Tāda ir sportista dzīve...

Tonijs pirms nepilna mēneša bija nonācis ļoti interesantā kompānijā, pasaules čempionātā Viļņā viņš kopā ar Džordžu Kingstonu un Aigaru Ciprusu bija Lietuvas izlases galvenā trenera palīgi. 1. divīzijas B grupā tikai ar 2:3 zaudējot Polijai, kurus trenēja bijušie Krievijas izlases vadoņi, nu Pēterburgas SKA duets - Igors Zaharkins un Slava Bikovs. Tonijs ir viena no kolorītākajām figūrām hokeja žurnālistu cehā - savi 130 kg un 40 (!!!) pasaules čempionātu pieredze. Kāpēc Vācija uzvarējusi? Tāpēc, ka visas 60 minūtes spējusi noturēt vienu tempu, bet Latvijas spēle bija kā pa viļņiem. Un tas šoreiz nebija t.s. Latvijas vilnis... Jo tam šoreiz vienkārši nepietika spēka.

Kā mums dzīvot tālāk? Vai nozākāt Žoru Pujacu, ka viņš nenoturēja Openheimeru? Prāta darbs tas nebūtu. No tās vietas preses ložā, kur sēdēju es, izskatījās, ka ir zona. Jo vācietis nu baigi strauji aizjoņoja uz Gudija vārtiem, un Žora tikai mēģināja glābt situāciju. Bullīšus tagad par šādu spēlēšanu dod, bet, vai tur bija zona, vai nebija - galvot nevaru. Jo videoatkārtojumus mierīgā atmosfērā pie alus kausa nākamajā dienā skatīties nemēdzu. Man jau mača laikā ir jāredz viss, kas tur notiek. Tāpat kā tiesnesim.

Protams, ka mēs varam lamāt arī Gudļevski. Kāpēc tad nesavilki kājas kopā! Ko tad atsiti pirmās divas ripas! Bet Gudijs jau pats saprot, ka 2:3 ar Vāciju nav viņa karjeras labākā spēle: "Trešo ripu man vajadzēja vienkārši atsist un nevis ielaist starp kājsargiem. Otro vārtu zaudējumā vajadzēja ātrāk atrast ripu, lai vāciešiem neiznāktu atkārtotais metiens, bet pie pirmajiem vārtiem būt pacietīgākam." Aizkrauklietis pats sevi urda un zina, ko nav izdarījis, kā nākas. Kritisks pret sevi gluži kā kādreiz Irbe... Mums vēl no malas viņu pamācīt? Ņe nado, rebjata!

Vai Kaspars Daugaviņš! Nu tā viņš spēlē! Jā, varbūt dažbrīd pārāk emocionāli, nenosvērti, bet te jau nav Vīnes opera, kur ar vienu lieku pauzi samaitāsi visu savu karjeru. Minskā ir emocionāls sporta veids hokejs. Vai Daugavam vajadzēja savaldīties pirmās trešdaļas pašās beigās? Dricelējot datoru vairākas stundas pēc spēles, to katrs ieteiks, bet, ja pats būtu laukumā. Ko es darītu? Negalvoju, ka kādreiz neiesistu arī tiesnesim, kā savulaik Viktors Hatuļevs. Kaspar! Nepārproti - es tevi uz to nemudinu. Arī ne tādā situācijā, kad līnijtiesnesis saka, ka mēs spēlēsim vairākumā, bet galvenais lemj pretēji... Otrais noraidījums bija tālajā galā un es ar savām brillēm neredzēju, vai vācietis vispirms ar kāju nogāza tevi, tev uz ledus krītot pirmajam, vai arī tavs kritiens tik ļoti patraucēja Vācijai, ka tevi noteikti bija jāsoda. Tikpat labi varēja šaut arī uz otru pusi...

Neesmu sazvērestības teoriju piekritējs, ka te Minskā tiesā Latvijai par sliktu, taču simptoni ir. Ja vairāki spēlētāji un pat Teds Nolans saka, ka otro vārtu zaudējumā vācietis ar ripu izslidojis ārā no mūsu zonas, tādējādi vajadzējis spēli apturēt, man nav pamata saviem puikām neticēt. Jo nav viņi nekādi mīkstie siekalzaķi, kas sūdzas par katru pārestību. Tas pats Pujacs ir pieredzējis vilks, kurš par savu ādu sen vairs nedreb.

Skaidrs, ka kļūdījās arī treneri, izvēloties Gudiju un nevis Masaļski, taču pēc kara katra bāba ir gudra. Stāstot, kā pareizi bijis jāšauj no lielgabala. Lai Teds turpina šaut! Bet savus puikas varbūt labāk vispār ir neapmētāt ar fekālijām.