā, 2. vieta Kanādas kausa izcīņā 1987. gadā, sudraba medaļa PSRS čempionātā ar Rīgas “Dinamo” 1988. gadā.
166 spēles ar Rīgas “Dinamo”, 525 ielaisti vārti. Aizvadījis 9 spēles PSRS izlasē, 18 ielaisti vārti.
Bija Latvijas izlases rezerves vārtsargs 1993. gadā.