Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Tagad – nevis nekad!

Tagad – nevis nekad!
Kristaps Janičenoks

Foto: Mikus Kļaviņš, vefriga.com

VEF Rīga basketbolisti stāv un cīnās uz sliekšņa atjaunotās komandas līdz šim lielākajam panākumam – iekļūšanai Eiropas kausa ceturtdaļfinālā ar tālāktikšanas perspektīvu. Otrdienas vakarā tās durvis varēja jau laicīgi dabūt vaļā, uzvarot Rīgā vienu no Spānijas vadošajiem – Valensijas BK. Diemžēl „tagad” pietrūka, kas gan nenozīmē, ka „nekad”.

Latvijas un Spānijas basketbolistu attiecības nav necik kuplas spēļu skaita ziņā, toties ir ļoti iezīmīgas. Pirmo reizi valstu izlases tikās pirmo Eiropas meistarsacīkšu finālspēlē Ženēvā 1935. gada maijā. Latvija uzvarēja ar 24:18, prasmīgi liekot lietā savu augumu pārsvaru zem groziem (mūsu galvenajam centram Jurciņam bija 190 auguma cm!). Spānijai līdz revanšam bija jāpaciešas turpat sešdesmit gadus, līdz Eiropas meistarsacīkšu spēlē Karlsrūē, Vācijā, 1993. gadā dienvidnieki guva uzvaru ar 95:87. Ar karalisko Madrides Real klubu latviešiem savukārt saistās ļoti netīkamas atmiņas, jo 1958. gadā spēņi demonstratīvi atteicās braukt uz Rīgu, lai Eiropas kausa pusfinālā tiktos ar ASK. Padarmija nesen bija postījusi Ungārijas brīvību, un tāpēc Real kategoriski atteicās tikties godīgā cīņā ar PSRS armijas klubu. Latvieši gribot negribot maksāja par citu grēkiem... Pēc trim gadiem tajā pašā pusfinālā Rīgas ASK tomēr klātienē apliecināja savu summāro pārākumu pār Real – 75:78 un mājās 66:45. Savukārt pēc brīvības atjaunošanas pirmā pretstāvēšana latviešiem un spāņiem iemiesojās SWH/Brocēni un Badalonas Joventut Eirokausa sacensībās – 79:81 un 69:88.

Taču tā ir vēsture, par kuru prāto vien prominenti basketbola draugi. Spēlētājiem prāti sienas pie kārtējās, šoreiz ļoti svarīgās spēles, senus laurus vai nātres nav ko ostīt. Izskan pirmscīņas apgalvojumi par pilnīgu ziedošanos, par galvenās spēles apzināšanos. Diemžēl tiem sen vairs nav pirmreizīguma, tie vārdi sezonas gaitā jau uzklausīti vairākkārt un piepildīti ne gluži vienmēr. Ir laiks nevis apgalvot un solīt, bet gan padarīt.

Un Vefiņš patiešām dara, un dara lieliski. Nav velti atvērta Arēnas augšējā josla, septiņi tūkstoši basketbola draugu var celties gavilēs. Kavaļausks uzbrukumā nostrādā grozu, Zavackis no tālienes nepieļauj neprecizitātes, Janičenoks velk komandu kā jau kapteinim pienākas, kļūdas ir retas (visā pirmajā puslaikā 6), izdodas sakārtot sākumā pret garākajiem sāncenšiem zaudēto cīņu par atlēcošajām bumbām (puslaikā 24:16). Tempā, tempā mainās deviņi spēlētāji. Kamēr aste rokā, tikmēr velc! Savukārt sāncenši šķiet zaudējuši visu asumu un meistarību, nekas viņiem neveicas. Jo... šī spāņiem ir ceturtā saspringtā sacensība piecu dienu laikā. Izskatās, ka te viss notiks vienōs vārtos ar sensacionālu rīdzinieku pārākumu.

Otrās trešdaļas sākumā cipari uz tablo aizņirb līdz 37:15. Tāds 22 punktu pārsvars pirms dažiem gadu desmitiem nozīmētu pārākuma iekrājēju norimšanu pozicionālā cīņā, lai saglabātu pārākumu. Taču mūsdienu basketbolā vēl spēlējamās 28 minūtes ir vesels laikmets, kurā var notikt gan brīnumi, gan likumskarības.
Pāris minūtēs 22 punktu deficītu Valensija nodeldē uz pusi. Aizsardzībā viesi pāriet uz zonu, bet uzbrukumā, ilgi neprātojot, lieto vienkāršu, toties joprojām iedarbīgu paņēmienu. Ar spiedienu groza virzienā spiež vefiešus koncentrēties ap soda laukumu, tad seko piespēle atpakaļ un trīspunktu raidījums. Precīzi, turklāt iemest var ikviens no Valensijas basketbolistiem, nerēķinoties ar posteni laukumā. Reizi pēc reizes rīdzinieki nepaspēj pie perimetra, bet kad paspēj, tad vienalga garākie spāņi met pāri mūsējo izmisīgi izstieptajām rokām.

Pēc pirmā puslaika vēl ir 49:38 – ar Janičenoka niknumu pēdējā sekundē, taču tiem, kas spēli izjūt ne tikai ar blenšanu, mācas virsū melnie. Nav labi, Valensijas zonas aizsardzība mūs spiež aizvien ciešāk, savukārt tālmetienos viesiem maisam gals vaļā. Veiksme mainījusi mājvietu, taču laimesmāte paradusi draudzēties ar prasmīgākajiem. Tagad, pret zonu, Vefiņš aši laiž bumbu pa perimetru, meklējot spraugas Valensijas aizsardzībā. Tādu nav. Kā noderētu spēka centrs aizsardzības bastionu graušanai pie groza! Nav. Pietrūkst pat kārnais Hamiltons, kuru Eirokausā nokavējām pieteikt viņa iepriekšējās komandas Cibona vainas dēļ – vilka ilgumā brīvlaišanas vēstuli. Jaunais amerikānis pārī ar Kavaļausku (gan savainotu celi) vai Bērziņu (pēc slimības) varētu būt nopietns drauds spāņu zonas aizmugurē...

Sanāk 70:70, tad 80:80. Mūsu ātros uzbrukumus spāņi uzmana kā māmiņa meitas nevainību. Kad izdodas trieciens, tad Roulends (spēlē guva 29 punktus, visvairāk no visiem), bliež bumbu grozā no augšas. tā aicinot kolēģus atvēzēties. Taču mūsu melnītis kā līderis komandā palicis gandrīz viens pats, kurpretī Valensijai to godu un nastu spēj uzņemties vai ikkatrs – tā, lūk, ir komandas stabilitāte un meistarība. Vienubrīd Doelmans gūst 12 punktus neatejot no kases, tad atkal Ribas spēles galotnē apspēlē VEF aizsargus kā slalomu braucot. Ribas ir tas, kurš panāk 90:90, un atlikušajās 67 sekundēs Roulenda metienā ir vairāk vēlēšanās un cerību, nekā meistarības un precizitātes.

Pagarinājumā šķita, ka nevis Valensija, bet VEF ir tā komanda, kura aizvada ceturto grūtību piektajā dienā. Nepārmetīsim mūsējiem spārnu nolaišanu, katrs darīja, ko varēja, taču... daudz neko palidot vairs nevarēja. Piecminūšu pirmajā pusē par rīdzinieku glābēju pieteicās Bērziņš, taču arī viņam ne viss gāja, kā nepieciešams – garām no paša groza apakšas, garām divi soda metieni, un tad vēl saņemta nepelnīta piezīme...
VEF vairāk nespēja, kā pāris reizes pieturēt neizšķirtu. Izšķirīgā šķita Bertāna neveiksme tālmetienā pie 94:97 un 78 sekundes pirms beigām. (No Daira, tāpat kā no iepriekšējo spēļu līdera Danielsa redzējām tikai bālas ēnas.) Valensijas darbību atviegloja uzdevums visu vērību veltīt galvenokārt Roulendam, kas arī tika veiksmīgi padarīta. 96:103 parādīja, ka viena komanda ir augstā meistarībā stabila, spēj to vajadzības reizē sakārtot, toties otrai vēl ir ko mācīties gan kā vienībai, gan katram atsevišķi. Izlīdzinātu prasmi visām 40 minūtēm. Nepatīkama, tomēr patiesība. Bet kā tur bija: par vienu pērtu divus nepērtus dod?

Nupat ir jāaizmirst visa vēsture no 1935. gada 4. maija līdz pat 2013. gada 12. februārim. Ir tikai viens datums – 20. februāris – un viens vārds: Bilbao. Uzvara nozīmetu tālākceļu, savukārt Rīgā iepriekš sasniegtais + 23 nenozīmē neko. Jo Bilbao atrodas Spānijā...
Tagad!

     [+] [-]

, 2013-02-13 09:25, pirms 11 gadiem
20.janvāris? Be, ilgi jāgaida!

     [+] [-]

, 2013-02-13 11:26, pirms 11 gadiem
(..tāpat kā no iepriekšējo spēļu līdera Danielsa redzējām tikai bālas ēnas..)

es redzēju, ka šis iepriekšējo spēļu līderis 39 minūtes tiek marinēts uz soliņa.
ok pieņemu, ka tad viņš vispār nezin kas ir zonas aizsardzība un ko pret to pat teorētiski darīt.

     [+] [-]

, 2013-02-13 12:07, pirms 11 gadiem
''Mūsu ātros uzbrukumus spāņi uzmana kā māmiņa meitas nevainību.''

Vienu gan nesaprotu, kā var ar 2.13m augumu būt tik nevarīgs zem groza? Te Kasparam būtu jāpamācās no Biedriņa un Biedriņam no kaspara - metiens.

Nu nevarīgi bija šaja spēlē VEFieši, Valensija katru ceturtdaļu kopš 1. soļoja pamazām pretī uzvarai.