Paej malā, es pats parādīšu!

Treneris pats var gūt vārtus

Vēl šogad martā BBC secināja, ka spēlējošo treneru koncepts futbolā ir izgājis no modes un principā izmiris, jo, visas Anglijas profesionālās līgas kopā ņemot, šādi taktiķi/izpildītāji bija vairs palikuši tikai divi, kaut gan 20. gadsimta spēlējošie treneri vismaz futbolā nemaz nebija tik reta parādība. Un tagad sporta pasaulē ir svaigs piemērs – Raiens Gigss. Viņa izvēle šādam ampluā ir loģiska, jo Gigss cītīgi ir apmeklējis treneru kursus ar domu, ka pēc karjeras beigām varētu nostāties laukuma malā uzvalkā. Pirmos soļus viņš trenera arodā varēs spert jau nākamsezon, kaut arī pats vēl taisās doties laukumā, lai turpinātu saviem gados jaunākajiem kolēģiem rādīt piemēru. Nu tas būs vēl spilgtāks. Šāds Moiza piedāvājums ir loģisks, jo iešana Aleksa Fērgusona pēdās nesolās būt viegla. Sporta psihologi parasti kā iespējamo risinājumu šādās situācijas min komandas grožu nodošanu līdera rokās. Iespējams, ka Moizs tiešām ar kādu sporta psihologu šajā jautājumā ir konsultējies. Parasti gan spēlētāji, kuriem tiek uzticēta kārtības ievešana darba sākumposmā, netiek afišēti un arī treneru uzpleči viņiem piešķirti netiek, taču Gigsa gadījums ir mazliet citāds. Savas paaudzes pēdējais mohikānis tomēr ir citā plauktā liekams.

Gigss spēlēšanu apvienos ar trenera asistenta pienākumu pildīšanu, bet futbola vēsturē netrūkst gadījumu, kad spēlētājs pilda arī galvenā trenera funkcijas. Labākais piemērs varētu būt Kenijs Dalglišs, kurš ir absolūti unikāls personāžs futbolā. 80. gados viņš kļuva par „Liverpool” galveno treneri, kaut arī pats nebūt netaisījās kārt bučus uz nagliņas. Savā pirmajā sezonā kā spēlējošajam trenerim Dalglišs „Liverpool” atnesa gan Anglijas čempionu titulu, gan FA kausu. Kas unikāli – Dalglišs Anglijas čempionāta (premjerlīgas tolaik vēl nebija) pēdējā kārtā guva vienīgos vārtus pret „Chelsea”, izraujot titulu savai komandai (un neļaujot to izcīnīt... „Everton”)! Mūžīgā atruna, ka treneris jau pats nevar iziet laukumā un gūt vārtus savu futbolistu vietā, uz šā piemēra fona neiztur kritiku...Turpinot par Dalglišu, vēl viens unikāls fakts – Skotijas izlasē līdz pat 1986. gadam spēlēja „Liverpool”, tobrīd viena no spēcīgākajiem pasaules klubiem, galvenais treneris...Dalglišs spēlējošā trenera pienākumus „Liverpool” klubā pildīja veselas sešas sezonas!

Dalgliša piemērs tik ļoti aizkustināja „Chelsea” klubu, ka 20. gadsimta beigu pusēs spēlējošie treneri bija Londonas kluba firmas zīme. Sak, treneris atbild par rezultātu, tātad par treneri jāliek tie, kas par rezultātu ne tikai atbild, bet arī to veido. Glens Hodls ir skaļš vārds britu futbolā, kurš vispirms asociējas ar teicamu karjeru un leģionāra gaitām citos Eiropas klubos, pēc tam ar Anglijas izlases vadīšanu tai bēdīgi slavenajā 1998. gada Pasaules kausā. „Chelsea” viņu nolīga kā spēlējošo treneri 1993. gadā – viņam jau tobrīd bija trīs sezonu amatu apvienošanas pieredze „Swindon Town”. „Chelsea” rindās viņš spēlēšanu ar komandas vadīšanu savienoja veselas trīs sezonas, turklāt jau savā pirmajā „Chelsea” sasniedza FA kausa finālu. Kāris bučus uz nagliņas, Hodls turpināja trenēt „Chelsea”, līdz sekoja piedāvājums vadīt Anglijas izlasi, bet pēc trīs gadu ne pārāk sekmīga darba (izlasei nevedās) viņam tik kārdinošu piedāvājumu vairs nebija. Tomēr Hodla vārds ir iegājis futbola folklorā, pateicoties britu komiķa Džaspera Kerota vārdiem: „Dzirdēju, ka Hodls ir atradis dievu. Tā noteikti bija viena velnišķīga piespēle!”

Hodlu pie „Chelsea” stūres nomainīja cits kluba spēlētājs – Rūds Gulits. Arī viņam bija tas gods šajā klubā gan spēlēt, gan būt tā galvenajam trenerim. Un atkal – jau savā pirmajā sezonā Gulits virs galvas varēja pacelt FA kausu, kļūdams par pirmo ārzemju treneri, kurš izcīna kādu no prestižajām britu futbola trofejām. Sākums bija daudzsološs, jo bija pagājuši 27 gadi kopš iepriekšējās reizes, kad „Chelsea” bija ieguvuši kādu trofeju. Savā otrajā sezonā kā spēlējošajam trenerim Gulita komanda vēl februārī turējās otrajā vietā premjerlīgā un bija sasniegusi divus ceturtdaļfinālus kausu izcīņās, taču konflikts ar kluba vadību noveda pie tā, ka Gulits nebija vajadzīgs vairs ne kā spēlētājs, ne kā treneris un sezonu nepabeidza. „Man nepatika viņa augstprātība. Vispār – man viņš nekad nav paticis,” noteica kluba īpašnieks Kens Beitss, un arī šie vārdi ir futbola folkloras zelta fondā.

Gulita vietā nāca cits spēlētājs – Džanluka Vialli. Viņa vadībā komanda premjerlīgas sezonu noslēdza ceturtajā vietā, taču uzvarēja gan Līgas kausā, gan Eiropas Kausu ieguvēju kausā (bija tāds veidojums kādreiz). Vialli turpināja vadīt komandu un turpināja pats sevi laist laukumā. Vialli otrajā sezonā „Chelsea” triumfēja UEFA Superkausā, pārspējot „Real”, kā arī sasniedza trešo vietu premjerlīgā – labākais panākums kopš 1970. gada. Vialli turpināja komandu vadīt vēl vienu sezonu pēc spēlētāja karjeras beigām, bet tad vairs komandai nevedās tik raiti un Vialli darbs tika uzteikts.

Nepārspējamais Rasels

Arī basketbolā spēlējošie treneri savulaik ir bijusi itin bieža parādība, it sevišķi NBA. Tiesa, nu jau vairāk kā 30 gadus NBA iztiek bez spēlējošajiem treneriem. No 40 spēlētājiem, kas vienlaikus ir bijuši arī galvenie treneri, tikai diviem ir izdevies triumfēt NBA – Bilam Raselam („Celtics”) un Badijam Džanetam („Bullets”). Rasels ir vienīgais, kam tas ir izdevies divreiz.

Bils Rasels jau bija deviņkārtējs NBA čempions, kad viņam tika piedāvāts kļūt par „Celtics” galveno treneri 1966. gadā. Reds Auerbahs savu trenera karjeru bija beidzis un meklēja aizstājēju. Rasels nebija ne pirmais, ne otrais un pat ne trešais uzrunātais kandidāts, taču tieši viņš bija pirmais, kas piekrita šim darbiņam. Un bija arī pirmais afroamerikānis – NBA komandas galvenais treneris. Pirmā pankūka Raselam piedega - „Celtics” Austrumu konferences finālsērijā bez variantiem piekāpās Filadelfijas „76ers” un Viltam Čemberleinam. Pats Rasels pēc sērijas beigām uzreiz devās uz pretinieku ģērbtuvi, lai vispirms paspiestu roku dominējošajam Čemberleinam.

Jau nākamsezon Rasels bija gatavs Bostonā atgriezt NBA čempionu titulu un 34 gadu vecumā aizvadīja vienu no savas neticami veiksmīgās karjeras labākajām izslēgšanas spēļu sērijām pret tiem pašiem „76ers”, pret to pašu vēl pirms gada neapturamo Čemberleinu un atkal – konferences finālā. Šoreiz „Celtics” bija pārāki sērijas septītajā spēlē, bet 34 gadus vecais Rasels, kura statistikas rādītāji regulārajā sezonā vairs nebija tik spoži kā senāk, septītās spēles otrajā puslaikā Čemberleinu tā nosedza, ka NBA punktu gūšanas rekordists pa grozu spēja izdarīt vien divus (!) metienus. Savukārt otrā galā spēles galotnē treneris Rasels nolēma pārāk nepaļauties uz saviem padotajiem, lietas uzbrukumā nokārtojot pats, turklāt – pret to pašu Čemberleinu. Finālā Bostonai pretī jau tradicionāli stājās Losandželosas „Lakers”, kas atkal – jau piekto reizi pēc kārtas – finālā piekāpās Raselam un kompānijai. „Lakers” līderis Džerijs Vests bija sašutis, ka jau piekto reizi pēc kārtas viņam kāju priekšā pieliek Bils Rasels, un noteica, ka šis spēlētājs (tobrīd arī treneris) viņu nekad nebeigs pārsteigt.

Jau pēc gada abas šīs komandas atkal tikās NBA finālā. Finālsērijā bija vajadzīgas visas septiņas spēles, lai noteiktu uzvarētāju. Septītā notika Losandželosā, kas tosezon bija pastiprinājušies ar...Viltu Čemberleinu. Čemberleins gan spēles sākuma posmā atsvaidzināja sērijas piektajā spēlē gūto savainojumu, bet „Celtics” iemantoja drošu pārsvaru. Taču Džerijs Vests nebija ar mieru sesto reizi pēc kārtas finālā piekāpties Rasela bandai, tāpēc burtiski vienatnē vilkdams komandu uz priekšu. Vests guva 42 punktus, uzstādot vēl līdz šai dienai nepārspētu finālsērijas 7. spēles rekordu, bet ar to bija par maz – Rasela „Celtics” uzvarēja ar divu punktu pārsvaru, bet pats 35 gadus vecais treneris izcīnīja 21 atlēkušo bumbu. Vests kļuva par pirmo un līdz šim vienīgo finālsērijas zaudētāju komandas pārstāvi, kuru atzina par MVP. Pirmais apsveicējs bija Rasels, kurš, izcīnījis 11 čempionu titulus 13 sezonās, beidza gan spēlētāja, gan trenera karjeru. Trenera arodā gan viņš vēlāk atgriezās pat divreiz (četras sezonas Sietlā 70. gadu vidū, viena sezona Sakramento 80. gadu beigās), taču, līdzīgi kā citi mūsu stāsta varoņi, pēc tam vairs neko ievērības cienīgu nesasniedza, vairs laukumā neejot.

Tā ka „Manchester United” fani uz gaidāmo sezonu var raudzīties ar pamatotām cerībām. Lai arī Gigss būs „tikai” galvenā trenera asistents (kaut gan, kas zina, kā situācija sezonas gaitā iegrozās...), iespējams, tieši viņš gūs uzvaras vārtus...Čempionu līgas finālā. Kāpēc gan ne?