Pār-strādāt/ Ap-strādāt

Ļoti iespējams, ka tieši pirmā spēlē pret Šveices hokeja izlasi mūsu puišiem būs vissmagākais pārbaudījums tieši intensitātes un fiziskās spēles ziņā, jo gan zviedri (pamatoti), gan čehi (atmiņās par savu varenību) drīzāk paļausies uz savu pārsvaru meistarībā, kamēr Šveices komanda laukumā vienmēr un bez izņēmuma cītīgi, smagi un fiziski strādā, nedodot nekādas atlaides ne sev, ne pretiniekam.

Protams, jebkurš no Olimpisko spēļu Latvijas hokeja izlases pretiniekiem uz papīra izskatās draudīgs, tomēr hokeju spēlē dzīvi cilvēki un visus ir iespējams apspēlēt. Sekojot Teda Nolana hokeja filosofijai, būtiski ir koncentrēties uz savu komandu – kas pašiem ir jāpaveic, lai apspēlētu nākamo pretinieku.

Skaidrs, ka kā jau visās spēlēs, spēlē pret Šveici, ļoti būtisks būs treneru izvēlētais spēles plāns un tas, kā spēlētāji spēs to realizēt. Nav šaubu, ka Šveice spēlēs ar lielu intensitāti, ļoti ātri veiks pāreju no aizsardzības uzbrukumā, centīsies neuzkavēties vidus zonā, metīs ripas Latvijas izlases aizsardzības zonā un izdarīs lielu spiedienu uz mūsu komandas aizsargiem un vārtsargu. Proti, Šveice spēlēs sev ierastā stilā – ātru, fizisku, intensīvu spiediena hokeju, cenšoties pār-strādāt pretinieku un piespiest to kļūdīties.

Latvijas hokeja izlasē visi to apzinās un gatavo pretargumentus. Maz ticams, ka Nolana plāns būs pār-strādāt pretinieku, proti, spēlēt „aci pret aci, zobu pret zobu” jeb sakaut pretinieku ar viņa paša ieročiem, jo mūsu izlasē, lai arī pēdējos gados parādās ar vien vairāk spēlētāju, kas fiziski ir gatavi visaugstākajam līmenim (Girgensons, Ķēņiņš, Karsums, Daugaviņš, Kulda), tomēr komanda kopumā un Latvijas hokejs vispār – nav sevišķos draugos ar spiediena (forchecking) hokeju un šāda spēles plāna izvēle pret Šveici, kas ir visnotaļ veiksmīgs spiediena hokeja piemērs, visticamāk būtu lemta neveiksmei.

Latvijas hokeja taktiskais arsenāls (lielās līnijas, nevis niansēs), spēlējot visaugstākajā līmenī diemžēl līdz šim ir bijis visnotaļ ierobežots, un visticamāk mūsu komanda varētu darīt to, ko vislabāk proti - spēlēt kā otrais numurs, atdodot iniciatīvu šveiciešiem, cerot noķert pretinieku uz pretuzbrukumiem un izmantojot skaitlisko vairākumu. Šis ir spēles plāns, kas ar modifikācijām veiksmīgi izmantojams gandrīz pret jebkuru pretinieku un Latvijas izlasei pavisam noteikti ir pa spēkam to realizēt.

Tomēr, jāatceras, ka izlasi vada Teds Nolans, kanādietis, kurš pavisam noteikti simpatizē aktīvam darba hokejam, nevis pasīvai un nogaidošai spēlei, bet tajā pašā laikā arī apzinās Latvijas izlases spējas un ierobežojumus, kā arī tic un cenšas arī puišos iedvest ticību, ka mūsu spēlētāji spēj paveikt vairāk. Proti, visticamāk izvēlētais spēles risinājums, ko varēsim vērot laukumā būs kaut kas pa vidu starp šīm abām pieejām, un tā ir viena no lielākajām intrigām pirms šīs spēles.

Tomēr, neatkarīgi no izvēlētā taktiskā spēles zīmējuma, tas visticamāk sevī ietvers vairākas atslēgas lietas, kuras izpildot, pavērsies labas iespējas uzvarēt:
1. Ātra ripas dabūšana ārā no aizsardzības zonas.
Šveicieši spēlēs ļoti ātri, aktīvi un agresīvi, metot ripas zonā un izdarot lielu spiedienu mūsu aizsardzības zonā. Tāpēc viena no galvenajām atslēgas lietām šajā spēlē būs konkrēti, atstrādāti risinājumi kā šāda spiediena apstākļos maksimāli ātri ripu dabūt ārā no savas aizsardzības zonas. Ļoti iespējams, ka spēles ievadā, lai nomierinātu un izsistu no komforta zonas pretinieku, šis ir pats būtiskākais elements, kas ieliktu labu pamatu veiksmīgam turpinājumam. Būs interesanti redzēt vai Latvijas izlases iestrādātās aizsargu un uzbrucēju sadarbības spēs veiksmīgi darboties pret Šveices piedāvāto presingu.

2. Vārtsarga izvēle.
Hokejā vienmēr ļoti daudz kas ir atkarīgs no vārtsarga - ne velti saka, ka vārtsargs ir 50% komandas. Te gan jāpiemin, ka spēlēs, kurās pretiniekam ir iniciatīva un tas izdara lielu spiedienu – tas procents ir vēl lielāks. Tieši šādu spēli var prognozēt arī šovakar. Attiecīgi spēlēs, kurās visas spēles garumā tiek izdarīts ļoti liels spiediens uz aizsargiem (un arī vārtsargu) ir ļoti svarīgi, lai vārtsargs ir pārliecinošs – tver ripas, atsit tās uz stūriem u.tml., proti, lai arī vārtsargs spēj atslogot un palīdzēt aizsargiem ne tikai aizsargi vārtsargam. Artūrs Irbe saka, ka mūsu izlasei Sočos ir divi labi vārtsargi un viena laba problēma, proti, kuru no viņiem likt vārtos. Ņemot vērā Šveices izlases spēles specifiku, vārtos būtu vēlams likt vārtsargu, kurš ir labākā sportiskajā formā (spēj izturēt slodzi) un ir veiksmīgs pozīcijas izvēlē (daudz metienu būs no perimetra un caur burzmu). Protams, nepieciešama arī pieredze, lai nepārdegtu un spētu parādīt savu labāko sniegumu. Treneriem, lai arī laba, bet ļoti atbildīga izvēle.

3. Viduszona.
Protams, tas cik liela slodze būs aizsargiem un vārtsargam, lielā mērā ir atkarīgs arī no tā, cik veiksmīgi uzbrucēji spēs slāpēt šveiciešu uzbrukuma ātrumu vidus zonā. Uzbrucēju veiksme, savukārt ir atkarīga arī no tā, cik atbilstošs un dzīvotspējīgs konkrētajā spēlē būs treneru izvēlētais taktiskais risinājums. Katrā ziņā veiksmīgai vidus zonai ir vismaz divas konsekvences – noslāpējot pretinieka ātrumu, pirmkārt, tiek dots vairāk laika saviem aizsargiem pieņemt atbilstošākus lēmumus, otrkārt, izsit pretinieku no komforta zonas, piespiež meklēt jaunus risinājumus, kas savukārt var radīt labas pretuzbrukuma iespējas.

4. Līderu lomas.
Vēsture rāda, ka spēlēs pret aktīvu, ātru un agresīvu pretinieku, parasti, ļoti labi jūtas līdzīga stila spēlētāji mūsu izlasē – Girgensons, Karsums, Ķēniņš, Daugaviņš, arī ceturtā maiņa, kamēr mūsu tehniskajiem spēlētājiem, tādiem kā Indrašis, Dārziņš, kuri reizē arī diemžēl ir salīdzinoši fiziski vājāk sagatavoti, šādas spēles sagādā ļoti lielas problēmas, jo pretinieks viņiem nedod laiku un brīvu ledu savu stipro pušu pielietošanai. Ļoti bieži tehniskie spēlētāji šādās spēlē pazūd un tad ir ļoti svarīgi kā viņi pielāgojas – vai par katru cenu cenšas spēlēt savu spēli, pat, ja tas neiet cauri, proti, daudz riskējot un būtībā darbojoties pretēji komandas interesēm, vai arī darbojas komandas interesēs, koncentrējoties uz pienākumiem aizsardzībā un gaidot pārliecinošas iespējas, kad izmantot savas stiprās puses (piemēram, skaitliskajā vairākumā).

5. Vairākums/ mazākums.
Kā jau ierasts, spēlei nevienādos sastāvos mēdz būt izšķiroša nozīme gandrīz jebkurā spēlē. Šajā spēlē, kur pretiniekam ļoti iespējams būs iniciatīva, un Latvijas izlase cītīgi aizsargāsies, mazāk meklējot laimi pie pretinieka vārtiem, un, uzsvaru liekot, uz spēli maksimāli minimizējot kļūdu iespējas, tieši sniegums skaitliskajā vairākumā var kļūt par galveno argumentu panākuma gūšanai. Latvijas izlasei meistaru pietiek, lai šo niansi arī izmantotu.

Atgriežoties pie virsraksta, maz ticams, ka mūsu puiši ir gatavi pār-strādāt pretinieku, bet ir visas iespējas to ap-strādāt. Lai izdodas!