Vēl viena sapņu komanda

1993. gada Pasaules kauss regbijā 7 bija vēsturisks ar to, ka bija pats pirmais. Tobrīd olimpiskais sapnis vēl bija tāls, pret lielā regbija mazo brāli attiecās ar lielu mērenības sajūtu. Turnīrā piedalījās 24 pasaules labākās komandas, starp tām arī PSRS mantiniece...Latvija. Teju vai neticamā veidā, uzvarot postpadomju kvalifikācijas turnīrā, latvieši bija nonākuši šajā lielajā sporta forumā. Un sagādājuši neskaitāmas organizatoriskās rūpes.

Aigars Strauss, Ainārs Gulbis, rūpnīca RAF un vēl citi bija tie, kuru atbalsts vispār ļāva latviešiem uz Edinburgu doties. Viena lieta ir doties, cita – pienācīgi izskatīties. „Galvenās rūpes bija: aizvest komandu, lai tā iekļautos regbija etiķetē, kāda tajā laikā bija. Etiķeti ir izstrādājuši angļi, kuri ir noteikuši, kādiem spēlētājiem ir jāizskatās, dodoties uz spēli, kādiem – pēc spēles, kādiem – „3. puslaikā”,” tagad, pēc 20 gadiem, atminas tā laika Latvijas Regbija federācijas prezidents Andris Ozols.

Un par etiķeti bija vērts padomāt, jo visa starptautiskā regbija sabiedrība burtiski berzēja rokas, gaidot latviešu ierašanos. Pasaules kausa izcīņai izlase bāzi ielika ziemā, skraidot pa sniega kupenām Ozolniekos. Tur arī tapa leģendāra komandas kopbilde, kad mūsējie pozēja katrs savā sporta tērpā absolūti piesnigušā laukumā. Zinot, cik ļoti liela uzmanība regbijā tiek pievērsta etiķetei, šādu kadru kā sensacionālu pasniedza lielākais regbija žurnāls „Rugby World” – sak, arī lauķi ieradīsies...

Tādu kaunu piedzīvot nevarēja. „Šoks bija žurnālistiem. Visi bija redzējuši bildi no Ozolniekiem. Viņi domāja: ja nu uz šādu notikumu atbrauc šitādi salašņas! Tāpēc neviena no 24 izlasēm nebija tā gaidīti no reportieru puses kā Latvija. Visi gaidīja, ka būs ko rakstīt, jo žurnālistiem labā ziņa ir sliktā ziņa. 90. gadu sākumā mēs vēl visur lietojām Latvijas karogu, ar kuru mēs izkāpām no lidmašīnas. Vēlāk mūs nodēvēja par viselegantāko komandu,” ar lepnumu atminas Ozols. Tieši viņa dzīvoklis bija pārvērties par šūšanas darbnīcu, lai tikai izbēgtu no kauna, ko sagādāt steidza kāda angļu firma, kas laikus nepiegādāja kaklasaites. Tās jau gaidīja Edinburgā, taču izkāpt no lidmašīnas bez speciāli šim notikumam šūtām kaklasaitēm – tā būtu kaula pamešana preses pārstāvjiem, kas to tik vien no mūsējiem gaidīja.

Ar savu vērienīgumu latvieši vēlāk pārsteidza ne tikai žurnālistus. „Tā kā mēs zinājām, ka mums būs atklāšanas spēle pret pasaules ranga pirmo komandu Fidži, mēs uztaisījām piemiņas medaļas, ko viņiem pirms spēles pasniedzām. To redzot, pat angļiem žoklis atkārās...” stāsta tā laika federācijas prezidents Ozols, pateicoties kura eksplodēšanai vienā no starptautiskās federācijas kongresiem Krievijai jau rezervēto vietu Pasaules kausā nācās izspēlēt laukumā. Tiesa, uz suvenīriem Edinburgā šā vai tā bija Krievijas vārds. „Andrim ir teiciens: „Ja mēs ko taisām, tad taisām tikai vislabāk. Ja mēs netaisām vislabāk, tad netaisām vispār.” Tāpēc es zināju, ka, ja Andris ir ķēries kam klāt, tad mēs tur izskatīsimies vislabāk. Un tā arī bija,” tagad saka Māris Šmits, kurš pirms 20 gadiem bija LRF viceprezidents.

„Protams, tajā laikā regbijs 7 nebija tik populārs kā tagad. Tas principā bija festivālu sporta veids, kuru varēja divās trijās dienās sabraukuma formā izspēlēt,” stāsta Uldis Bautris, tā laika Latvijas izlases galvenais treneris. „Konkrētu mērķu mums nebija, galvenais bija cienīgi nospēlēt, neapkaunot sevi. Godīgi sakot, mēs nezinājām, uz ko mēs ejam,” zināšanu un pieredzes trūkumu akcentē Bautris. „Mums pietrūka pieredzes. Ne tikai spēļu, bet arī - kā uzvesties, kā starp spēlēm atjaunoties. Tas viss bija pilnīgi jauns mums.” Pilnīgi jaunas bija arī ārzemju regbija zvaigžņu viltības. Piemēram, Fidži spēlētāji uz stilbiem smērēja kaut kādu ziedi, kas viņu kājas padarīja tik slidenas, ka viņus noturēt tvērienā bija teju vai neiespējami.

Iespējams, tieši pieredzes trūkums arī liedza izcīnīt kādu uzvaru. Mūsējie, kā jau latvieši, centās par uzvaru cīnīties ar visām komandām, pat tām, kuras ir divus līmeņus spēcīgākas, līdz ar to zaudēja Rumānijai un Japānai, kas bija mūsu kalibrs. Par šo mēs hokeja sakarā runājam teju katru pavasari, vai ne? Pēc 20 gadiem tā laika varoņi atzīst – tā bija stratēģiska kļūda, bet tāda jau laikam ir latviešu mentalitāte – nav svarīgi, kas nāk pretī, mēs ejam pēc maksimuma. Un reizēm patiešām izdodas.

Latvijas regbija spožākais mirklis vēl aizvien ir Kaspara Vekšas piezemējums DĀR – regbija titāniem. Spēle tika pārliecinoši zaudēta, bet fakts paliek fakts. Jelgavnieks to nekautrējās izcelt. „Viņš bija atpazīstama persona. Kad viņš vakarā izgāja pa pilsētu pastaigāt, viņu sauca visos krodziņos iekšā,” atminas Uldis Bautris. Diemžēl pašam Kasparam slavas skurbumā pazuda bremzes...

Latvijas izlase nevienu uzvaru neizcīnīja, taču regbija augstākajā sabiedrībā bija atzīmējusies. Apetīte rodas ēdot, atgriežoties mājās tika jau skicēti plāni sagatavošanās ciklam, lai pēc četriem gadiem atgrieztos daudz spēcīgāki. Diemžēl tas nenotika. Tagad, pēc 20 gadiem, mēs par dalību šādā pasākumā varam tikai sapņot. Tas šķiet kas nereāls un, ja nebūtu nofilmēts, būtu grūti noticēt, ka Latvija reiz ir piedalījusies Pasaules kausa izcīņā regbijā 7. 2016. gada olimpiskajās spēlēs Rio regbijs 7 debitēs, un pavisam noteikti šā sporta veida atraktivitāte noburs milzīgu daudzumu olimpiādei līdzi sekotāju. Mēs vērosim no malas...

Tagad tā laika varoņi ar nožēlu atzīst, ka tolaik milzīgais panākums netika izmantots jaunu panākumu veicināšanā. Tieši otrādi – sākās strauja lejupslīde, ko pēdējos gados ir nomainījis stagnācijas periods. Ja kādreiz mēs Lietuvu sitām vienos vārtos, tad tagad viņi to pašu dara ar mums. Kāpēc? Viņi regbiju iznesa ārā no pilsētām, reģionos saslēja sporta skolas un sacepa regbija nodaļas. Mums savukārt tikai Ķekavas un Jūrmalas sporta skolās bērni var apgūt regbiju, turklāt tikai no pērnā gada. Tā citādi allaž vienīgie jaunās maiņas audzinātāji ir bijuši RK „LMT/Eži”. Neko dzīvē lietas labā nedarot, nekas pats no sevis neuzlabosies.

Pieredzējušais sporta žurnālists Agris Brasliņš Latvijas izlases dalību Pasaules kausa izcīņā sauc par vismazāk novērtēto panākumu Latvijas sportā. „Mēs paši tolaik nenovērtējām šo notikumu. Tikai tagad mēs saprotam, ka tolaik mēs izdarījām maziņu varoņdarbu,” secina Māris Šmits. „Mēs droši šo komandu varam saukt par „Sapņu komandu”. Tas ir augstākais, ko var sasniegt, - piedalīties Pasaules kausa izcīņā,” pārliecinoši saka Šmits. Tagad Pasaules kausa izcīņa regbijā 7 mums ir tāls mērķis, dalība olimpiādē, vismaz Rio, - tāpat. Taču nav jau arī tik bezcerīgi, kā tas ir klasiskajā regbijā. Ir pēc kā tiekties. Cerēsim, ka par nākamo sapņu komandu un nākamo neticamo panākumu mēs rakstīsim ātrāk kā pēc 20 gadiem, kad mums būs par vēl vienu olimpisko sporta spēļu izlasi vairāk.