Es jūs radīju un es jūs…

Ja kaut kas tamlīdzīgs notiktu komandā, kas ir neapstrīdama favorīte, taču finālsēriju sāk bezcerīgi, tad to varētu saprast – kluba vadība mēģina kaut ko darīt, pielieto arī tik trakus līdzekļus, lai kaut ko vēl glābtu un dažreiz, kā zināms, tieši traki un it kā neloģiski gājieni ir devuši vēlamo rezultātu. Šoreiz tā nav, SK “Cēsis” un Rīgas TTT komandu izredzes uz titulu tika vērtētās un līdz pat pēdējiem notikumiem arī bija apmērām līdzīgas, tā ka no sportiskās viedokļa tik strauja rīcība neprasījās. Kā iemesls šādai rīcībai tiek minēta jau komandas bijušā galvenā trenera Ainara Zvirgzdiņa it kā tikšanās ar TTT komandas pārstāvjiem Cēsīs pirms abu komandu otrās finālspēles. Labi jau tas, protams, nav, ja tāda tikšanās patiešām ir bijusi, taču diezin vai tas ir kaut kas krimināls, ja labi pazīstami treneri, kuri roka rokā strādājuši Latvijas izlasē, satiekas un aprunājas pirms finālspēles. Tālāko katrs, protams, drīkst izdomāt atbilstoši savai fantāzijai un, kā saka, samaitātības pakāpei. Vēl jo vairāk tāda tikšanās – ja tā bija! – neliekas aizdomīga tāpēc, ka Cēsu komanda tā vakara spēlē spraigā čiņā pelnīti un samērā pārliecinoši uzvarēja, kam notikušā kontekstā nav nekādas loģikas, un izlīdzināja rezultātu finālsērijā, bet treneris Zvirgzdiņš radio SWH pārraidē TOP Basketbols runāja ne tikai par grūtībām ar sastāvu, bet gan – un galvenokārt – pat izredzēm paturēt titulu, kas tagad Cēsu komandai atkal ir, par ticību, kas nav zudusi. Varbūt bez pārlieka optimisma un bez lielas pārliecības, taču – ar cerību.

Tas ir tikai normāli, ka kluba vadība aizrāda trenerim zem četrām acīm, ka finālspēļu laikā šāda rīcība var radīt nevajadzīgas runas, taču… Ne jau to izkliegt visai pasaulei, paziņojot, ka nākamā spēle Zvirgzdiņam būs pēdējā, ja komanda neuzvarēs. Komandas garu šādi paziņojumi nestiprina. Ir taču zināms, ka ilgāku laiku traumas dēļ nespēlēja Zane Eglīte, ka nav īsti vesela Kristena Mena, ka savainojumi ir arī citām meitenēm, taču viņas iet laukumā un cīnās, bet tas viss netika uzskatīts par iespējamā zaudējuma iemeslu. Gan TTT puse, gan Zvirgzdiņš runas par tikšanos pirms otrās spēles nosauca par izdomājumu, toties spēlētāju traumas un naudas izmaksu aizkavēšanas Cēsu komanda laikam gan nav izdomājums. Kopā ar Zvirgzdiņu komandu piedraudēja pamest arī četras pamatsastāva spēlētājas, kas arī diezin vai liecina par labu gaisotni attiecībās starp komandu un tās vadību.

Vai tikšanās patiešām bija? Cēsu komandas “patronam” Krišjānim Kļaviņam ir pierādījumi. Ja tā, tad tie jāliek galdā un jāmazgājas tajos tīram un baltam. Ja nav, tad… Nevar noliegt to, ko konkrēti sieviešu basketbola komandas veidošanā un Cēsu sporta sejas veidošanā vispār ir paveicis Krišjānis Kļaviņš, tieši viņa nopelns ir vislielākais, ka mums pēc neatminama laika atkal ir aizraujoša finālspēļu sērija sieviešu basketbolā, taču šoreiz laikam viņš pārsteidzās, šoreiz emocijas un ambīcijas ņēma virsroku. Paļaušanās uz “drošām ziņām” no sērijas “kāds kaut ko kaut kur redzēja”? Bet tāpēc jau var izrunāties zem četrām acīm pirms celt brēku. Galvenais – ko Cēsu komanda ar šādu gājienu ieguva? Neko. Tas vēl labākajā gadījumā, jo komandas prestižs pēc šiem notikumiem ir tikai cietis neatkarīgi no tā, tikās Zvirgzdiņš ar kādu no TTT pirms tās spēles vai netikās. Starp citu, pagaidu galvenais treneris Varis Krūmiņš, runādams par iespējamo turpmāko sadarbību ar Cēsu komandu, neko nevarēja pateikt tikai tāpēc, ka ātrāk par 1. augustu nekas nebūs skaidrs. Diezin vai Krūmiņš pats to izdomāja. Starp citu, arī TTT komandai vēl nav skaidrības par nākotni vairāk, kā tikai par to, ka komanda nākamsezon būs. Jācer, ka karstie prāti atdzisīs un arī Cēsis nākamsezon atkal būs laba komanda.