Beidzot jāsāk rakt
Latvijas U18 un U20 puišu rokasbumbas izlases Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīros ne tikai zaudēja visās sešās spēlēs, bet vēl arī tikai vienā spēlēja zaudēja cienīgi (U20 izlase Melnkalnei - 21:24). Pārējās piecās spēlēs - apkaunojoši zaudējumi. Ja tā turpināsies, tad drīz ar mūsu jaunajiem hanbbolistiem vairs nevienam nebūs interesanti spēlēt, bet mums pašiem piedalīšanās Eiropas čempionāta kvalifikācijā līdzināsies murgam nevis tas būs stimuls sevi apliecināt.
Var teikt, ka tā ir tikai apstākļu sakritība. Var akcentēt spēli ar Melnkalni, kam zaudēts tikai ar 21:24. Var akcentēt U20 izlases otro puslaiku mačā pret Zviedriju, kas tika aizvadīts neizšķirti, taču tas jau būtu smieklīgi, jo pirmais puslaiks tika zaudēts ar 7:24... 13:43, 11:41, 17:45 - tie ir apkaunojoši zaudējumi arī pret handbola lielvalstīm, kaut gan diezin vai, piemēram, tādām var pieskaitīt Šveici. Un vēl jo vairāk pundurvalstiņu Luksemburgu, kurai mūsu U18 izlase arī zaudēja bezcerīgi (29:36). U18 izlase savu kvalifikācijas turnīru pabeidza ar vārtu starpību -65 (sliktāka bija tikai Gruzijai un Bulgārijai), bet U20 izlase ar -50 (sliktākā). Var krist vēl arī zemāk, taču jācer, ka šā pavasara izgāšanās beidzot liks sākt rosīties nevis tikai sūkstīties par to, cik mums ir slikti.
U18 izlase kopš 2004. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīra pa kādai uzvarai guva, 2006. gada čempionāta kvalifikācijā pat nospēlēja neizšķirti ar Rumāniju, toties pēdējos trijos kvalifikācijas turnīros ne tikai nav nevienas uzvaras - zaudējumi ir arvien graujošāki. Vai tā nav tendence? U20 izlase savulaik kļuva par pirmo Latvijas rokasbumbas izlasi, kas iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, bet pavisam tā finālturnīros spēlēja trīs reizes (vienreiz paši bijām rīkotāji). Trešā reize bija 2006. gadā, kad mēs kvalifikācijā pieveicām Slovakiju un Beļģiju, bet minimāli zaudējām Šveicei, kurai nupat piekāpāmies ar 11:41... Pēdējos trijos kvalifikācijas turnīros nav nevienas uzvaras un ir tikai divi zaudējumi ar triju vai mazāku vārtu starpību. Arī tā laikam tomēr nav tikai sakritība.
Ja U18 izlase tikai decembrī aizvada pirmās pārbaudes spēles vispār, tad diezin vai no šādas izlases var kaut ko labu gaidīt kvalifikācijas turnīrā un šajā gadījumā zēniem var izteikt tikai līdzjūtību. Latvijas čempionāts notiek vairākās vecuma grupās, taču laikam jau tas risinās pilnīgā pašplūsmā - bez jebkādas kontroles, bez jebkāda treneru un spēlētāju (tieši šādā secībā) snieguma vērtējuma. Spēlējam un spēlējam. Handbola federācijā formāli ir cilvēks, kurš atbildot par jaunatni, taču spēļu kalendāra sastādīšana un diplomu aizvešana vēl nav atbildēšana. Nav neviena, kas reāli kontrolētu un vērtētu jaunatnes treneru darbu un jauno spēlētāju meistarību - proti, ko un kā treneri viņiem māca, kā viņi progresē u.tt. Spēlējam un spēlējam. Jābrauc uz kvalifikāciju? Labi, uzspēlēsim ar kaimiņiem un aizbrauksim. Te arī rezultāts. Vispār jau jaunatnes treneriem vajadzētu būt lielam kaunam par to, kādu rezervi viņi gatavo, taču tas būtu vienkāršākais, ko varētu izdarīt - pateikt, ka pie visa ir vainīga federācija vai tikai treneri. Pie visa ir vainīga sistēma jeb tādas neeksistēšana jaunatnes handbolā. Federācija, kā sabiedriska organizācija, sporta skolu treneriem neko arī nevar prasīt vai pavēlēt, taču tas nenozīmē, ka no tās puses jābūt tādai vienaldzībai, kāda vērojama jaunatnes čempionātā tagad. Izglītības ministrija? Nebūsim naivi... Tāpēc arī sanāk, ka labākie jaunie spēlētāji netiek apzināti, ka U18 izlase jākomplektē gandrīz uz aklo un tajā tiek arī nejauši spēlētāji nevis mērķtiecīgi atlasīti labākie. Neviens jau līdz tam viņus neatlasa, nerunājot jau nemaz par pārrunām, padomiem u.tt. Un ko, piemēram, var iemācīties spēlēs, ja 1996./1997. dzimšanas gadiem Latvijas jaunatnes čempionātā ir tikai 9 spēles sezonā? Kā var pārbaudīt treniņos izdarīto, izdarīt korekcijas, lai sezonas laikā mācītos? Rodas iespaids, ka viena daļa sporta skolu grupu ir gluži kā "mirušās dvēseles" un varbūt kādreiz derētu bez iepriekšēja brīdinājuma aizbraukt un paskatīties, ko un kā kāds treneris māca jaunajiem spēlētājiem... Kurš to darīs? Ne velti laikam liela daļa ir tik kategorsiki pret normatīviem, jo tad taču varēs skaidri redzēt tavu darbu. Ar to arī laikam vajadzētu sākt - ar prasīšanu no treneriem. Ko un kā viņi māca, ko viņi var un prot iemācīt. Sporta skola tomēr nav tas pats, kas interešu pulciņš vispārizglītojošā skolā. Šoreiz neskarsim naudas lietas. Tās ir ļoti svarīgas, par to nav diskusiju, taču vispirms ir attieksme un vēlme kaut ko izdarīt un pilnveidoties pašam. Un arī prasme to izdarīt. Kurš katrs nevar būt ne tikai par labu spēlētāju, bet arī par treneri.
1995. gadā dzimušo puišu komanda no Olaines pērn kļuva par Latvijas čempioni, tajā bija interesanti spēlētāji un kādi četri kreiļi, taču komanda izjuka un... Kāds par to īpaši uztraucas? Bēdīgi, ka tas neuztrauca nevienu no Rīgas komandām, kurās šos puišus tieši varētu iesaistīt, lai viņi nepazustu. Varētu gan, bet tikai tad ar viņiem kādam būs jāstrādā, viņiem vajadzēs regulārus treniņus, viņus būs jāaudzina u.tt. Nav iespēju? Bet vai tās ir meklētas un kāds par šiem puišiem ir vispār painteresējies un meklējis viņus?
U20 izlasē ir puiši no virslīgas komandām, tā ka šī izlase jau vairs nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta, taču galarezultāts - tāds pats. Ja U20 komanda, kaut arī ne pilnā sastāvā, spēlē Latvijas čempionāta 1. līgā un arī tur
nav pārliecinoša līdere, tad uz ko gan var cerēt Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Var gudri un ilgi prātot par elkoņa metienu vai spēles soļiem, bet ja U20 izlases līmenī spēlētāji neprot elementāras lietas un ir vāji sagatavoti fiziski, tad tas laikam jau vairs nav normāli. Nav taisnīgi visu vainu velt uz izlases treneriem, jo šie jau ir virslīgas komandu spēlētāji un tik pat labi var prasīt šo komandu treneriem - ko jūs treniņos dariet? Nav jau tikai, kas prasa.
Tuvākajā laikā Handbola federācijas vadība piedavās pavisam jaunu pieeju jaunatnes čempionātam un vispār jaunatnes sagatavošanai, kur būs iesaistītas tās pašvaldības, kuru teritorijā ir rokasbumbas centri jeb grupas sporta skolās. Būtiskas pārmaiņas tiks piedāvātas arī jaunatnes saevsību sistēmā. Ļoti daudz jau ir ielaists un nokavēts, taču - kā mēdz teikt - labāk sākt darīt vēlāk nekā nekad (kāpēc neviens tā arī nav papētījis igauņu piemēru - tas man joprojām ir liels noslēpums). Jācer tikai, ka pašvakldības arī prasīs no treneriem ne tikai skaitliski nokomplektēt grupas, bet arī kvalitāti. Pretējā gadījumā nekas nemainīsies. Gandrīz nav šaubu, ka jaunajai sistēmai būs pretinieki, jo diemžēl pietiekami daudz ir arī to, kurus viss apmierina - kaut ko darām, kaut kur un kaut kā uzspēlējam, bet vispār kopumā ir mierīga dzīve, jo neviens jau neko reāli neprasa. Vēl vairāk nekā uz jauninājumiem gribas cerēt uz pašu rokasbumbas cilvēku pašapziņu un pašlepnumu - negribas ticēt, ka kādam gribas katru otro pavasari piedzīvot kaunu. Lai cik progresīvi būtu jauninājumi, paši par sevi tie neko neatrisinās. Jārok tik un tā būs pašiem.
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
Handbols ir viens no tiem sporta veidiem, kurš šādu privilēģiju ir izniekojis pēdējo 20 gadu laikā...
Ļoti interesanti būtu paklausīties kādu Murjāņu specskolas handbola pedagoga vēstījumu par pienesumu Latvijas handbola kontekstā...
[+] [-]
[+] [-]