Replika: pirms padzīt treneri...
Nezinu, ko savulaik domāja Ainārs Zvirgzdiņš, parakstot līgumu ar Cēsu basketbola komandu, bet to, ka viņa gals un beigas kā trenerim šajā komandā beigsies tieši tā, kā tas tagad ir noticis - varēja paredzēt pat piedzēries ezītis...
Bet ar to jau nekas nebeigsies – tagad tikai sāksies. Ja gribi iegūt iniciatīvu boksa ringā – sit pirmais. Ja vēlies, lai taviem meliem notic – runā pirmais. Visi citi tikai taisnosies. Tā ir komunikācijas klasika, ko spēj apjēgt pat menedžeris ar vidusskolas izglītību. Grūti iztēloties, kas tagad notiks ar Cēsu sporta druvu un vai vispār notiks. Loģiku tur nevajag meklēt, tāpat kā nemeklējiet veselo saprātu – tāds tur nekad nav bijis. Bijusi fanātiska vēlme apliecināties – tas gan! Par kādu cenu? Par lielu. Par kādu naudu? Nezinu... Ar Latviju tam gan nav nekāda sakara, ja nu vienīgi bankas konta numuri. Tajā pašā laikā nepārmetīsim cilvēkam (-iem) viņa vēlmi izcelties – nu, pieņemsim, ka zemē tika atrasta Aladina burvju lampa, ko tagad Cēsu pusē kāds puika nemitīgi berzē... Nauda sportam – tas ir labi. Vai tur vēl ir meklējami kādi citi zemteksti? Varbūt, taču, formāli, tie mūs var arī neinteresēt.
Cilvēki pieaugot, gūst pieredzi un briedumu, tikai ne visos gadījumos daba pret konkrētiem personāžiem pagriežas ar seju. Patiesībā, tādi kā treneris Zvirgzdiņš nevis veicināja, bet tieši pretēji – degradēja labu ideju. Viņi piespēlēja klasiskam amatierim, kas sevi sauca, vai gribēja saukt - par profesionāli. Piespēlēja ar teatrāliem elementiem, jo vispirms redzēja naudu, bet visu pārējo – negribēja saskatīt, gluži kā iztēlojoties, ka aizverot acis, neredzamais patiešām neeksistē. Leģionāru armādas, skaļi paziņojumi, izgaismotas preses konferences, krāsainas prezentācijas – to visu par naudu varēja nopirkt. Jo nauda jau tāpēc ir domāta, lai ar to kaut ko pirktu. Diemžēl izrādījās, ka prātam tomēr nauda nepietika... Tagad būs klaigāšana par nodevību no vienas puses un nesamaksātām algām – no otras. Būs apvainotie un vainotāji. Atradīsies vainīgie un zem tankiem pamestie... Gluži kā nu jau par Latvijas basketbola jaunlaiku folkloru kļuvušais stāsts – ko dara divi treneri, kad viņi satiekas? Protams, ka viņi vispirms sarunā spēles rezultātu un pēc tam kaļ plānus, kā piemānīt savus darba devējus... Vai uzķērāt – cik sabojāta iztēle? Bet varbūt katrs vienkārši redz to, ko vēlas redzēt, vai publiski psiho – atbilstoši savai sabojātības pakāpei. Ielieciet par veikala vadītāju zagli un viņš katrā pircējā saskatīs... zagli. Šādā garā varētu moralizēt vēl stundām ilgi, ja nebūtu tik skumji. Žēl arī līdzjutējus, kas joprojām netic nodevībai, vai tic labajam. Viņi šādu izskaņu nav pelnījuši, kaut vai sava lokālpatriotisma dēļ, kas kopumā ir elementāras sekas tam, ja cilvēki ir pārņemti ar ideju līdz kaulam. Cēsīs sportu mīl – nav šaubu. Starp citu, vai esat dzirdējuši, ka noteiktā attiecību posmā mīlestība ir akla? Neesmu teicis, ka tas notiek tavā pilsētā, tikai – pirmdienas vakara pārdomas.
Kam nauda, tas pasūta mūziku? Piekrītu. Tikai – kam tev mūzika, ja neklausies? Un – kurš pasūtīja atbildību, godīgumu...
+3 [+] [-]
+5 [+] [-]
+16 [+] [-]
Ideāli pateikts
+1 [+] [-]
+6 [+] [-]
+5 [+] [-]
+7 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
1)Tā kā arī neesmu viņa grāmatvedis, tad nezinu, vai viņš ir licis savu, vai svešu naudu, taču domāju, ka tāpat tika piesaistīti sponsori. Pārsvarā tomēr sponsori naudu piešķir klubam, nevis personīgi KK. Sponsoru nauda nav KK nauda.
2)Ņemot vērā iepriekšēju KK pieredzi personīgi es noteikti domāju, ka arī šajā projektā KK bija kādas intereses, izņemot sportiski-patriotiskas.
Ja kļūdos - tad jo labāk sieviešu basketbolam. Man prieks būtu tikai par to.
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]