Vieni - uz lidostu, citi - pie siles

Komandas vadības publiskā retorika daudz pasaka par Dinamo sastāva komplektāciju. Viņiem grūti savaldīt mēles, jo cilvēki vien ir... Tāpat komandas modeļa aprises nosaka tirgus, kas apkārt. Nu, piemēram – jārēķinās, ka ikviens latviešu puika, kurš brauktu spēlēt uz Krieviju, tur būtu kā leģionārs. Bet KHL krievu klubos ir noteiktas ārzemnieku kvotas, kas nozīmē – ja gribi tur būt, tad ar to vien, ka esi Latvijas izlases pamatsastāva spēlētājs, var nepietikt. Tad patiešām ir jābūt augstas klases meistaram, kas veido un ietekmē spēli. Dažiem līgumi jau kabatā – tie slēgti iepriekš. Starp aizsargiem mums ir viens tāds – Oskars Cibuļskis, no uzbrucējiem vairāk – Luseniuss, Bukarts, Podziņš, Džeriņš. Vārtsargam Jučeram arī jau ir līgums kabatā... Lūk, tie ir drošie. Protams, ja sniegums neapmierina, jebkuru var padzīt vai atbrīvot no saistībām, ar visu līgumu – abas puses vienojas un punkts. Vai no minētajiem kāds būtu uzmetams? Neizskatās. Luseniuss kā viesstrādnieks ir diezgan lēts un tas kā zināms, ir viens no Dinamo izvēles kritērijiem. Turklāt, kā centrs viņš aizlāpa allaž pieprasīto pozīciju, liekot piemirst, ka vienīgos vārtus divdesmit divus gadus vecais soms šajā sezonā guva tikai izslēgšanas spēlēs. Jučers ir labi šosezon pastrādājis aiz Holta muguras, Bukarts pieklājīgi iezīmējās spēles zīmējumā pavasara cīņās, Cibuļskis arī paliks... Džeriņam bija tukšais numurs, jo savainojumi nokāva, tomēr – arī viņam, ja vien veselība atļaus, vietai pamatsastāvā jābūt. Podziņš? Divdesmit gadu vecumā būtu viņu grēks norakstīt, bet – ar centību vien ir par maz... Koka rokas labi izskatās pasakā par Buratino, nevis hokeja laukumā.

No leģionāriem, kas kopā ar Dinamo beidza sezonu, visticamāk paturēs tikai Hosu. Pirmkārt, tāpēc, ka nekur citur viņu šajā līgā neviens vairs negrib, otrkārt, kluba vadībai viņš patīk. Ja pieprasījums pēc slovāka pakalpojumiem nav liels, tas dod cerību, ka menedžmentam izdosies ar viņu vienoties par saprātīgu cenu. Kā snaiperis Marsels nav slikts, bet vienatnē viņš nav arājs. Ko likt blakus no latviešu aktīviem? Starp tiem, kas Hosu saprata no pussoļa, var nosaukt tikai divus – Ankipānu un Ņiživiju. Viņi ir veterāni, atzīsim – ne vairs spēka gados. Vēl vairāk – savainojumi dzēš viņu lietderību, bet – domāt, ka tas var pēkšņi mainīties, ir naivi. Sējējam kopā ar ārstiem ir jāizpēta abu nosaukto uzbrucēju veselības kartes un jāpieņem lēmums, kas atbilst komandas, nevis hokejistu interesēm. Diemžēl. Ja turpinām veterānu tēmu, tad tas pats attiecas arī uz veco zēnu Laviņu – vesels Rodžers var palīdzēt... Tas, ka slodzes mazākas nepaliks un atlaides nebūs, pa to laikam nevajadzētu šaubīties. Šo pašu motīvu varētu izvērst kapteiņa Ozoliņa gadījumā, vienīgi – komandas vadība jau ir pateikusi, ka viņi ar aizsargu nerēķinās. Tas gan tika izdarīts aizplīvurotā veidā – sak, nauda nebūtu problēmu, tur cita lieta... Sandis droši vien arī pats negribētu vēl vienu gadu pavadīt Rautakalio pavadā, bet galvenais – vai viņš vispār vēlēsies palikt hokejā? Krievu lielie klubi viņu noteikti uzrunās. Vai vajadzētu cīnīties par Ozoliņa galvu un rokām? Ja būtu vēl kājas – tas būtu jādara. Citādi – esošajā spēles modelī un ar Rautakalio spēles formātu, tas būtu lieks nervu un enerģijas patēriņš. Visām pusēm.

Varjs sevi pirmoreiz pārbaudīja ārpus Zviedrijas un – droši vien, ka ilgi vēl negribēs ļauties tamlīdzīgam aicinājumam. Lai staigā vesels... Lundmarks pavadīja savu ēnu – tabakas zelēšana un konsultācijas šajā jautājumā noteikti bija pamācošas, par sniegumu laukumā viņam pašam droši vien nebūtu daudz ko teikt... Šiem diviem kungiem tiks meklēti aizvietotāji pasaulē. Šobrīd uz Rīgas pusi atkal skatoties Broks Troters – nauda arī te bija vairāk kā Monreālas fārmklubā, treneris arī tagad cits. Šupleram viņš ietu apkārt ar līkumu, pie Rautakalio – varbūt piekritīs... Variants nav slikts, pielāgoties videi arī nevajadzēs. Kuri vēl? Tagad, kad vadība ir izpratusi trenera redzējumu, gan jau arī jaunie darījumi būs mērķtiecīgāki, bet galvenais – rezultatīvāki. NHL gaidāmais lokauts Dinamo intereses tiešā veidā neietekmēs – tiesa, var gadīties, ka Sējējam rudens pusē piezvana Daugaviņš vai Bārtulis. Paļauties, ka pēkšņi tirgū būs labu vai viduvēju spēlētāju pārpalikumi – nevajadzētu. Turklāt, KHL komandu komplektācija visaktīvāk notiek līdz vasaras vidum – laikā, kad NHL spēlētāji un klubi vēl nebūs neko sapratuši pa rudens aprisēm.

Lielākais Dinamo izaicinājums starpsezonā ir pirmās maiņas saglabāšana. Pēc šobrīd esošajām vēsmām ir redzams, ka divus no pieciem laikam tomēr neizdosies piesiet. Pirmais – protams, Miķelis, kam viens krievu klubs nedod tikai princesi par sievu, visu citu – gan. Ja Dinamo vēlas sacensties ar šo piedāvājumu, tad viņiem vispirms būs jāpārvar psiholoģiskais slieksnis – tik daudz neviens no Rīgas hokejistiem zem KHL klubu karoga līdz šim nav pelnījis. Turklāt, pat ievērojot tā saukto „savas pilsētas indeksu”, kam varētu būt cena – arī tad Dinamo vajadzētu Rēdliham jaunākajam iedot rekordlielu summu. Vai viņš ir tā vērts? Jā. Vai klubam ir tāda nauda? Ja krievu gāzinieki dod tik pat daudz kā līdz šim – tad vajadzētu būt. Otrs gājējs būs Jānis Sprukts – viņam bijusi laba sezona, turklāt – vēl kaujas vecums. Šis ir pēdējais brīdis, kad pirmās maiņas centrs var paņemt savas karjeras lielāko līgumu. Viņš nav arī ierobežots ar KHL reglamentu – brīvs kā putns. Var pieņemt, ka Jānis arī paturējis prātā pērnā pavasara mācības, kad daži darījumi norāvās... Zīmīgi, ka viņš tāpat kā Miķelis sēž visai ērtā krēslā – viņu vajag Rīgai, bet – viņu grib arī citi. Karsumu un Galviņu arī gribētu, ja vien viņi nebūtu ierobežotie brīvie aģenti – tātad, pirmās rokas tiesības ir Dinamo. Viņi tur arī paliks. Tāpat kā Krišjānis. No pārējiem ļoti ticami, ka līgumus no Dinamo saņems Sotnieks, Jēkabs, Andersons, Cipulis, Meija, Bičevskis, Upītis. Maza varbūtība, ka Jurim Štālam dos vēl vienu iespēju, lai gan dzīve mainās – domas tāpat. Arvīda Reķa ģimenē šobrīd gaidāms ģimenes pieaugumu – viņam šajās dienās jābūt klāt šajā laimīgajā brīdī Vācijā. Kā pieredzējis aizsargs, viņš Dinamo ir vajadzīgs – tiesa, arī viņa izvēli var nodiktēt apstākļi, kas mēdz gan sakrist, gan – pašķirties.

Ko darīt ar Holtu? Ja vadība viņu grib, tad šis jautājums ir lieks. Lūkoties uz citiem KHL klubiem Kristoferam ir ierobežotas iespējas, jo tā nosaka KHL reglaments. Viņam Rīgā patīk un, ja uz galda noliks tādu pašu līgumu – amerikānis to paņems bez liekas domāšanas. Varianti Eiropā? Jā, tādi var būt. Vai viņš tur gribētu spēlēt? Dinamo tomēr ir prioritāte, arī emocionāli. Ja kluba ambīcijas nesniedzas tālāk par iekļūšanu play off vai izslēgšanas spēļu pirmo kārtu, tad Holts varētu būt. Tiesa, pamēģiniet atbildēt, vai ar labu aizsardzību un Jučeru kā pirmo numuru, mēs nedabūjam to pašu? Tādā gadījumā daudz loģiskāka šķiet Holta atstāšana par otro numuru aiz Māra muguras, vai – naudas atvēlēšana daudz labākam un stabilākam vārtsargam.

Holts – tuvāk Rīgas silei, nekā Rīgas lidostai.
Jučers – ir līgums.
Ozoliņš – komandai tagad ir treneris.
Galviņš – paliks.
Krišjānis – paliks.
Jēkabs – paliks.
Sotnieks – paliks
Reķis – ir varianti arī Eiropā.
Cibuļskis – ir līgums.
Andersons – pacietība atmaksāsies.
Laviņš – veterāna liktenis.
Miķelis – jūs tagad redzat, varoņi kā rodas...
Sprukts – medus pods neatrodas Rīgā.
Karsuma – aģents Teofanuss liks pasvīst menedžerim.
Hosa – grūtā brīdī vienmēr var atgriezties Latvijā.
Luseniuss – ir līgums.
Ankipāns – sk. Laviņš.
Bukarts – ir līgums.
Lundmarks – bez komentāriem.
Varjs – vislabāk tomēr mājās...
Meija – darbs būs!
Podziņš – ir līgums.
Bičevskis – būs līgums. Trenera favorīts.
Štāls – Dinamo var negribēt.
Cipulis – kājas palīdzēs. Paliks.
Ņiživijs – sk. Ankipāns.