Uzminu, nu?

Joprojām esmu pārliecināts, ka izslēgšanas spēles nevar vinnēt, ja komanda mēģina ar vārtsargiem eksperimentēt. Sērija pret Znaroku pierādīja kaut ko citu un atzīstu, tas bija patīkams pārsteigums, ka mums izdevās ar abiem vārtu vīriem trāpīt. Cik tur gudrība, cik aklās vistas intuīcija – neņemos spriest. Taču fakts bija acīmredzams – izliekot uz laukuma pamīšus te vienu, te otru, mūsējie Maskavas Dinamo nolauza. Tagad jauna sērija, taču vārtsargu dziesma vecā. Ja reiz Holts bija tas, kas sargāja vārtus sestajā un kā vēlāk izrādījās, mums uzvaru nesošajā spēlē pret maskaviešiem, tad gluži loģiski, ka viņš sāka sēriju pret Lokomotiv. Ja reiz atklāšanas maču zaudējām, tad formula vienkārša – liekam kaktā brāķdari un ārā laižam otru laimes lāci. Otrajā spēlē Telkvists salaida no zilās līnijas trīs, taču – tā kā komanda uzvarēja, tad neizbrīnīja, ka uzvarētāji sastāvu nemaina. Kad trešajā spēlē rezultāts bija 2:4, Rīgas treneri sauca zviedru malā – sak, savu veiksmes biķeri esi izsmēlis. Telkvista ķermeņa valoda gan pauda pretējo – Holts pie viņa pieslidoja, taču Mikaels spītīgi palika vārtos. Tā bija demonstrācija, ja kāds nepamanīja. Niknuma lielums tika atrādīts mirkli vēlāk, kad nolaistiem pleciem olimpiskais čempions pieslidoja pie mūsu soliņa un apsēdies, aizcirta apmales vārtiņus ar tādu spēku, ka Valērijs Meladze pat ložā satrūkās...

Kas notika tālāk? Ja reiz mūsu rīcībā ir divi labi vārtsargi, gluži loģisks bija pirmais Lokomotiv metiens uz Holta sargātā rāmja pusi, lai par to pārliecinātos. 2:5... Tas atsauca atmiņā otro spēli pret Maskavas Dinamo, kad arī pie rezultāta 2:4, Telkvistu norāva malā un ar nākamo metienu znarokieši panāca sev komfortablo 2:5... Holts noteikti ir labāks vārtos, nekā parādīja spēles turpinājums, taču, tiekot uz ledus spēles gaitā, viņš drīzāk atgādina auksto gaļu. Izskatās labi, bet nodreb... Galerts. Tagad jau visi ir gudri, mēģinot vāvuļot – kā būtu, ja būtu. Taču paskatāmies faktiem acīs - divās spēlēs pavasarī Holts ir nācis uz maiņu un abos gadījumos izgāzies... Jau pēc Maskavas mača minēju, ka tobrīd neizskatījās, ka mūsējie pēc 2:4 ir sabrukuši, ka viss vēl var notikt, tāpēc Telkvista nomaiņu nosaucu par pāragru. Tagad sērijā pret Jaroslavļu, notiek tas pats – 2:4 un Mikaelu sauc malā. Pēc tam Holts salaiž ātri vēl trīs ripas un – ar Dievu meitenes, mēs tagad redzam, kā varoņi nerodas... Gluži kā Maskavas spēlē, arī šodien mēs trešajā trešdaļā raujam bikšu gumiju, dzenamies pakaļ. Taču piekritīsiet – ir liela starpība, vai gūstot ātri divus vārtus, rezultāts ir 4:4, vai – 4:7... Mazliet šī situācija kremt tāpēc, ka līdz Telkvista nomaiņai mēs patiesībā pretinieku taktiski bijām uzsēdinājuši uz pareizajiem ratiem. Jā, viņi izvirzījās vadībā ar 2:4, taču neviens arēnā Rīga nevarēja tobrīd pateikt, ka mēs nebijām līdzvērtīgi pretinieki. Vēl vairāk – mēs uzbrukām labāk, mēs kontrolējām ripu. Savukārt, pretinieks kontrolēja savu tobrīd efektīvāko ieroci – tālmetienu, kad vārtsargs ir piesegts...

Ko liksim vārtos pirmdien? Pēc loģikas spriežot – Telkvistu. Tā kā abi vārtsargi tam jau ir gājuši cauri, varam it kā būt mierīgi. Sak, liela muiža – nomainīja! Būs nākamā spēle – vecie sūdi aizmirsīsies. Jo reiz jau tā ir bijis. Tiesa, te gan ir mazliet cits stāsts. Zaudējot nākamo maču, mēs faktiski sevi noliekam zem āmura. Atspēlēties no 1:3 pret Lokomotiv būtu liels varoņdarbs. Tas nozīmē, ka pirmdienas vakarā uz ledus vajadzētu iziet komandai, kuras vārtos ir astoņdesmit procentu no panākuma. Tā kā mums ir divi labi vārtsargi, kas trešajā mačā abi tika sajāti, uzminēt – kurš būs īstais? – tagad ir Šuplera uzdevums. To nevaram saukt par mājas darbu – šoreiz likme ir sērijas pagrieziens. Ja būtu izteikts viens pirmais vārtsargs, tad no šādas galvas kasīšanas varētu izbēgt – sak, šodien puika sadega, nekas, lai atpūšas un gatavojas nākamajai spēlei, jo mēs viņam ticam. Tā dara visā pasaulē! Ar Rīgas Dinamo šīs sezonas vārtsargu modeli ir citādi. Lai gan viņu treneris Sergejs Naumovs publiski apgalvo, ka viņš nav redzējis divus tik raksturā viens otru papildinošus šīs pozīcijas spēlētājus, nebūsim naivi – nav vēl piedzimis tāds vārtsargs, kas negribētu būt pirmais. Tas, kas vēl pirms nedēļas likās ir mūsu lielākais spēks, vienā vakarā ir padarīts par nederīgu tramvaja biļeti uz nagliņas. Šuplers pēc spēles centās izstarot pārliecību, jo patiesībā, nekas jau nav noticis – uzvarēs nākamo spēli un varēs rullēt atpakaļ uz Jaroslavļu, ar domu, ka vismaz vēl viena spēle Rīgā būs. Bet sestdien mēs savus abus labos vārtsargus padarījām par klauniem. Vienu norāvām nost, jo viņš it kā salaida par daudz. Otru izdzinām uz paneļa un viņš pats pagulās apakšā visiem, kas gribēja... Lai cik stipri viņi abi nebūtu, runa tomēr ir par psiholoģiju. Nav tā, ka Telkvists ar Holtu ir mierā ar šīm manipulācijām – par to variet būt droši. Pret Znaroku izsprukām šķietami pārliecinoši, bet pirmās trīs sērijas spēles pret Jaroslavļu rāda, ka pagaidām neviens no diviem vārtu varoņiem par Lāčplēsi šajā komandā nestrādā. Pagaidām...

Nesaku, ka tagad kaut kas būtu kardināli jāmaina kopējā stratēģijā, izvēloties vārtsargus nākamajai spēlei – to Šuplers arī nedarītu. Vienkārši norādu – ja reiz sākām kultivēt pārliecību, ka divi labi vārtsargi ir mūsu lielā atšķirības zīme, kas nodrošina uzvaras, tad arī turpinājumā par šo pozīciju neiespringstam. Tātad – mums nevis bija, bet joprojām ir divi labi vārtsargi. Līdz pirmdienas vakaram ar tādu domu arī dzīvojam. Tikai divas lietas paliek – vai viņi abi spēs aizmirst sestdienas vakarā iemēģinātos tauriņu ķeramos tīklus un, vai šīs epizodes aizmirsīs arī pretinieks?