Rudņeva fenomens? Tāda nemaz nav.

Artjoms Rudņevs vārtus gūt ir pratis vienmēr. Savulaik vēl Daugavpils "Daugavā", ar kuru savulaik iegūts Latvijas kauss, viņš guva 21 vārtus 75 spēlēs. Ungārijā "Zalaegerszegi TE" rindās - 20 vārti 30 spēlēs, Polijā Poznaņas "Lech" rindās - 33 vārti 56 spēlēs un šosezon 10 vārti 21 spēlē Hamburger SV" rindās. Pat ja līdz sezonas beigām Artjoms gūs vēl tikai dažus vārtus (tam tagad nu gan vairs negribas ticēt!) Hamburgas kluba sastāvā, tad tik un tā viņš sevi bundeslīgā jau ir apliecinājis un par viņa iegādi Hamburgas klubs var būt apmierināts. Trāpīts. Tikai Latvijas izlases spēlēs Rudņevs nekādi nespēj trāpīt - tikai vieni vārti 23 spēlēs... Patiesībā - tas arī nav nekāds pārsteigums, kaut gan vēl vismaz 4-5 gūti vārti varēja būt, vēl vismaz tik iespēju izcelties viņam bija.

Ne "Lech", ne vēl jo vairāk "Hamburger SV" nav vājākas komandas par Latvijas izlasi. Pilnīgi pretēji un attiecībā uz Hanburgas klubu pat ļoti pretēji. Vācijas bundeslīgas līmenis arī nevienam nav jāpierāda. Bet... Polis Roberts Levandovskis, kurš ir viens no labākajiem uzbrucējiem bundeslīgā un kurš gūst vārtus teju vai katrā spēlē Dortmundes "Borussia" rindās, savas valsts izlasē nav guvis vārtus jau...792 minūtes! Polijas izlase ir pietiekami spēcīga komanda, tajā Levandovskim netrūkst meistarīgu partneru (kaut vai kluba biedri no Dortmundes Blaščikovskis un Piščeks), tomēr tur viņam nav tādu partneru, kādi ir "Borussia" rindās un tur - kas ir vēl svarīgāk - viņš spēlē dažas reizes gadā, kamēr klubā ikdienā trenējas un daudz spēlē kopā ar saviem parneriem. Atšķirība ir liela. Tāpat ir arī Rudņevam, turklāt viņš izlasē ir salīdzinoši nesen un viņš tajā ienāca Latvijas izlases paaudžu maiņas laikā. Pēc spēles Kobē pret Japānu kāds kolēģis pajokoja - sak, vajadzētu tādā spēlē Latvijas izlases uzbrukumā ielikt, piemēram, pagājušās sezonas bundeslīgas labāko vārtu guvēju, arī izteiktu soda laukuma uzbrucēju holandieti Janu-Klāsu Huntelāru un paskaitīt, cik reizes viņš vispār tiktu pie bumbas... Diezin vai daudz biežāk nekā tika Edgars Gauračs un vēlāk Māris Verpakovskis. Tiesa, mačs ar Japānu nevar būt par objektīvu mērauklu, jo pārāk atšķirīgā (objektīvu iemeslu dēļ) gatavības pakāpē bija abu komandu spēlētāji, taču lietas būtību tas nemaina.

Rudņevam bija vairākas iespējas gūt vārtus izlasē, bet tur jau tā lieta, ka to iespēju vienā spēlē ir tik maz, ka katra rada papildus spriedzi un atbildību, jo otras izdevības vairs var arī nebūt... Nu, nevar uzbrucējam būt daudz iespēju izcelties, ja viņa komanda galvenokārt spēlē aizsardzībā, ja tā spēles lielāko daļu pavada bez bumbas un cīņā par bumbu nevis ar bumbu. Kāpēc agrāk, kad izlases spēles stils bija tāds pats, tomēr bija citādāk? Toreiz izlases kodolu un tieši vidējo līniju veidoja futbolisti, kas vairākas sezonas kopā trenējās un spēlēja vienā klubā, izlasē viņi tikai uzvilka citus kreklus un daži spēlētāji "no malas" komandā viegli iekļāvās (turklāt arī treneris izlasē bija tas pats). Tagad tāda izlases bāzes kluba mums nav. Turklāt Rudņevs nav uzbrucējs (un diezin vai tāds kāreiz būs), kurš paņems bumbu laukuma vidū, apspēlēs vairākus pretiniekus un gūs vārtus (kā to, piemēram, darīja Verpakovskis). Jā, viņš var gūt vārtus ar tālsitienu (atcerēsimies spēli "Lech" rindās un Rudņeva hat trick pret Turīnas "Juventus", kā arī vairākus tādus vārtus Polijā), taču viņš pirmām kārtām ir soda laukuma uzbrucējs. Tātad - īpaši atkarīgs no partneriem. Tas nav ne sliktāk, ne labāk, tas tāda stila uzbrucējs, kādi savulaik bija arī leģendārais Gerds Millers un Rūds van Nīstelrojs (nepārprast: Rudņevu viņiem neviens nepielīdzina, tas pašreiz vēl nebūtu korekti; runa nav par uzvārdiem, runa ir par spēles stilu). Nav vērts nosaukt Hamburgas kluba pussargus un vēl jo vairāk salīdzināt tos ar Latvijas izlases pussargiem, pietiek minēt tikai vienu Rafaelu van der Vārtu, ar kura atgriešanos Hamburgā komandas spēle krasi mainījās (un tas neattiecas tikai uz Rudņevu).

Spēcīgā jeb augstas klases komandā spēlēt ir reizē grūtāk un vieglāk nekā vājākā komandā. Grūtāk tāpēc, ka tev pretī arī nāk spēcīgi vai spēcīgāki pretinieki (kā komanda un kā atsevišķi spēlētāji), bet vieglāk tāpēc, ka spēcīgā komandā tev pašam apkārt arī ir lieli meistari. Mums jābruņojas ar pacietību, jāpaciešas, kad Latvijas izlases vudējā līnija ar Aleksandru Cauņu priekšgalā nobriedīs, kad mēs vairāk varēsim uzspiest pretiniekam savu gribu un vairāk būt ar bumbu. Tad arī Rudņevam, Gauračam, Verpakovskim, Kamešam vai vienalga, kuram citam uzbrucējam, būs krietni vieglāk. Pie viņiem biežāk nonāks bumba pretinieka soda laukuma tuvumā vai vārtu tuvumā. Citādāk gluži vienkārši nevar būt. Tā ka nekāda Rudņeva fenomena nav. Viņš ir meistarīgs vārtu guvējs, taču reizē viņš ir arī stipri atkarīgs no partneriem, no tā, kādā manierē spēlē komanda.

Marians Pahars savulaik "Southampton" rindās Premjerlīgas čempionātā guva 14 vārtus un kopā ar savu partneri Džeimsu Bītiju viņi bija otrais rezultat[ivākais pāris Premjerlīgā aiz "Manchester United" dueta (Kols/Jorks). Pahars zina, ko nozīmē no Latvijas čempionāta nokļūt uzreiz tik augstā līmenī, turklāt Paharam nebija "apbraucamo ceļu" caur Ungāriju un Poliju.
"Man Rudņeva sekmīgais sniegums bundeslīgā nav pārsteigums. Varbūt ārzemēs par to brīnās - futbolists no Latvijas gūst vārtus bundeslīgā... Artjoms sevi jau bija apliecinājis kā meistarīgs vārtu guvējs, viņš tomēr bija Polijas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs un tas jau ir rādītājs, " sava spilgtākais Latvijas futbola pārstāvis Anglijas Premjerlīgā un pagājušās sezonas Latvijas virslīgas labākais treneris Marians Pahars. "Ja reiz Rudņevs bundeslīgā tika, tad viņam agri vai vēlu vajadzēja sākt gūt vārtus. Vācijā viņam spēlēt ir pat vieglāk nekā Polijā. Es savulaik Latvijā nebiju nekāds superbombardieris, pāris sezonas man tikai bija patiešām rezultatīvas, taču aizbraucu uz Premjerlīgu un sāku gūt vārtus. Tur bija pavisam cita spēle, tā bija atklātāka un ar lielāku vārtu gūšanas iespēju skaitu, pavisam citas emocijas, cita aura apkārt. Tā ka man bija līdzīga situācija. Galvenais bija tikt spēcīgā čempionātā. Domā Verpakovskis tagad nesistu golus, ja būtu kādā no spēcīgajām līgām? Sistu vairāk nekā iesita Azerbaidžānā. Taču tur jau tā lieta, ka tagad ir arvien grūtāk tikt TOP līgās, konkurence ir arvien lielāka un šajā laikā es arī varbūt nemaz nebūtu ticis uz pārbaudi Premjerlīgas komandā. Rudņeva un Latvijas izlases sakarā var teikt tikai vienu - lielākā daļa mūsu pretinieku ir spēcīgāka, bet daži krietni spēcīgāki par mums un jebkuram uzbrucējam spēlē pret stiprāku pretinieku ir daudz grūtāk iesist. Tā arī ir visa atšķirība. Rudņevs ļoti veiksmīgi izmanto tos plusus, kas viņam ir, bet spēcīgā komandā spēcīgā līgā šiem plusiem ir vairāk iespēju tikt izmantotiem. Spēcīgs, bezbailīgs uzbrucējs, katrā situācijā pie pretinieka vārtiem spēlē līdz galam, laba spēles situācijas izpratne un vārtu gūšanas "oža" jeb prasme būt tur, kur jābūt. Nekāda fenomena te nav."