Paskatīsimies spogulī

Vienmēr ir slikti, ja nav visu labāko spēlētāju. Var tikai minēt, būtu vai nebūtu Latvijas izlase iekļuvusi izslēgšanas spēļu posmā, taču visticamāk - būtu iekļuvusi. Labākajā sastāvā šī izlase varētu paspēkoties arī par tikšanu finālturnīrā, lai cik neticami pēc pēdējām spēlēm tas liktos. Starp citu - tieši tāds ir puišu mērķis, tieši tāda ir viņu apņemšanās 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Tas ir tikai apsveicami.
Ieskaitot Māri Veršakovu un Jāni Glušaku, kuri izlasē jau kādu laiku nav spēlējuši, bet tieši tagad grasās tajā atgriezties, mums nebija astoņu potenciālu spēlētāju, turklāt pieci no viņiem droši vien ietu laukumā sākumsastāvā. Tamlīdzīgu savainojumu sēriju neatceras arī gados vecākie treneri. Ir slikti, ka nevarējām spēlēt labākajā sastāvā un parādīt visu, uz ko izlase ir spējīga, taču - atkal ir otra puse. Izkrītot no sastāva kādam no līderiem vai vairākiem līderiem, paveras lieliska iespēja sevi apliecināt citiem. Varētu minēt vairākus piemērus, kad tamlīdzīgās situācijās tiek "atrasti" jauni līderi. Šādā situācijā tiek arī norauts priekškars spogulim, kurā var redzēt, kas tad mums aiz labākajiem ārzemju klubu spēlētājiem ir. Runa nav par 28 spēlētāju atrašanu pieteikumam, bet par panākumu gūšanu šāda līmeņa turnīros.

"Latvijas klubi vai nu nemaz nepiedalās Eiropas kausu izcīņā, vai arī izkrīt jau pirmajā kārtā, un tas arī parāda līmeni. Trenējoties divas trīs reizes nedēļā, ne uz ko vairāk arī nevar cerēt," tieca Latvijas izlases galvenais treneris Dzintars Kurmis "Sporta avīzei", vērtēdams Latvijas klubu mazo pienesumu izlases rindās, vēl pirms ... 15 gadiem. Kas šajā laikā ir mainījies? Gandrīz nekas. Gandrīz tāpēc, ka bija "Dambis"/ASK, bet vēlāk ASK/AB.LV ēra, kad mums bija profesionāla vai daļēji profesionāla komanda trenera Andra Gulbja vadībā, kas spēja uzvarēt Baltijas handbola līgā un pienācīgi spēlēt Eiropas kausos. Tieši no tā laika - izņemot Daini Krištopānu - nāk visi mūsu pašreiz labākie "ārzemnieki". Viņi visi bija izgājuši Gulbja skolu, viņi visi profesionāli trenējās un izlases rindās vietējo klubu (kluba!) un ārzemnieku attiecība bija puse uz pusi vai arī pašmāju spēlētāju bija pat vairāk. Kurš pēdējais no Latvijas klubu spēlētājiem ir aizbraucis uz kādu labu (virslīgas vai kaut pēc ranga 2. līgas) ārzemju klubu? Nav jau iespējams uz tādu aizbraukt, ja trenējies amatieru vai pat fizkultūriešu līmenī. Pagājuši 15 gadi, bet gandrīz nekas kardināli nav mainījies. Šoreiz gandrīz ir tāpēc, ka pēdējos gados daudz interesantāks kļuvis Latvijas virslīgas čempionāts, tas ir daudz atpazīstamāks un populārāks nekā iepriekš un tam noteikti jāsekmē arī klubu izaugsmi, taču tas nenotiks tik ātri. Pašreiz situācija ir tāda, kāda tā ir - no pašmāju komandu labākajiem spēlētājiem tikai 2-3 var aizstāt izlases pamatspēlētājus (Oskars Arājs, Austris Tuminskis, pēdējā mačā Igaunijā - arī Andis Ērmanis, kā arī Ēriks Blūms, kurš gan iepriekšējās vairākas sezonas spēlēja Vācijā vienā no labākajām 3. līgas komandām), komandai no tā neciešot krasu kritumu sniegumā. Pārāk liela daudziem virslīgas komandu līderiem diemžēl ir atšķirība trenētībā, fiziskajā un funkcionālajā sagatavotībā, kā arī meistarībā no leģionāru sagatavotības un tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka tik ierobežotas ir pilnvērtīgas spēlētāju maiņas. Ar visu to, protams, vismaz par vēl vienu uzvaru mums vajadzēja būt vairāk, arī ar šādu virknējumu varēja un vajadzēja nospēlēt labāk, taču varbūt tomēr beidzot ir pienācis laiks nevis kārtējo reizi sevi mierināt (būs mums visi un tad mēs viņiem parādīsim!), bet meklēt neveiksmes iemeslus dziļāk.

Daži ļoti apvainojās, kad uzrakstīju, ka Portugāles virslīgas līmenis ir krietni augstāks (kaut vai tikai labāko klubu līmenis) nekā Latvijas virslīgas komandu līmenis un ka reti ar kuru pašmāju komandu spēlētāju nopietni var rēķināties izlases treneri. Tas laikam no nezināšanas. Paskataties, kur spēlē portugāļu labākie klubi un kādi ir mūsu komandu (šosezon - tikai vienas komandas, kas arī par daudz ko liecina) sekmes Baltijas handbola līgā, salīdzinājumā kaut vai ar Lietuvas un Igaunijas labākajiem klubiem. Ļoti ceru, ka tās pārmaiņas, kas notiek Latvijas virslīgas čempionātā, ka plašā minihandbola kustība ar laiku padarīs augstāku arī vispārējo meistarības līmeni, ka radīsies jauni atbalstītāji, ka būs arvien vairāk to, kuri grib kaut ko sasniegt. Bet apvainoties nav, par ko - vienkārši jābūt drosmei paskatīties spogulī... Cik no virslīgas labākajiem spēlētājiem pašreiz būtu interesanti ārzemju klubiem? Var atkal apvainoties, bet - varbūt divi trīs. Var, protams, aizbraukt, piemēram, uz Vācijas 4. vai 5. pēc ranga līgu, uz citu valstu "trešajām līgām", taču diezin vai tas būs izlasei atbilstošs līmenis un diezin vai tas pašiem būtu interesanti. Iespējams, ka trūkst vienkārši elementāras uzņēmības doties prom, trūkst sakaru, lai tiktu kaut vai labos vidusmēra ārzemju klubos. Tādos varētu spēlēt vai kaut uzsākt savu leģionāra jeb izaugsmes ceļu (ja reiz pašu mājās nav iespējams pilnvērtīgs trenēšanās režīms) daudzi Latvijas virslīgas komandu handbolisti. Ir tikai jāgrib un ir uz kaut ko jātiecas. Iespējams, tieši ar to ir jāsāk, turklāt ne tikai spēlētājiem, bet visiem, kas apsaimnieko vai kaut kādā veidā ir saistīti ar rokasbumbas komandām.

Profesionālas komandas (kaut vai viena komanda) mums pašreiz rokasbumbā laikam nav iespējamas, bet pastāvēt vismaz pusprofesionālā līmenī un trenēties tā, lai vispirms pats gribētu kaut ko sasniegt (tā jau ir arī attieksme) diezin vai ir neiespējami. Vairākās mūsu komandās treniņi ir 4-5 reizes nedēļā, kas ir pat ļoti labi, taču... Nevar gaidīt no šiem treniņiem - kaut vai tie būtu desmit nedēļā - pilnvērtīgu atdevi, ja gandrīz vienīgais cilvēks visos treniņos ir treneris... Var jau arī saprast spēlētājus, jo daudziem ir mācības un darbs, daudziem pat pāris darbi, lai nodrošinātu iztiku. Kādi vairs treniņi katru vakaru... Un tieši tāpēc mūsu virslīgas klubu atbalstītājiem, organizētājiem, treneriem un spēlētājiem laikam patiešām beidzot vajadzētu sākt rīkoties, lai pēc 15 gadiem situācija nebūtu atkal gandrīz tāda pati. Līdz tam laikam, starp citu, jau būs izsīcis arī viss "ārzemnieku" resurss. Ja nekas nemainīsies pašu mājās.

P.S. Vismaz 4-5 perspektīvi (ar skatu jau uz lielo izlasi) spēlētāji ir Latvijas U18 izlasē, kas tikai priecē, taču - reizē arī uztrauc. Kur viņi spēlēs pēc skolas beigšanas un - kas ir pats svarīgākais - kādas būs viņu iespējas pilnvērtīgi trenēties, lai izaugsme neapstātos? Vispirms būtu vēlams šo komandu saglabāt vēl vismaz pāris gadus - līdz U20 izlases laika beigām - un lai tā turpina spēlēt virslīgā (atsevišķi spēlētāji lai spēlē arī savos klubos virslīgā). Labākajiem jāmēģina tikt uz ārzemju komandām, kurās ir pilnvēsrtīgs treniņu process, jāmeklē iespēja ieinteresēties par šiem spēlētājiem. Iespējams, ka tieši šajā komandā - plus vēl daži pāris gadus jaunāki un vecāki spēlētāji - ir mūsu izlases nākamās lielās cerības.