Traģiskie brīži pasaulē un sirdīs

1950. gada janvāra sākumā Latvijas sporta draugi bija šodienai līdzīgās sērās. Pie Sverdlovskas (tagad atkal – Jekaterinburgas) avarēja militārā transportlidmašīna, kura veda uz maču Kara gaisa spēku hokejkomandu no Maskavas. Tajā – arī divi latvieši. Lūk, ko par viņiem raksta krievu sporta vēsturnieks Ivans Muromovs:
„Šie vārdi saglabāti ne tikai uz obeliska pie Sverdlovskas aerodroma, bet arī tēvzemes hokeja vēsturē: Harijs Mellups, PSRS izlases vārtsargs. Roberts Šūlmanis, kurš vēl buržuāziskās Latvijas laikā spēlēja slavenajā Baltijas zvaigžņu komandā; elegants spēlētājs ar izcili spēcīgu metienu.”
Par Mellupu vēl jāpiebilst: viņš bija viens no Latvijas sporta visizcilākajiem talantiem, vienlīdz labi spēlēja kā hokeju (vārtsargs), tā futbolu (uzbrucējs). Spožu nākotni viņam paredzēja ne tikai pašmāju sporta vērtētāji, bet arī tās ārzemju sporta zvaigznes, kas nespēja iedabūt ripu Mellupa sargātajos vārtos.

Bet avārijas iemesli tāpat atbilda krievu nacionālajām īpatnībām: bezatbildība, vieglprātība. 5. janvārī Urālu novadā plosījās sniegputenis, lidostas slēdza citu pēc citas. Atlika vienīgi Sverdlovska, uz kurieni tad arī novirzīja visus nosēsties gribētājus. Lidostas dispečeri priekšroku deva savām pasažieru lidmašīnām, militāro transportu ar hokejistiem novirzot riņķošanai gaidīšanas zonā – un piemirstot. Gaidot un gaidot pienāca tumsa, sniegputenis pieņēmās, aizvien vairāk sāka nervozēt kā pasažieri, tā lidotāji. Lielajai Koļcovo lidostai līdzās atradās neliela nosēšanās josla Aramila, un uz to kļūdaini noskaņojās panikas pārņemtais stūrmanis. Pilots savukārt nosēžoties ieslēdza prožektoru, kas pret biezo sniega kritumu radīja sienas efektu – redzamības vairs pilnīgi nekādas. Iznākums likumsakarīgs...

Toreiz komandā bija daži, kas izdzīvoja. Vsevolods Bobrovs, izcils krievu sportists, nokavēja izlidošanu, kas notika pulksten sešos no rīta. Pats apgalvoja, ka negaidīti sabojājies uzticamais modinātājpulkstenis, taču ticamāka šķiet versija, ka Seva aizgulējies pēc krietnā uzdzīvē pavadītas nakts.
Mazāk zināms, ka toreiz bija vēl divi likteņa lutekļi. Viktors Šuvalovs un Aleksandrs Vinogradovs, sporta draugiem par prieku, vēlāk atstāja jūtamas pēdas padomju hokejā. Šuvalovu līdzi neņēma tāpēc, ka viņš bija dzimis, audzis un hokeju spēlējis Urālos; viņa aiziešanu uz Maskavu tur uzskatīja par nodevību un hokejistu tāpēc vajāja, kā prazdami. Vinogradovs savukārt bija diskvalificēts uz divām spēlēm par uzbrukumu vārtsargam.
Likteņa līkloči ir neizdibināmi – par laimīgajiem iezīmē tos, kas pelnījuši sodu...

Pagāja 18 gadi, līdz atkal Latvijas sporta sabiedrībai pienāca sēru brīdis. 1968. gadā avarēja reisa Rīga – Liepāja lidaparāts. Tajā atradās un bojā gāja arī Imants Enkūzis, Latvijas un PSRS boksa čempions svarā līdz 57 kilogramiem. Laikabiedri viņu atceras kā aso zēnu, dragātāju ringā – taču gudru dragātāju. Tika iedibināts Enkūža piemiņas turnīrs, kuru partija un valdība tomēr pārtrauca – Imants neesot pietiekami gaišs tēls, lai būtu tādu godu nopelnījis. Tagad, neatkarības laikā, Imanta Enkūža piemiņas balva tiek izcīnīta atkal un no jauna.

1973. gada februārī nogāzās lidmašīna, kurā citu pasažieru vidū bija visa PSRS basketbola junioru izlase – tajā arī latviete Sandra Jostiņa. Ar talantu apliecinājusi būt starp labākajām. Dzīva nepalika neviena no atstoņpadsmit meitenēm, kurām visa dzīve vēl bija priekšā. Sandrai toreiz vēl nebija pilni astoņpadsmit gadi... Viņa lielajā TTT bija paspējusi piedalīties tikai vienu sezonu, toties tika pielikusi roku pie Eiropas kausa izcīnīšanas. Komandas biedrenes Sandru Jostiņu atceras kā labu, atsaucīgu kolēģi, tikai jaunības dēļ slavenajā komandā nedaudz biklu.
Pēc traģiskā notikuma ar Sandru TTT spēlētājas vairs nelidoja pat uz tālo Almaatu, labāk trīs diennaktis nīka smirdīgajā padomju vilcienā, nekā riskēja kāpt padomju lidaparātā. Runāt par tādām lietām nedrīkstēja, jo PSRS nekas traģisks it kā nenotika (nedrīkstēja notikt) – jo tāda bija partijas līnija.

Traģisko aviokatastrofās bojā gājušo sportistu sarakstu aizsāk Itālijas Turīnas pilsētas futbola klubs „Torino”. Katastrofas datums ir 1949. gada 4. maijs. Komanda, kura tolaik bija Eiropas izcilāko vidū, atgriezās no Portugāles, no draudzības spēles ar „Benfiku”, kas izvadīja pensijā savu un Portugāles izlases kapteini Fereiru. Protams, ka tāds ceļojums nepavisam nebija obligāts, likteni varētu apiet, paliekot mājās. Taču tobrīd komandas perspektīvas šķita spožas, tagadne sakārtota: „Torino” bija sev praktiski un atkārtoti nodrošinājusi Itālijas čempiontitulu, tās spēlētāji noteikti veidoja valsts izlases pamatkodolu. Ja ir brīvs brīdis, tad – kāpēc gan nepagodināt kolēģus Lisabonā?
Todien Ziemeļitālijā stipri lija, pūta brāzmains vējš. Čārterreisa pilots aplami nolēma nosēsties tieši Turīnā – nevis netālajā Milānā, uz kuru bija norīkots un kur atradās modernāks lidostas aprīkojums. Lidotājs sliktajos laika apstākļos apjuka, zaudēja orientēšanās spēju, pārlieku agri samazināja lidojuma augstumu. Lidmašīna ar spārnu aizķēra baznīcu, sagriezās kā vilciņš un ar visu sparu ietriecās zemē. Bojā gāja visi trīsdesmit cilvēki, kas atradās lidaparātā.
Valstī tika izsludinātas nacionālās sēras, bojāgājušos pieminēja ar klusuma minūti. Itālijas Futbola savienība pieņēm lēmumu: nerēķinot atlikušās spēles, par valsts čempioniem pasludināt Turīnas klubu.
Laimīgi izdzīvoja vien kluba prezidents Ferručo Novo, kuram noteikti bija jābūt kopā ar savu komandu svinībās Lisabonā. Pēdējā brīdī pirms izlidošanas viņam sākās ass bronhīts – kas tad arī izglāba prezidenta dzīvību. Diemžēl turpmākie Novo centieni atjaunot bojāgājušās komandas seno slavu ar cerētajiem panākumiem nevainagojās.

Līdz šim visvairāk daudzinātā laikam gan ir katastrofa, kuru Minhenes lidostā 1958. gada 5. februārī piedzīvoja angļu futbolklubs „Manchester United”. Lidmašīna startēja sliktos laika apstākļos, skrejceļu klāja bieza slapja sniega dūksts. Tādā reizē pacelšanos vispār nedrīkstēja pieļaut, taču lidostas dispečeri bīstamo stāvokli ignorēja. (Vēlāk par to notika tiesas darbi.) Līdzīgi, kā nupat Jaroslavļā, lidaparāts nespēja pietiekami ātri uzņemt augstumu – un iedrāzās netālās fermas ķieģeļu sienā. Lidmašīna pajuka gabalos, taču šī reize bija – ja tā var teikt par traģēdiju – veiksmīgāka, nekā citas. No 44 cilvēkiem, kas atradās lidojumā, izdzīvoja tieši puse – 22. Bojā gājušo vidū atradās astoņi futbolisti, savukārt laimīgo skaitā – arī vēlākā pasaules futbola zvaigzne, tobrīd pavisam jauniņais Bobijs Čarltons. Trieciens viņu izsvieda 50 metru attālumā no lidmašīnas drupām, tomēr Bobijs piecēlās dzīvs un vesels, ja neskaita dažus zilumus. Patiesi, laimes zvaigzne...

Sešdesmitajos gados aviācijas katastrofā gāja bojā Uzbekijas galvaspilsētas Taškentas komanda „Pahtakor”. Toreiz futbolā pārējie līgas klubi norīkoja spēlētājus, lai komanda varētu atjaunoties un pastāvēt.
Mūsu vēlēšanās un griba – par spīti liktenim...