Pavaicājiet, kurš aizstās Hosu...aizsardzībā!

Hosam paveicās Rīgā dubultā – viņam šeit uzticējās treneris un, viņam... uzticējās treneris. NHL viņu gribēja iespēlēt konkrētai vajadzībai, ar noteiktu rāmi, kur pirmās vijoles vai snaipera lomas bija iedalītas citiem. Tādos apstākļos uzbrucējs nekādus brīnumus uz ledus nerādīja, turklāt, tajos pašos Ņujorkas Rangers bija grūti iztēloties situāciju, kad vairākuma izspēlē Hosa stāvētu nu jau mums visiem zināmajā punktā un prasītu Jāgram piespēli... Ja kāds domā, ka tagad Marsels ir beidzot atvēries, ko nespēja saskatīt NHL spečuki – maldi. Ziemeļamerikā labi zināja par jaunākā Hosas snaipera dotībām, bet tajā pašā laikā viņiem nebija nekādu ilūziju par slovāku uzbrucēja ierobežoto izpratni, atstrādājot savu spēles laiku aizsardzībā. Spēcīgi, stipri un precīzi metieni NHL ir daudziem – tā kā šajā ziņā Hosa nekāds brīnumbērns uz citu fona nebija. Tāpat nevarētu teikt, ka viņam nedeva iespēju – tajos pašos reindžeros Marsels spēlēja vienā maiņā ar Jāgru un Nīlanderu, kur patiesībā tikai retais neuzspēlētu vai netiktu pie saviem punktiem. Taču pavej, kas sanāca – 64 spēlēs, 10 vārti un dažas piespēles... Un tā divus gadus pēc kārtas. Saprotams, ka tas nevarēja sajūsmināt kluba īpašniekus, kas gaidīja slovāka lielo sprādzienu. Taču tam bija lemts notikt citā pilsētā, līgā un pat kontinentā. Starp citu, joprojām brīnos, ka Marselu tā arī neviens no viņa klubiem neiespēlēja centra pozīcijā. Pat slovāks Šuplers ne reizi Rīgas laikā šādus eksperimentus neatļāvās, lai gan junioru vecumā viņš kā centra uzbrucējs bija vienkārši perfekts – tiesa, tas gan bija kopā vienā maiņā ar Marianu Gaboriku, kas laikam taču ir talantīgāks un sekmīgāks par Hosu jaunāko.

Rīgā viņu auklēja Šuplers, jo abu karjeras šajā pilsētā bija gandrīz vai kā vienā diegā iesietas. Treneris prata atrast pareizos vārdus, lai atraisītu sadugušo jaunekli, taču galvenās zāles tomēr bija spēles laiks. Šuplers šajā ziņā pret Marselu bija dāsns un viens otrs no KHL pirmā gada Rīgas Dinamo modeļa, labi atceras, kā ģērbtuvēs vienubrīd aiz muguras pašmāju džeki kurināja neapmierinātības ugunskuru sakarā ar... spēles laika nevienlīdzīgo sadalījumu. Bet Šupleram pretī bija labs arguments – Hosa spēlē vairāk, jo viņš met vārtus, metīsiet jūs, dabūsiet tās pašas minūtes. Jūlim bija paveicies, ka tieši viņa vadībā Marsels pēkšņi savu karjeru apmeta kā salto. Arī tāpēc, ka treneris neprasīja no uzbrucēja maksimālu atdevi aizsardzībā, kas, protams, patiktu jebkuram uzbrucējam pasaulē. Hosa pieņēma sev iedalītās kārtis un spēlēja līderi. Arī ģērbtuvē... Viņa prototips šajā sakarā bija Jaromīrs Jāgrs un tā arī slovāks saprata savu lomu Dinamo. Jo komandā ir tikai VIENS hokejists... Kad ieradās Ozoliņš, šie neformālie līderības akcenti mazliet tika pamainīti, kas Hosam bijis liels pārsteigums, taču kopumā – Marsels saņēma tos pašus pīrāgus no trenera, ko iepriekš. Nenoliedzami, nekas jau tāpat vien nenotiek – Hosam ir talants, viņš arī to kopj treniņos un treneris šo darbu novērtē. Taču līdztekus Marsela iemestajām ripām, kaut kā klusi fonā kāds ieminējās par viņa spēli komandas interesēs. Arī tad, kad ripas nekrita... Pirmajā sezonā viens no latviešiem tā arī ģērbtuvē bija pavaicājis – vai man iedot tam puisim pa zobiem, lai viņš beidzot sāktu segt savu pretspēlētāju? Kautiņš neesot bijis, taču vīri bija sasēduši un nopietni parunājuši.

Šuplers deva Hosam vidēji spēlē divdesmit minūtes. Ja salīdzinām, ko viņš saņem tagad AK Bars sastāvā – tur ir par 3 minūtēm mazāk. Taču diez vai šīs minūtes var izšķirt uzbrucēja rezultativitāti. To drīzāk izšķirs trenera prasības veikt laukumā konkrētus uzdevumus – jo metot pa vārtiem, ne vienmēr aiz tiem iedegas sarkanā lampiņa un tad – jāskrien atpakaļ, atstrādāt algu uz otru laukuma galu. Čempioni AK Bars šajā ziņā ir principiāli, taču šo rindu autors nemetas prognozēt, ka tagad Hosa savas snaipera vieglās dienas ir nolicis plauktiņā. Nē, gan jau pie vārtiem tiks un, iespējams, to būs ne mazums. Ar ko šajā sakarā atbildēs mūsu Dinamo? Vai mums Hosa ir jāizstāj uzbrukumā, kā to retoriski ik pa brīdim pats sev un citiem vaicā Jūlis? Vai viņu vispār var aizstāt, ja vēl ņem vērā galvenā trenera īpašo lomu šī uzbrucēja uzziedēšanā? Kurš tagad būs Šuplera neformālais krustdēls? Vai pašam trenerim ir skaidrs, ka jebkurš pašmērķīgs mēģinājums klonēt Hosu, var beigties ar kaut ko līdzīgu pusklibai pīlei? Sezonas pirmajā spēlē pret SKA mēs guvām piecus vārtus, otrajā pret Novokuzņeckas Metalurg – trīs. Normāli. Bez Hosas... Pret metalurgiem bija viena no retajām reizēm Dinamo vēsturē, kad visi uzbrucēju trijnieki laukumā aizvadīja desmit un vairāk minūtes. Vai tā būtu atbilde uz Hosas rēga meklējumiem? Proti – mums šobrīd hokeju spēlē visas uzbrucēju maiņas, treneri (daudzskaitlī) viņiem uzticas, bet, kas īpaši svarīgi – uzbrucējam ir vienlīdz svarīgi būt centīgam visos galos. Hosu aizstāt uzbrukumā būs grūti, bet aizsardzībā – piedod, Jūlius – elementāri. Tā var būt jaunās sezonas īpašā recepte, ko Rīga jau sākusi piedāvāt KHL virtuvei. Spēle no aizsardzības, ar uzbrucēju piedalīšanos. Hosa to nemācēja...