Žēl, ka Latvija biatlonā nav „banānu valsts”...

Starptautiskās biatlona federācijas (IBU) gada budžets (~12 miljonu eiro gadā) veidojas gandrīz tāpat kā vietējās – Latvijas Biatlona federācijas budžets. Šīs federācijas nepelna ar Ūles Einara Bjerndalena vārdā nosauktām slēpēm, Helēnas Jonsones vārdu uz mugursomām vai Ilmāra Briča autogrāfiem uz šautenēm. Naudiņu samet sponsori – vai tie uzņēmumi, vai valsts. Ar IBU draudzējas „Wiessmann”, „E.ON Ruhrgas”, „Deutsche Kreditbank”, kādu inventāra gabalu piešķir lielie inventāra ražotāji, Latvijā kaut ko dod gan kāda kredītiestādes, gan uzņēmumi. Tāpat valsts tēlo, ka tai visi sporta veidi ir mīļi, un blakus ričurača (nav man nekas pret pašu spēli) un zemledus polšmešanas (nejaukt ar zemledus makšķerēšanu!) meistariem kādu latu atmet arī ziemas sportu federācijām.

No tā, kas ienākas IBU, apvienība katru gadu dalībvalstīm atvēl līdzekļus tehniskās palīdzības sniegšanai. IBU Attīstības un reģionālajā komitejā (skan tikpat labi kā Andra Piebalga paredzamais ES komisāra amats nākotnē – Eiropas Savienības attīstības komisārs, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu trūcīgām un mazāk attīstītām valstīm Āzijā, Latīņamerikā un Āfrikā, ar mērķi veicināt ilgtermiņa sociālo un ekonomisko attīstību un sniegt ieguldījumu nabadzības mazināšanā) ievēlēts arī LBF prezidents Jānis Bērziņš seniors, kurš palīdzēja izprast IBU palīdzības shēmu.

Valstīm izdalīts tiek inventārs, ko šim mērķim ziedo sponsori, bet ir arī cita veida palīdzība, pavisam četru veidu:
1) inventārs (slēpes, nūjas, slēpju zābaki, treniņtērpi un tamlīdzīgi),
2) ieroči,
3) specprojekti,
4) finanšu līdzekļi.
Ar inventāru un ieročiem viss skaidrs. Ar finansēm arī. Specprojekti ir saistīti ar biatlona trašu un infrastruktūras izbūvi. Veidojam projektu, gatavojam dokumentus un pieprasām naudiņu. Tas var būt saistīts gan ar veicamiem zemes darbiem, gan mērķu ierīkošanu.

Kam pienākas tehniskā palīdzība? Paldies Dievam, šeit nav tā, ka dots tiek tiem, kam jau ir. Biatlona lielvalstis – Vācija, Krievija, Norvēģija, Francija – nedabū neko, vidējus rezultātus uzrādošas valstis tiek pabalstītas, bet „lauvas tiesu” saņem t.s. attīstības nācijas jeb, ekonomistu žargonā runājot, „banānu valstis”. Saņemamās palīdzības apjoms tiek aplēsts, ņemot vērā valstu vietas Nāciju vērtējumā, kā arī sportistu uzrādītos individuālos rezultātus.

Kādas kvalitātes ir piešķirtais inventārs? Tas ir tāds pats augstākās kvalitātes inventārs, kādu lieto pasaules labākie atlēti, vienīgi jāsaprot, ka tas ir tas, kas palicis pāri pēc tam, kad pasaules labākie sev ir atlasījuši labāko no labākā, tomēr iesākumam arī tāds inventārs nav slikts. Ja lielās valstis brauc pie ražotājiem uz rūpnīcām un izvēlas, Bricim slēpju sagādē ir līgums ar „Madshus”, Madarai Līdumai – ar „Fisher”, tad pārējiem cerēt, ka tās būs patiešām augstas klases slēpes, ir tas pats, kas vinnēt nacionālajā loterijā.

Kur paliek atbalstam domātie līdzekļi Latvijā? Inventārs tiek „tērēts” jauniešu un juniora sportistu apgādāšanai, tai skaitā jaunie sportisti dabū arī Latvijai atvēlētās divas – trīs šautenes. Priekuļu biatlona un slēpošanas trases labiekārtošanas projektam pirms gadiem trim ir piesaistīts līdzfinansējums no IBU. Pagājušajā gadā saņemtie 6000 eiro vairāk vai mazāk arī nokļūs jauniešu sportā, piemēram, lai segtu uzturēšanās izdevumus Latvijas jauniešiem un junioriem Zviedrijā janvāra beigās – februāra sākumā notiekošajā pasaules čempionātā. Protams, ja nauda tiek tērēta arī biroja izdevumiem, grāmatvedības sakārtošanai un sekretārei, grūti noteikt, kāds ir ieguldītās naudas īpatsvars tieši jauniešu sportam veicamajiem darbiem.

Līdzīgi NBA vai NHL draftam IBU palīdzības sistēma ir pretī nākošāka tiem, kas ir vājāki vai nabadzīgāki. Tāpēc šajā dižkrīzes laikā no vienas puses žēl, ka neesam no pašiem vājākajiem un brīdi pa brīdim spējam pārsteigt ja ne citus, tad vismaz paši sevi ar kādu labu rezultātu. Kā švakāki sportisti mēs saņemtu lielāku atbalstu...