Šuplers rotaļlietu veikalā

Varbūt esmu piesējies Šupleram kā spītīgs auns – kāpēc tā nevarētu būt? – bet viena lieta man šajā sērijā pret SKA patiešām nepatika. Pēc otrās uzvaras, Rīgas Dinamo galvenais treneris prese konferencē teica:
- Mēs esam sajūsmā, ka otro reizi pēc kārtas esam apspēlējuši tādus meistarus!
Par sajūtām – tā varētu būt, bet – tā publiski nerunā treneris, kas šobrīd atrodas piecu minūšu vai vienas uzvaras attālumā no sezonas lielākās sensācijas. Droši vien, treneris bija domājis savādāk un mēs pat varam iztēloties, ko patiesībā ar šo teikumu gribēja Dinamo vadītājs pateikt, taču... Tā nerunā treneris, kas grib vinnēt šo sēriju! Tā nedrīkst runāt treneris, kas vada komandu vienā no sezonas atbildīgākajiem posmiem. Kas tie ir par signāliem, kurus raida Šuplers? Sak, mēs joprojām nespējam noticēt, ka esam kaut ko tādu paveikuši... Jūli, beidz! Pēc divām uzvarām, kurās komanda nodemonstrēja uz ledu pašaizliedzību un disciplīnu, savu spēku un meistarības robežās, saprātīgākais, ko vajadzētu šobrīd publiski paust, tā ir vēlme katrā spēlē cīnīties par uzvaru. SKA joprojām ir sērijas favorīts un viņi patiešām var atspēlēties no šī šķietami bezcerīgā rezultāta. Tāpēc trenerim labāk mēģināt nevis kā bērnam priecāties par divām uzvarām (pie sevis viņš var lēkāt kā rotaļlietu veikalā), bet mērķtiecīgi gatavot komandu nākamajai spēlei, lai tā patiešām būtu pēdējā šajā sērijā. Saprotu, ka līdzjutēji var teikt – liec mierā Šupleru, lai viņš runā, ko grib, jo komanda taču ir vinnējusi. Jā, piekrītu – ja vien Rīgas Dinamo šajā turnīrā vēlas uzvarēt dažas kaujas, bet – ne karu. Jo karā pretinieki neļauj sajust savu vājumu... Sajūsmā Šuplers varēs būt pēc sezonas, kad viss būs beidzies – tagad liekas, ka viņš pats kā treneris neko tādu nav gaidījis. Nespēj noticēt tam, ko hokejisti ir paveikuši. Ko tad stāvi uz soliņa? Ej sēdi tribīnēs... Vai tad tas nav trenera (-u) darbs, sagatavot komandu uzvarai pār jebkuru pretinieku? Vēl tikai pietrūka no viņa mutes teksts – nu, mums šodien paveicās...

Vēl bija divi citāti, kas šo sēriju padara krāsaināku. Vai atminiet kā krievu hokeja speciālists Boriss Majorovs izrunājās pirms SKA un Dinamo dueļa? Tur bija teksti no sērijas – Sanktpēterburga uzvarēs Rīgu bez variantiem. Interesanti, ka viņš savas domas nav mainījis:
- Joprojām nesaprotu, kā pīterieši pamanījās zaudēt. Versijai, ka SKA hokejistus pievīla nervi – neticu. Padomājiet paši – kā var uz laukuma sanervozēties tādi meistari kā Jašins, Zubovs vai Čajaneks? Viņi taču ir izgājuši caur uguni un ūdeni! Labi, pieņemsim, ka spēles pirmajās piecās desmit minūtēs nervi patiešām bija uzvilkti. Bet pēc tam visam vajadzētu nostāties savās vietās. Hokejista daba ir tāda, ka mandrāža nevar būt visu spēles laiku – dažas veiksmīgas izspēles un pašsajūta atgriežas normas robežās. Es zinu, ko runāju, jo pats tam esmu gājis cauri. Man liekas, ka SKA zaudējumu iemesli ir daudz vienkāršāki: pirmajā spēlē rīdzinieki bija veiksmīgāki. Ja paskatās, Dinamo taču nav neviena trumpja. Viņi ir pašaizliedzīgi un disciplinēti, bet šis nav tas gadījums, kad kārtībai vajadzētu apspēlēt meistarību. Man nav šaubu, ka Sankpēterburga šajā sērijā uzvarēs.
Te mazai atkāpei derētu ietarpināt, ka disciplīna un pašaizliedzība tomēr ir lieli trumpji – īpaši, ja runājam par play off izcīņas garu. Bet, raug, kas notika pēc otrās spēles SKA ģērbtuvē:
- Kad ienācu ģērbtuvē, ieraudzīju, ka puiši nav nolaiduši rokas – viņi viens otru uzmundrināja, - tā SKA treneris Berijs Smits: - Teicu viņiem – savulaik Detroitas Red Wings sērijā zaudēja Vankūverai pirmos trīs mačus, taču mēs vienalga vinnējām, jo bijām labāki nākamajos četros. Ja pretinieks tagad divas reizes uzvarēja mūsu arēnā, kāpēc mēs to pašu nevaram izdarīt viņu laukumā?

Vārdu sakot, play off nesākas un nebeidzas uz ledus. Tā ir liela māksla, kurā pat vismazākie sīkumi spēj izšķirt sērijas gaitu. Viens skatiens, viens vārds, viena kustība var nogremdēt daudz lielākus cerību kuģus, kāds šobrīd ir pietauvots pie Arēnas Rīga.