Karjeras balvu fonds

Izvēlējos trīs atlētus, kas, manuprāt, ne tikai pelna, bet arī paši nosaka sev pievērstās uzmanības lielumu. Šie trīs ir jauni un talantīgi sportisti, kas savā ziņā var kalpot ne tikai par viena turnīra, sezonas vai čempionāta, bet arī savas paaudzes centrālo asi. To punktu, kas iegriež veiksmes, meistarības un pārliecības ratu, kas iedvesmo laikabiedrus un sajūsmina līdzcilvēkus. Katrs no viņiem var noteikt kārtību savā sporta veidā nākamos desmit gadus, ja vien šobrīd rīkotos ar prātu, saprašanu un sirdsapziņu vai vēl labāk – ar vērtībām, kas ieaudzinātas ģimenē. Viņiem pašiem tas šobrīd ir vajadzīgs visvairāk. Paturpinot moralizēšanu par sportistu karjerām, vēlos uzreiz pasvītrot atziņu, kas, manuprāt, kaut kā ir pagājusi sāņus vai tiek nekvalitatīvi tulkota. Tieši lielo sasniegumu vai profesionālā sporta sakarā – proti, tās ir runas par laiku, kurā cilvēkam ir dota izdevība. Ko parasti saka? Sportistu karjeras ir īsas, tāpēc tai atvēlētajā laikā ir jāizmanto viss, ko redzam savā priekšā, neviens manā vietā par to nedomās, ar līdzjutēju mīlestību paēdis nebūsi un tā tālāk. Parasti gan karjeras īsums vai garums tiek attiecināts uz nopelnīto naudu un sarūpēto labklājību, bet nekad – gandrīz nekad! – netiek pieminēta dzīve, sabiedrība, ģimene. Kamēr meitenes un puikas lec, skrien un sacenšas, tas viss it kā nepiederas pie lietas, lai gan tajā pašā laikā ir skaidrs – izraut no konteksta tikai fiziskā spēka pilnbriedu un to nosaukt par lielo ābolu – tas ir vairāk kā tuvredzīgi. Sportistu karjeras ir viņu dzīves nozīmīgas sastāvdaļas, taču tām nav mazāka vai lielāka vieta kā laikam, kas bijis pirms vai turpināsies pēc tā sauktajām zvaigžņu stundām.

Latvijas talantīgā basketboliste Elīna Babkina šajās dienās ir laimīgi apjukusi no pārdomām par karjeru un iespējām. Pēc pagājušās nakts, kad Amerikā viena profesionālā basketbola līga izvēlējās sev jaunās spēlētājas, Elīna droši vien jūtas kā Pelnrušķīte pirms pulksten divpadsmitiem. Viņu tagad ir izvēlējies klubs no Losandželosas! Pirms nedēļas bija arī runas par komandu no Sietlas, taču tā vairs nav aktualitāte. Nenoliegsim – sasniegums milzīgs, lai gan tajā pašā laikā saprotam, ka šī izvēle uz papīra ir tikai formāla šīs varenās līgas (WNBA) atrakcija. Tā neko negarantē un nedāvina. „Tā ir iespēja, kuru jāizmanto”, tā Elīna teica par savu nodomu jau šopavasar aizskriet uz Ameriku un patrenēties. Neviens to viņai nevar liegt, nevienam nevajadzētu arī turēt basketbolisti pēc rokas – lai viņa pati! WNBA nometnes sakrīt ar laiku, kad Latvijas izlase sāks savu gatavošanos Eiropas čempionātam. Elīnai šajā komandā līdz šim nav bijusi izšķiroša loma, taču pēc veiksmīgas klubu sezonas Polijā un dažādām apstākļu sakritībām ap izlases sastāva personībām, tā var mainīties. Nav šaubu, ka valstsvienības galvenais treneris (viņš ir arī Babkina treneris Polijas klubā) ar Elīnu jau tagad rēķinās kā ar spēku, ko viņš ne tikai prot, bet arī grib izmantot Latvijas karoga vajadzībām. Babkina ar vēsu prātu saprot, ka nevis grozīšanās WNBA ģērbtuvē, bet gan viņas starts Eiropas čempionātā izveidos viņas basketbolistes karjerā šobrīd lielāko atspērienu. Jo tur viņa var sākt diktēt pieaugušo basketbola lielos noteikumus, kļūt par izlases neapstrīdamu līderi un tam patiešām ir visi priekšnoteikumi. Amerikas variantā pagaidām ir tikai ietinamais papīrs... Ja vien šis prāts ir vēss. Zīmīgi, ka tieši šobrīd Babkina var vairāk iegūt kā basketboliste, ja WNBA sakarā nopauzēs, nevis metīsies laivā pāri okeānam. Jo tas drafts nekur nepazudīs, tāpat kā nepazudīs ieraksts viņas CV – ka viņu ir pamanījuši. Bet samalt vienu nenobriedušu (atzīsim, tā ir!) jaunu talantu var elementāri – par to satraukums vai sirds dēsti nebūs Amerikā nevienam. Anete Jēkabsone uz WNBA aizbrauca kā Eiropas labākā basketboliste un mēs labi atceramies, cik grūti viņai tur bija iejusties. Kāpēc no šīs pieredzes nemācīties? Babkina var kļūt par skaistu ziedu Eiropas basketbolā, bet var arī palikt ar teikumu, kas neko vairāk par – mani kādreiz nodraftēja WNBA – par viņas karjeru nepasaka...

Ar citām domām jau tajā krastā domā un dzīvo Andris Biedriņš. Cits mūsu jaunāko laiku varonis – pirmais latviešu basketbolists, kas ar darbu NBA jau paspējis nopelnīt gan sev, gan bērniem, gan mazbērniem... Nav slikti, ja skatāmies tikai uz naudu. Ja paskatāmies uz Biedriņa sportisko pienesumu vai varējumu – domājams, viņš pats arī gribētu vairāk, vai – vēlētos šo to savā basketbolista karjerā pamainīt. Savainojumi, psiholoģiskais slogs, fiziskais nogurums – tas viss tagad ir vairāk nekā basketbols, ko spēlē Andris. Kā to mainīt? Divdesmit piecu gadu vecumā ir dažas iespējas, kas apkārt kārtojas. Neticu, ka Biedriņš šobrīd ir mierā ar savu lomu un pienesumu laukumā, ka viņš gribētu savākt atlikušos līguma miljonus un notīties no profesionālā sporta skatuves uz visiem laikiem. Latvijas izlase būtu laba atbilde viņa sportiskajai godkārei, jo pārlieku jau samocītas ir asociācijas par pēdējo reizi, kad latviešu milzis no NBA, šai komandai palīdzēja. Tagad viņš var atgriezties, lai dedzinātu groza stīpas spēles laikā pēc saviem metieniem, nevis viesnīcas numuriņus – pirms spēlēm... Andra klātbūtne un profesionalitāte Latvijas izlasē būtu viņa dzīves principiāls akcents, nevis mūsu egoistiskā iekāre, kas nesniedzas tālāk par vienu turnīru. Biedriņš jau var atmest visam ar roku un teikt, ka viņu šajā laicīgajā pasaulē šobrīd nekas cits vairs nespēj kairināt, kā vienīgi mūzika, meitenes un mašīnas. Taču vienkāršā patiesība ir tā, ka arī par tiem trīs M vajag pacīnīties. Pārnestā nozīmē, bet – vajag. Izklausīsies dīvaini, bet Biedriņam Latvijas izlase ir vairāk vajadzīga, nekā viņš Latvijas izlasei. Kā tas var būt? Vienkārši. Jo Latvijas izlase ir bijusi arī bez Andra, bet, pamēģiniet iztēloties, kas viņš būtu bez šī karoga... Sākot jau ar jauniešu vecumu, kur viņš sešpadsmit gadu vecumā spēlēja starp divus, trīs un pat četrus gadus vecākiem. Mēs nevaram pateikt, ka Andris ir kādam šajā sakarā parādā, tāpat kā neviens nejūtas parādnieks viņa priekšā. Ja viņš paņemtu Latvijas izlasi savās rokās šo vārdu sportiskajā izpratnē... Jā, kas notiktu? Nekas. Viņš tikai rīkotos kā jebkurš normāls cilvēks, kas apzinās savu sākumu – ne vairāk. Vai tas ir maz? Šobrīd, iespējams, tāli, garlaicīgi un nenozīmīgi... Bet dzīve jau nav tikai karjera.

Ar savu pasauli šajās dienās pārdomās iebraucis arī Lauris Dārziņš, kas teju, teju kļūs par Latvijas hokeja miljonāru. To viņam garantēs līgums ar kādu Krievijas klubu, kuri saskata uzbrucējā visus tos talantus un iemaņas, kas viņiem nepieciešami. Dārziņš ir labs, nav jautājumu. Tik labs, ka arī Rīgas Dinamo akcionāri no krieviem vēl dabūja vai tūlīt dabūs par viņu naudu. Viņš būtu labs arī šogad izlasē, jo tas ir viņa laiks – viņa iespēja! Komandai viņš ir vajadzīgs, jo valstsvienība ir piedzīvojusi un pārdzīvojusi paaudžu maiņu. Dārziņš šobrīd atrodas tajā savas karjeras brieduma posmā, kad var arī vienatnē izšķirt spēles gaitu. Ko, starp citu, viņš vēl nekad Latvijas izlasē nav paveicis. Lauris šobrīd ir Latvijas labākais hokeja uzbrucējs, taču jums pagaidām neizdosies nosaukt uz ātru roku nevienu izlases spēli, kas raksturotu šī talantīgā hokejista sauso atlikumu vai skaļo pienesumu. Pagaidām. Jo savu lielāko spēli izlases sakarā viņš vēl nav nospēlējis, lai gan tieši, sapņojot par kreklu, uz kura rakstīts – Latvija (un nevis AKBars vai CSKA) – viņš sāka spēlēt hokeju... Dārziņam ir lieliska izdevība to izdarīt jau šajā pavasarī, ja vien viņš pats saprot un apzinās – kāda loma viņam ir ne tikai atvēlēta, bet kādiem darbiem viņš ir gatavs zem karoga krāsām. Skaidrs, ka klubu lietas šobrīd viņu baro, tam viņš var teikt paldies, ka noteiktā dzīves posmā viņš var parūpēties par savas ģimenes labklājību. Tomēr kā jebkuram latvietim, Latvijas (hokeja) izlase simbolizē kaut ko vairāk par prēmijām, apdrošināšanām vai treneriem, kas būtībā ir tikai fona dekorācijas un sīka nieze. Jā, tās nav mazsvarīgas lietas, bet tās nenosaka tavu vietu dzīvē, sabiedrībā un, starp citu, arī ģimenē. Jo līdzīgi kā gadījumos ar Elīnu un Andri – karjerām būs maza loma, ja nesapratīsiet, kas jums ir dots, lai padarītu lielus un iedvesmojošus darbus. Kā cilvēki un personības. Tikai pēc tam – kā sportisti. Pamainiet šo lietu kārtību priekš sevis un redzēsiet – kam šajā pasaulē ir lielākā cena un vērtība.

Latvijas sportā ir daudz tādu gadījumu, kad cilvēkiem ir jāpieņem lēmums – ko darīt? Man priekšā ir jau līdz apnikumam nodrāztie Igors Miglinieks un Gundars Vētra, kas savulaik pieņēma izvēli, ko viņiem joprojām atgādina, un man otrā pusē ir Artūrs Irbe – kam arī bija galvā doma un rīcība, ko patur prātā paaudzes un novērtē. Ko viņš tur kā hokejists sastrādāja – tas ir tikai un vienīgi laicīgs atskaites punkts, bet to, ko Irbe apliecināja kā šīs valsts pilsonis – tas viņam paliek uz laikiem. Latvijas hokeja izlases uzbrucējs Aigars Cipruss ir viens no sava laika labākajiem hokejistiem, taču pa priekšu allaž tiks atgādināts, ka tas bija tieši viņš, kas deviņdesmit septītajā aizbēga no Amerikas kluba, lai palīdzētu valstsvienībai. Ciprusu amerikāņi pavadīja ar vārdiem – neceri, ka tevi šeit kāds gaidīs un ļaus šeit atgriezties – bet priekš mums, latviešiem, Aigars paliks kā cilvēks, kas rīkojās ar pārliecību par mūsu lietu. Un tikai pēc tam viņš ir centra uzbrucējs Cipruss. Ja tagad vajadzētu kopā rakt grāvi, tad es pirmo ņemtu viņu. Iespējams, arī Igors vai Gundars būtu kopā ar mums, tikai mēs zinātu vai paturētu prātā, ka darbu līdz galam visticamāk mums izdosies pabeigt ar Aigaru. Jo viņam var uzticēties, viņam es ticu. Nevajadzētu uzreiz sākt vākt akmeņus mešanai vai pīt pateicības jāņuzāļu vainadziņus citas paaudzes muzikantiem vai aktieriem, bet atgādināt, ka cilvēku vispirms vērtē pēc viņa darbiem un tikai pēc tam, pēc karjerā nopelnītā balvu fonda – tas gan ir pārbaudīts... Elīna, Andris un Lauris šobrīd atrodas izcilās pozīcijās, lai mēs ar lepnumu noskatītos, ka viņi savu laiku ne tikai izmanto, bet tam arī pasniedz labāko, ko spēj dot.