Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Zieds visu šķēpmetēju Mātei

Zieds visu šķēpmetēju Mātei
Valentīna Eiduka kaujas apstākļos...

Foto: Romāns Kokšarovs, Sporta Avīze, f64

Ir klāt laiks pateikt paldies Valentīnai Eidukai, kurai – negribas savām acīm ticēt – pienākusi 75 gadskārta. Mūžs ieausts sirdsdarbā, no kura Latvijai savs spožums ticis. Tad nu pielieku savu puķi tam vainagam, kuru Trenere ir nopelnījusi. Paldies!

Vizītkarte

Valentīna Bondare—Eiduka
#Dzimusi Rēzeknes novadā 1937. gada 12. martā.
#Šķēpa mešanā no 16 gadu vecuma.
#Laika posmā no 1957. līdz 1967. gadam astoņas reizes bijusi Latvijas čempione, divas reizes izcīnījusi sudraba, vienu reizi bronzas medaļu. Četras reizes uzvarējusi Baltijas republiku mačsacīkstēs. Guvusi otro un trešo vietu ”Rīgas kausu” sacensībās. 1963. gadā kļuvusi par vissavienības “Dinamo” čempioni.
#Labākais rezultāts – 52,97 m – sasniegts 1964. gadā.
#Beigusi LVFKI 1968. gadā.
#Kopš 1967. gada strādā par šķēpmetēju treneri. Izaudzinājusi daudzus starptautisku sacensību godalgotu vietu ieguvējus. Audzēknis Vadims Vasiļevskis 2004. gadā Atēnās izcīnījis olimpisko sudraba medaļu. Aigars Kovals 2008. gadā Pekinā – atkal sudraba medaļu. Viņus augstu vērtē starptautiskajā apritē.
# Treneres audzēkņu skaitā ir pieci “astoņdesmitmetrinieki” – citur pasaulē tādus sasniegumus vienuviet nepazīst. Pie viņas pēc padoma brauc citu valstu atlēti.

Par Visu Šķēpmetēju Māti viņu ar veiklu roku iedēvējis kāds mans kolēģis, labs vieglatlētikas pārzinātājs, un taisnība vien darba biedram ir. Jo Valentīna Eiduka četrdesmit darba gados izaudzinājusi vairākas šķēpa metēju paaudzes, pie viņas mācījušies kā vīri, tā dāmas un jaunatne. Daži no tiem kādreizējiem jaunajiem ļaudīm tagad jau kļuvuši par vecvecākiem. Vienalga, arī tad trenerīte joprojām tiek uzskatīta par Māti, atceroties, kā senlaikos viņai tika vesta atrādīt sava meitene. Jo ne jau tikai šķēpa mešanas paņēmienos viņas spriedums bija svarīgs un noteicošs…
Valentīna Eiduka ir tautas nosaukta par izcilāko treneri Latvijā. Gadu desmitu kārtās godam nopelnīts atzinums. Bet mēs palūkosim pēc kā vēl vairāk – pēc Latvijas labākās treneres dzīvesziņām. Tātad...

Mans vecākais brālis bija sportists, arī dzīvojām tepat, blakus “Daugavas” stadionam. Bija reiz kādi lieli mači, mēs, sīkie, atnācām paskatīties, un man tā iepatikās redzētais šķēpa lidojums, ka teicu: brālīt, es gribu šķēpu mest. Cik tur tā darba, brālis bija pazīstams ar treneriem, un vienudien atveda mani pie Kārļa Libera. Tā es sešpadsmit gados iesāku mētāt un esmu tajā lietā klāt nu jau vairāk par pusgadsimtu. Libers gan nebija šķēpmetēju treneris, pamatā nodarbojās ar skrējējiem, lēcējiem, taču šķēpu man iedeva, padomu neliedza. Tā nu metu, kā pratu. Kad parādījās pirmie rezultāti, Libers mani aizvirzīja pie Alberta Putāna, Ineses Jaunzemes trenera. Pie viņa es jau aizmetu sporta meistares rezultātu. Tad pārgāju pie leģendārā šķēpmetēju tēva Valentīna Mazzālīša.

Diezgan agri uzsāku trenēt. Strādāju universitātē, un, vingrinājumus rādot, nejauki sastiepu muguru. Vīrs (pazīstamais riteņbraucējs Ivars Eiduks – I.O.) arī man kaltin kala: ko tu, veca tante (Valijai vēl nebija ne 30 – I.O.) vēl aizvien ar jauniem skuķiem cīnies, kā nav neērti. Kā smejies: laiks dzīvot un laiks mirt. Turpat klāt bija arī fizkultūras institūta pēdējais kurss, un Irma Jaunzeme, kas tolaik strādāja “Dinamo” biedrībā, man zvana un prasa: vai negribi pamēģināt būt par treneri? Tā ir, cik ilgi vairs pati sportošu, jādomā, kā dzīvi iekārtot, kā maizi nopelnīt. Nevaru sacīt, ka steidzos tajā treneres darbā ar degošām acīm un kvēlojošu sirdi; lielā mīlestība nāca ar laiku un tāpēc varbūt ir pamatīgāka, nekā pirmā aizsvilšanās.
Laiskums iemīļotajā nodarbībā man laikam gan nav pieņemams – ja es ko uzņemos darīt, tad arī daru līdz izdaru. Kā jau dzimis lauku cilvēks.
45 gadi treneres darbā pagājuši tik ātri un spraigi, ka nemaz nav jāskaita. Liela nozīme bija maniem pirmajiem treneres panākumiem, kas pienāca visai ātri. Mana Astrīda Ostrovska savos divdesmit gados uzmeta meistarnormu. Ja ir izdevies uzrāviens, tad jau aiziet!

Par vilšanos... Grūts brīdis bija tad, kad Latvijā mainījās iekārtas. Deviņdesmito gadu sākumā izzuda jaunie, likvidējās mana biedrība. Paldies Ligitai Krastai, kas uzaicināja mani uz “Daugavu”, kur nu tagad esmu. Viss sākās it kā no jauna, un, paldies Dievam, veiksmīgi.
Es ticu Dievam, kaut atturīgi, taču nopietni.

Kopš bērnības esmu daudz strādājusi, darbs man kaulus nelauž un par dēdēšanu pie kamīna ar tamboradatām klēpī nekad neesmu sapņojusi. Vienīgās nepatikšanas un neapmierinātība rodas tad, ja ilgākā laika posmā neredzi sava darba augļus. Bet ja ir kāda nekāda gaisma tuneļa galā, tad viss kārtībā.
Sevis realizēšana, sekmīga pašizpausme, augsti sakot tad arī ir tā jēga, kuru meklējam.
Ar saviem audzēkņiem varu prātot, kā ir un kā būtu labāk. Sportā un dzīvē arī. Bet citādi… Šodien jau visi—katrs pats—ir tik gudri, ka manās prātošanās neklausīsies. “Ko nu šī te pļāpā, nezin par kādu gudrinieci uzmetusies”,—tā viņi teiks. Tā jau arī ir, vispirms katram pašam jātiek galā un skaidrībā ar sevi.

Nauda? Man nekad nav bijusi sajūta, ka vajadzētu vairāk, vairāk un vēl vairāk. Šodien esmu pārtikusi, manām vajadzībām visa kā diezgan. Taču esmu pazinusi arī tādus laikus, kad nezini, kā nākamo algas dienu sagaidīsi – ja tā vispār pienāks.
Jumts virs galvas Rīgas centrā man ir, automašīna arī ir, pusdienām iznāk, īres maksai arī – kas vēl vairāk vajadzīgs?Tomēr nav tā, ka es nezinātu, ko nozīmē dzīties pēc mantas ko kodes un rūsa maitā. Mana aizraušanās ir auto. Lūk, kad gribēju tikt pie sava iecerētā, vienpadsmitā žigulīša, septiņdesmito gadu sākumā, metos strādāt kādās četrās darba vietās. Universitātē, “Dinamo” biedrībā, pastā un pa nakti vēl vienā veikalā. Ļoti jau gribējās tikt pie tās, padomju laikā tik grūti sasniedzamās, mašīnas. Man kā sportistei bija savas priekšrocības pie rindas kārtības, taču naudu vajadzēja gādāt pašai. Biju gatava vai pušu rauties. Tagad varbūt pa četrām vietām cilvēks var nopelnīt lielum lielu naudu, bet tolaik lasīju kopā pa mazumiņam, pa rublītim vien.

Esmu azartiska braucēja. Iespējams, ka tas man iedzimts mantojums no tēva, kurš bija hipodroma rikšotāju braucējs. Ātrums reibina un aizrauj – taču ne tik ļoti, lai noreibtu līdz nejēgai. Iesākumā bija motocikls. Man pašai, Mārai Saulītei, vēl kādai šķēpmešanas meitenei. Tad nu laidām pa Brīvības, toreiz Ļeņina, ielu uz treniņu tā, ka vējš svilpoja un mati plīvoja. Ko milicijas onkuļi jaunām un smukām meitenēm daudz teiks? Smaidīja vien. Jauks bija tas motociklu laiks, visus dienvidus izbraukājām.
Bet lai taupītu naudu vecumdienām... Ko tu daudz vari iekrāt – visu mūžu man sanācis vienīgi tik, cik ikdienai nepieciešams. Ja es tagad, piemēram, gribētu kādu vasarnīcu vai ko citu lielu un pamatīgu, tad mana pašreizējā alga priekš tam būtu kā sīknauda. Tā kā lielu ambīciju nav, tad – man pietiek. Tālāk Dievs rādīs.

Draudzību vērtēju ļoti augstu – vienalga ar ko: sievieti, vīrieti, audzēkņiem, kolēģiem. Turklāt īstu draudzību ir grūti sameklēt un vēl grūtāk – izkopt un saglabāt. Man līdz šim brīdim taču ir palikuši kādi pāris draugi, uz kuriem jebkurā brīdī varu paļauties. Izrunāties, izkratīt sirdi – mani ne tikai uzklausīs, bet arī sapratīs. Ir lieliski, ja tā notiek. Ar draugiem mūsu uzticība ir abpusēja, ne jau es viena pati to izmantoju. Ja kopš bērnības esam vienās smiltiņās kopā spēlējušies, tad arī pazīstam viens otru, tā teikt, līdz kaulu smadzenēm. Tiesa gan, draugam vienmēr jāatrod laiks. Agrāk, kad bija modē tās pirts braukšanas, tad kopā būšana iznāca plašāka un interesantāka. Pirtī iešana vispār ir mana mīļākā relaksācija. Tagad vairāk sanākam kopā cits pie cita, atceramies pagājušos gadus. Tādas nostalģiskas atmiņas laikam gan parāda, ka vecums ir klāt.
Draudzība ar audzēkņiem... Viņi ir tik dažādi pēc raksturiem, dzīves veida un stila… Lai būtu kopā mums galvenokārt ir gana ar to lielo laiku, kas tiek aizvadīts treniņos. Viņi tomēr ir cita paaudze, ar savām, no mana gadagājuma atšķirīgām interesēm un dzīves skatījumu. Taču tas nenozīmē, ka nevaram atrast kopīgu valodu mūsu kopējā mīlestībā – šķēpa mešanā.
Vispār atzīšos: ir man daži interesanti puikas, kurus vārdā nesaukšu, kamēr nav kas sasniegts. Nekad jau nevar zināt, kas kuram ir iekšā, kamēr nav kāds kilograms sāls kopā apēsts. Tā man bija ar Vadimu: sākumā stipri šaubījos, vai mums kas sanāks. To viņš nevarēja treniņos un šito nespēja. Tagad puisis man ir atzinies: trenerīt, es tolaik jūs mānīju, jo gribējās paslinkot. Bet tās slinkošanas rezultāts, iespējams, ir pieminētā trauma: jaunībā nepietiekami nostiprinātā un neievingrinātā muskulatūra.

Vienmēr, it visos laikos, esmu bijusi Latvijas patriote. Dzīvi citur vispār nevaru iedomāties. Lai kādus tūkstošus man piesolītu, citur uz palikšanu pārcelties nespētu. Ja būtu ļoti liela vajadzība un liela nauda, tad varbūt gadu izturētu projām no Dzimtenes – vairāk ne!
Piedāvājumi uz ārzemēm bija, taču pašreizējais atalgojums mani še apmierina, es varu izvēlēties palikt Dzimtenē. Ja kāds ārzemnieks grib pie manis trenēties, tas ierodas pie manis, nevis otrādi.
Bija laiks, kad Latvijas patriotisms rādījās kā noziegums… Neesmu ar to īpaši plātījusies, taču neesmu arī slēpusi. Gāju tāpat aizliegtajā baznīcā.
Ir man arī gandarījums tad, kad uzvarētāja karogmastā ceļas Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs.
Vispirmā sajūta gan ir prieks par savu audzēkni, par to, ka viņa pūliņi un lietie sviedri, mūsu kopīgais darbs ir guvis piepildījumu. Nav velti strādāts. Lepnums par to, ka nesam Latvijas vārdu pasaulē, tiek apzināts vēlāk, taču tas neapšaubāmi ir. Kā secinājums. Lai kā dažreiz ietu (vai neietu) – uz Dzimteni neapvainojas. Uz birokrātisko aparātu dažreiz gan… Bet slavas nasta mani neskar.
Vērojot sevi “no malas” brīžiem domāju: tā kā vajadzētu pacelt degunu. Bet šis neceļas! Draugi mani apsveic, uz zoba neviens nevelk. Mani audzēkņi šķiet patiesi priecīgi, ka viņiem tāda trenere. Latvieši kopumā ir itin skaudīga tauta, gan jau kāds nelabvēlis arī kaut kur ir atrodams. Lai ir, es viņus nemeklēju un neievēroju.

Rakstu sagatavojot izmantotas paša veiktas dažādu laiku intervijas.

  +1 [+] [-]

, 2012-03-13 08:56, pirms 13 gadiem
Neiedziļinoties sīkākās niansēs: Latvijas šķēpmetēju Māte ir Valija Drauga. Valentīna Eiduka ir pasaules klases trenere.

  +1 [+] [-]

, 2012-03-13 09:34, pirms 13 gadiem
Piekrītu Valijas izcilībai, viņa bija lielisks sirds cilvēks šķēpmešanas klubā. Mēģināšu apcerēt. Tomēr Valentīna ir...

  +2 [+] [-]

, 2012-03-13 13:37, pirms 13 gadiem
Sporta fenomens!!!