Kas vinnēs – VEF vai Ventspils?

--Saki, Kārli: kas šogad iegūs Latvijas labākās komandas godu šajā finālsērijā līdz četrām uzvarām?
Prasu, un klusībā smīnu, jo jautājums šķiet pagalam retorisks: pēc pirmās aizvadītās spēles neko droši vēl nevar spriest; tagad sarunas biedris sāks staipīt gudrību: no vienas puses būtu it kā tā, bet no otras atkal šitā...
Bet Kārlis:
--Vinnēs Vefs!
--Ūja! Kāpēc gan, ar ko pamatota tik strikta pārliecība?
--Tāpēc, ka viņi ir to pelnījuši. Atjaunotais VEF vēl nav ticis Latvijas čempionu godā; arī vislabākajos senajos laikos vefieši reti tika par Latvijas pē es er meistarsacīkšu uzvarētājiem. Pats atceros 1961. gadu, kad ar vefiešiem pirmo reizi tiku par Latvijas čempionu pieaugušo rangā.
Skaidra lieta – Kārļa vērtējumā ir krietna personiskās intereses daļa – varbūt tāpēc neobjektīva?

Vefiešu piāristi atkal ir krietni un no sirds piestrādājuši pie mača noformējuma un gaisotnes. (Lai arī skatītāju šajā hokeja pavasarī nav nomācoši daudz, tomēr sanākuši pieklājīgā skaitā.) Nudien, dažam NBA klubam nebūtu jākaunas no visa tā, kas pirms spēles sagriežas Arēnā Rīga. Zib supergaismas, kūp sūri dūmi, dārd skaļruņu pastiprinātas gaviles, virpuļo pusplikas meitenes – viss notiek uz velna paraušanu un pustumsā.
--Forši, vai ne?
--Kā tad – kaut nu Vefs tikpat spoži spēlētu visu maču, kā pirms tā nospīdējis...
--Ar ko rīdzinieki var būt pārāki par jūras vārtu pilsētniekiem?
--Ar spiedienu zem groza. Sasniegumi lielā mērā atkarīgi no Parahauska, arī Keina, Šeļakova, Bērziņa snieguma. Un, protams, Valtera. Viņu pretspēlētāji no Ventspils šķiet gan augumā, gan meistarībā mazāki. Strēlnieks, Vairogs, citi tomēr ir mazāk pieredzējuši. Līderis Efedžuku (dabas dots talants ar lielisku basketbola izjūtu, koordināciju un plastiskumu) var komandu izvilkt, bet var arī iegāzt, visu deķi velkot tikai sev virsū...

Kārļa cerības un vēlējumi spēles pirmajā ceturtdaļā pagalam nepiepildās. VEF zaudē visos galos, pat zem groza. Šī galīgi nav Parahauska diena (pirmais gūtais grozs spēles 13. minūtē), toties varens no visām pozīcijām ir masīvais, bet augumā krietni mazākais ventspilnieks Hunters. Parasti viņš sodus met Biedriņa līmenī, tomēr trešdien pamanās trāpīt pat divus pēc kārtas. Piecu minūšu laikā rīdzinieki prot iegūt tikai piecus punktus, un izskatās, ka uzmācas sagrāve pašiem savā laukumā... 22:7 par labu Ventspilij ir septītajā spēles minūtē, un tas jau šķiet nepieklājīgi.
--Kas te, sākuma galā, notiek?!
--Ventspilnieki jūt, ka nav kur atkāpties – pie 0:2 situācija rastos ļoti spaidīga – un dara visu, lai tiktu pie panākuma viesos tāpat, kā to izdarīja VEF Ventspilī. Viņiem arī veicas metienos – ko par VEF gan neteiksim. Manuprāt arī treneris Butauts nepietiekami enerģiski vada savas komandas darbību.
Otrajā ceturtdaļā ventspilnieki, gluži kā ļoti pieklājīgi ciemiņi, atdod saimniekiem atpakaļ visu un vēl ar uzviju: Ventspils sešās minūtēs sasniedz vien četrus punktus, kurpretī rīdzinieki savu krājumu – gan ne bez pūlēm – papildina regulāri.
--Vai tādas galējas svārstības – no nabadzības bagātībā un atpakaļ— ir Latvijas divu labāko komandu cienīgas?
--Protams, ka gribētos skatīt izlīdzinātāku, līdzvērtīgāku spēli bez ilgiem un dziļiem kritumiem. Taču no līdzšinējā varam secināt, ka mums ir darīšana ar divām spēkos apmēram līdzīgām komandām, kuru savstarpējā sacensībā ievērojama nozīme būs arī nejaušībai, arī veiksmei, arī noskaņai uz katru maču (vefieši, šķiet, šo otro spēli iesāka vēl pirmā mača uzvarētāju godā gozēdamies). Vismaz skatītājiem nav garlaicīgi.
--Piedod man, taču es kā skatītājs šo Latvijas basketbola sezonu kā kungu, tā dāmu sabiedrībā vērtēju kā neizteiksmīgu, garlaicīgu, brīžiem pat kaitinošu...
--Esi pārliecīgs basketbola gardēdis, televīzijā saskatījies visādas NBA spēles – tad reizēm pašmāju sacensības tiešām var likties kā sētas mači. Ja atliekam sānis meistarības problēmas, tad... šī pati spēle ar saviem notikumiem taču intriģē skatītāju, vai ne?
Neesmu par to pārliecināts, tomēr, tomēr... Informātora uzkurinātie skatītāji tiešām brīžiem saņemas, lai pieklājīgā skaļumā atbalstītu rīdziniekus. Kuru pakaļdzīšanās viesiem pirmajā puslaikā tomēr līdz galam nenonāk, dažu punktu pārākumu Ventspils saglabā gan – uz ļoti cītīgas aizsardzības rēķina, ja jau uzbrukumā nekas nelien. Notiek gan 37:37, tomēr pirmo puslaiku kā labākie nobeidz ventspilnieki ar 41:37. četru punktu starpība šķiet taisnīga, izsverot visu līdzšinējo spēles gaitu.
--Kas visvairāk nepatīk līdzšinējā sacensības gaitā?
--Tas, ka izlases spēlētāji kā vienā, tā otrā komandā nav spējīgi nodrošināt vienmērīgu, normālas un profesionālas basketbola meistarības vadītu sacensību.

Spēles otrā puse jau stipri vien atgādina lielo basketbolu – cik nu tāds patlaban Latvijā sasniedzams. Vairs nav strauju kāpumu un dziļu kritumu, komandas stīvējas ap pārtraukumā apstiprināto punktu starpību. Vizuāli šķiet, ka nedaudz pārāki kļūst vefieši, taču viņus izrauties un atrauties kavē Parahauska nedienas. Rīdziniekiem ilgi jāpūlas, līdz pēc Valtera tālmetiena beidzot – pirmo reizi – tiek sasniegts niecīgs pārākums. Un tūdaļ atkal pazaudēts. Spēles galotne vieš adrenalīnu asinīs ne tikai basketbolistiem, arī līdzjutēji dabū krietni izsvīst un pārdzīvot par to, ka mājnieki ir tikai viena tālmetiena attālumā no kārotā izlīdzinājuma un pagarinājuma. Pēdējās sekundēs VEF divas reizes gūst iespēju tikt pie kārotā metiena, taču pagalam netalantīgi izspēlē autu. Vēl kaislību kurināšanai notiek strīds par spēles laika gaitu, vēl 0,7 sekundes pirms beigu signāla Valters pagūst izmest tālīti, par kuru drīkst teikt: VEF bija tikai dažu centimetru attālumā no pagarinājuma un iespējamās uzvaras. Bet realitātē paliek 75:72 par labu Ventspilij, abas komandas apmainījušās ar viesmīlībām savās mājās.

--Vai sākas viss no gala?
--Sacensības spraigums ir skatītāju interesēs, un par notikumu trūkumu līdzšinējās divās spēlēs it kā nevarētu žēloties. Gan jau, pasaules hokejam izbeidzoties, nākamajā Rīgas mačā (trešdien,18. maijā, turpat Arēnā Rīga – I.O.) līdzjutēju būs vairāk, nekā nupat.
--Kas līdzšinējos notikumos tev visvairāk nepatika?
--Latvijas himnas izpildījums Rīgā. Tā dziedātāja, kā stāsta, par dažām minūtēm saņem ļoti pieklājīgu atlīdzību – tad nu varētu vismaz valsts himnas vārdus iemācīties. Nudien, tas jau ir izsmiekls, kas bija jāklausās. Labāk tad lai himnu dzied skatītāju koris...
--Bija arī kas atzīmējami iepriecinošs?
--Ventspilnieka Artura Bērziņa sniegums. Mums tomēr allaž paliek vaļā kāds vēdlodziņš, kurš atļauj cerēt: svaigs gaiss Latvijas basketbolā ieplūst, jaunie aug...