Peka: „Veiksmi mums nevajag...”

Saruna notiek pēc otrdienas treniņa. Šodien viņi spēlēs pret Popradas Lev – otroreiz šajā sezonā. Pirmais gadījums bija murgs – iespējams, komandas sliktākais sniegums, ko esam redzējuši. „Šoreiz būs cits stāsts...”, apņēmīgi saka Peka. Vai tā būs – redzēsim. Bet, par to, kas bijis – šajā sarunā...

- Mēs esam kā šūpolēs – augšā un lejā, mūsu spēlē pietrūkst stabilitātes. Mēs lēnām, lēnām tuvojamies tam izpratnes līmenim, kas mums ļauj uz laukuma izveidot tā saukto slazdu un to sekmīgi realizēt. Mums ir jākontrolē spēles plūdums, pretinieku darbības. Ņemot vērā iespējas, esam laukuma presingā izdarījuši dažas korekcijas – priekšgalā izvirzītais hokejists nevis skrien pakaļ ripai aiz pretinieku vārtiem, bet – tikai līdz tiem. Tāpat, sedzot spēlētāju – mums nav noteikti jāpielīp viņam pretinieku zonā, taču ar darbību jāparāda, ka esam jebkurā brīdī to gatavi izdarīt. Es to nesauktu par atkāpšanos no sava sākotnēji iecerētā agresīvā plāna – mēs meklējam un atrodam šai komandai pareizos instrumentus, lai realizētu mērķus.
- No izbraukuma pārvesta viena uzvara – pieticīgi... Tabulā arī negribas ieskatīties.
- Jā, pagaidām nav ar ko lepoties. Pret SKA mēs uzbrukumā izgāzām otro trešdaļu, kad ripa pretinieku zonā nevis kustējās, bet stāvēja. Mačā pret Spartak sākumā ielaidām pāris mīkstos vārtus, bet paši nemācējam atbildēt. Nebija pat tā, ka mums bija izdevības – pretinieku vārtsargs nosargāja tajā vakarā spēli pārliecinoši, bez iespējām viņu pārspēt. Pret Severstaļ liku vārtos Māri (Jučeru), viņš jau bija gājis uz maiņu iepriekšējā spēlē. Divi ātrie vārti nebija labi, taču kopumā viņš aizvadīja solīdu vakaru. Otrajā un trešajā trešdaļā dominējām laukumā, taču nespējām salauzt mača gaitu. Pret Vitjaz izdarījām jau visu kā tikām plānojuši... Kopumā komandas sniegumu raksturotu kā viļņus – pagaidām tie ir lieli, tas nozīmē – kādā brīdī tu esi augšā, bet tad gāzies lejā. Treneru uzdevums ir šos viļņus izlīdzināt – padarīt mazākus, lai tā sauktie kritumi nebūtu tik krasi, lai sniegums būtu izteikti vienmērīgs. Es joprojām šos vīrus cenšos iepazīt.
- Vai esat izteikti vīlies kādā no spēlētājiem?
- Nē, tā neteiktu gan... Drīzāk, man ir jācenšas saprast, ko katrs no šiem spēlētājiem var parādīt uz laukuma, ko no viņiem sagaidīt, bet pats galvenais – kad viņi to patiešām spēj nodemonstrēt laukumā. Šī nestabilitāte nerodas viņu kājās vai rokās – tas viss ir galvā. Zinu skaidri, ka daudziem no viņiem vēl ir iekšā labas rezerves, tikai – jācenšas tās dabūt ārā, atvērt, atklāt... Ozoliņš sāk iegūt arvien labāku sportisko formu – viņš šajā izbraukumā jau bija īsts komandas līderis, izcila personība. Viņam ir ne tikai iespēja ietekmēt šo spēlētāju attieksmi, bet pat tas ir jādara. Sandis tiek galā ar saviem uzdevumiem – katrs treneris var sapņot par tādu kapteini. Mēs joprojām esam maiņu meklējumos un savstarpējās saspēles ķīmijā ...
- Vai maiņu mētāšana neizskatās vairāk pēc stresa, ka neziniet, ko gribat?
- Tas var notikt visu sezonu... Snieguma stabilitāte – tas noteiks maiņas saspēlētību un kopā turēšanu. Ja redzu, ka spēlētajam vienkārši šajā vakarā neizdodas iekļauties kopējā spēles plānā un man ir saprotams, kāpēc tā noticis – nekādu problēmu. Tādi vājuma brīži sezonas laikā ir katram. Taču pagaidām es vēl neizprotu, kas ir tie iemesli un sajūtas, kāpēc hokejists vienā vakarā var būt lielisks, bet otrā – galīgi nekāds. Līdz tam nonākšu – esmu pārliecināts, diemžēl, sezona rit pilnā sparā un mēs nevaram paņemt pauzi speciālai treniņnometnei. Man ir jāatkož katra hokejista būtība – un tad būs rezultāts arī uz laukuma.
- Kam pieder ideja papildināt sastāvu ar uzbrucēju Šindelu...
- Normunds (Sējējs) šo uzvārdu nosaucu, nolēmām – pamēģināt. Es šo uzbrucēju zinu no pagājušās sezonas, kad viņš spēlēja Somijā. Ko no viņa sagaidu laukumā? Mērķtiecīgu pretinieku vārtu apdraudējumu – viņam ir jāmet pa vārtiem, viņam nekas cits nav jāizgudro, pie pirmās iespējas - metiens. Viņš savā ziņā ir snaiperis, bijis visu savu karjeru tāds – lai tagad savas labākās īpašības liek lietā. Mums vārtu guvēji ir vajadzīgi.
- Šodien viņš bija uz ledus kopā ar Melinu un Štālu – vai tā ir iecere šādu virknējumu izlikt arī spēles laikā?
- Nē, Šindelu mēģināsim kopā ar Lundmarku un Melinu... Viņš ir gatavs spēlei, tā pats apgalvo, lai gan pirms pāris nedēļām viņam veikta sejas operācija, tāpēc joprojām spēlē aizsargmaskā. Visu šo laiku viņš ir nopietni trenējies, tāpēc nekādām bažām vai atlaidēm nevajadzētu būt. Atceros no Somijas čempionāta – viņš bija hokejists, kas izteikti meklēja laukumā brīvās vietas, lai saņemtu piespēli, lai izdarītu metienu. Viņš nav nekāds spēles veidotājs, drīzāk – uzbrukuma noslēdzējs.
- Ja novērtējam mūsu esošos leģionārus, tad Melins sezonas sākumā izskatās ļoti vājš...
- Jā, no viņa vēlos sagaidīt vairāk... Visi leģionāri, kas ir mūsu komandā, savu īsto līmeni uz ledus vēl nav nodemonstrējuši. Viņiem tas ir jādara un šajā ziņā nekāda recepte gan nav jāizgudro – vai nu tu spēlē, vai...Nespēlē.
- Vai pēc pirmajām desmit sezonas spēlēm arī pašam ir kādas atziņas par šo līgu, par hokeju, ko šeit pieprot?
- Redzu, ka vairāk vai mazāk, bet visas komandas cenšas spēlēt vienu un to pašu kārtību, stilu un taktiku. Spēlētājs pret spēlētāju – ja runājam vienkāršoti. Mūsu komandā es joprojām cenšos izprast savus hokejistus – katra diena ir citāda, atšķirīga. It kā optimisms un apņēmība pirms katra treniņa vai spēles ir gana daudz, taču tad – nonākam uz ledus un redzam pavisam kaut ko citu. Ja šodien ir treniņš, tad man kā trenerim noteikti ir skaidrs, kā šīs noskaņas dienu pirms mača ietekmēs spēli, tās gaitu. Tad es rīkojos, izdaru dažādas izmaiņas. Taču ar šo komandu, ar šo spēlētāju grupu tas nenotiek tik ātri kā gribētos. Iespējams, man vēl ir jāizprot jūsu mentalitāte... Kad Harijs Vītoliņš bija šeit kopā ar Maskavas Dinamo, viņš tā arī pateica – trener, ātrākais pēc sešiem mēnešiem sāksiet saprast, kas tiem Latvijas hokejistiem notiek galvās...
- Vai tad tas tiešām ir tik sarežģīti?
- Es to tagad redzu, to man saka jūsu Vītoliņš, kas ir bijis kopā ar šiem spēlētājiem... Par hokeju nerunāsim – es to saprotu, viņi to saprot, tā valoda tā kā būtu skaidra. Laikam tomēr mentalitāte, domāšana, attieksme, entuziasms, cīņassapars. Kur ejam, kur nonāksim, kāpēc ejam, kāpēc mums tur jānonāk? Mēs ejam pareizā virzienā, taču tas notiek lēni. Es gribētu ātrāk, visi to vēlas – taču spēlētāju kopums nav tik viegli ietekmējams vai pārlokāms. Pacietība.
- Ja tagad salīdzina to plānu, kas jums bija pirms sezonas, ar to, ko tagad vēlaties ieviest uz ledus – kā tas atšķiras?
- Nav svarīgi, kādas domas un idejas ir galvā trenerim – svarīgi, vai spēlētāji, kas ir mūsu rīcībā, to var izpildīt. Es jau varu dauzīt galvu pret sienu un spiest viņus spītīgi atkārtot to, ko esmu paredzējis – bet vienīgais, ko es ar to panākšu, būs plaisa starp spēlētājiem un treneriem, kas ar katru dienu paliks lielāka. Man vispirms ir jāsaprot, kas strādās, bet – ko varam atstāt malā.
- Pēc sezonas pirmajām spēlēm jūs preses konferencēs pāris reizes pieminējāt hokejistu „smagās kājas”...
- Nu, ja – te būtu tas, ko es, iespējams, mainītu. Mūsu treniņi pirms sezonas bija mazliet par smagu un mazliet par ilgu. Uz visiem hokejistiem tas neattiecas, jo bija dažādas sagatavotības pakāpes – daži bija jau labu darbu izdarījuši vasaras laikā, citi atbrauca uz nometni ar savainojumiem. Ja būtu šis darbs jāatkārto, tur noteikti prasītos izmaiņas. Es strādātu vienkāršāk, ne tik sarežģīti, jo daži to vienkārši nesaprata, bet citi tam nebija gatavi.
- Vai vērojot jaunos HK Rīga spēlētājus, jums ir kāda ideja vai doma, kā izmantot viņu labākos resursus, viņu potenciālu, kas noderētu lielajai komandai?
- Ir daži, ko esmu ievērojis, taču viņu augumi kā uzbrucējiem ir mazi... Fiziski KHL prasās lielākas masas un augumi. Ap Ziemassvētkiem šajā sakarā veikšu dažas izmaiņas, bet solīt kaut ko konkrētu – šobrīd tas nebūtu nopietni.
- Vai Krievijas izbraukums jums nesagādāja kādus personiskus, sadzīviskus pārdzīvojumus vai atklāsmes, jo tā tomēr ir cita pasaule un specifika?
- Kas attiecas uz hokeju, arēnām, spēles organizāciju – tad ar to viss ir kārtībā. Brīnišķīga līga! Sadzīve kā jau sadzīve Krievijā. Ja mēs zinām tādus vārdus kā „šodiena” un „vakardiena, tad uz daudzām lietām tur var attiecināt visbiežāk vārdu „vakardiena”. Priekš manis tas bija jaunums, bet redzēju, ka komandā puiši ar to jau ir apraduši – viņi to redz savādāk, lielāka pieredze.
- Ko jums novēlēt? Laikam jau – veiksmi...
- Nē, veiksmi mums nevajag. Mums vajag darbu. Ja būs darbs, veiksme pati atnāks...