Vispirms jāatrod tunelis

Par to, ka tikai Edgars Piksons un Andrejs Rastorgujevs šosezon varētu izcelties, ka tikai viņiem vien ir pa spēkam "izcelt" kādu augstu vietu Pasaules kausa posmos vai pasaules čempionātā, kļuva skaidrā jau tajā brīdī, kad malā pagāja Ilmārs Bricis un Madara Līduma. Taču ne jau par viņiem ir runa.

Par to, ka pašreizējais biatlona federācijas prezidents paliks vēsturē kā prezidents, kura laikā biatlons Latvijā nonāca tur, kur tas pašreiz ir, arī nav runa. Ne jau viņa laikā sākās krīze iezīmes un atpalikšana, ne šodien un ne vakar sākās process, kas mūsu biatlonu ir novedis tur, kur pašreiz esam. Arī ne par to ir runa.

Runa ir arī ne par to, ka biatlona piemērs uzskatāmi apliecina - Latvijā nav reālas sporta vadības, nerunājot jau nemaz par sporta politiku valsts līmenī. Vai tad citādi panākumiem bagāts sporta veids, kas turklāt vienmēr ir bijis populārs, bet tagad sasniedz vēl neredzētu popularitāti, būtu nonācis tik dziļā bedrē, vai tad citādi uz to tik vienaldzīgi būtu noraudzījusies valsts sporta vadība, ja tāda patiešām būtu?

Runa nav arī par tiem mūsu biatlonistiem, kas vēl bez Piksona un Rastorgujeva piedalās Pasaules kausa posmos, jo neko vairāk no viņiem arī nedrīkst gaidīt. Viņi nav vainīgi, ka nevar pašreiz spēkoties par augstākām vietām, ka atrodami pašās rezultātu sarakstu beigās, jo viņi ir mūsu biatlona saimniecības upuri. Viņiem gluži vienkārši nebija iespēju būt labākiem, pirms ieņemt vietas starp Pasaules kausa dalībniekiem un pēc gadu mijas viņiem, iespējams, atkal būs jāpastāv maliņā nevis jāturpina iziet lielā biatlona skolu, jo PK posmos mums acīmredzot paliks tikai Andrejs un Edgars (tā saukto wild card darbības laiks būs beidzies, bet jaunas iegūt laikam neveinam neizdosies, ko jau arī varēja paredzēt).

Runa ir par biatlona sabiedrību. Ik pa laikam izskanēja "revolucionāras idejas", ik pa laikam atskanēja neapmierinātas balsis un jau it kā bija cilvēki - no nedaudz senāk un salīdzinoši nesen labi zināmiem, pat no atzītiem un populāriem biatlonistiem, kas vēlētos kaut ko mainīt biatlona saimniecībā Latvijā. Tas viss bija it kā, jo tās runas skanēja galvenokārt "pa kaktiem". Var teikt, ka katram savas ikdienas rūpes ir tuvākas, taču diezin vai ir taisnīgi par to pārmest - sak, neupurēji savu biznesu biatlona interesēs. Ja jau reiz biatlona sabiedrību apmierina tas, kas notiek tagad, ja reiz pašreizējā biatlona vadība atkal ieguva tās atbalstu, tad laikam jau viss apmierina. Viens vai divi "revolucionāri" neko neizšķirs un tāpēc laikam arī tie, kas kaut ko gribēja darīt, apklusa. Diemžēl arvien vairāk jāpiekrīt tam, ko savā intervijā teica Ilmārs Bricis - proti, kādam laikam ir pat izdevīgi, ka aiziet viņš, ka aiziet Madara... Mazāk to, kuri patiešām grib kaut ko sasniegt - mazāk rūpju un problēmu. Iespējams, ka pašreiz biatlona sabiedrībā vienkārši arī nav cilvēka vai cilvēku, kas spētu būt par līderiem, kas spētu iebraukt jaunu špūri.

Vajadzēs ļoti daudz darba un vēl vairāk pacietības, lai sagaidītu ne tikai jaunus asnus mūsu biatlonā, bet lai asni sākt pārvērsties kaut vai par stādiem. Vajadzēs ļoti daudz laika, lai biatlona svētkos mēs nesēdētu pie viena no tālākajiem galdiem. Vajadzēs ļoti lielu uzņēmību un gribēšanu. Taču pat vislielākā uzņēmība un entuziasms var noplakt, ja neredz ne tikai gaismiņu tuneļa galā, bet kaut vai pašu tuneli... Jācer, ka zemākais punkts jau ir sasniegts. Jaunie censoņi mums ir un viņi arī grib pilnvērtīgi būt klāt biatlona izrādē, taču vieni paši viņi nevar izsisties. Vispirms ir jāatrod "tunelis", pa kuru virzīties pretī gaismai.

Tagad atliek vien sekot biatlona sezonai, priecāties par jauniem vārdiem, kas katru gadu parādās, par pasaules zvaigžņu spēkošanos, par aizraujošākajām sacensībām ziemas sporta sezonā. Ceturtdien Hohfilcenē (Austrija) sāksies trešais Pasaules kausa posms. Atkal būs aizraujoši un interesanti.