Krekls ar numuru

Nav brīnums, jo mēs tomēr visnotaļ saasināti uztveram daudzas lietas, kas skar kapu kultūru. Aizgājēju kults šajā zemē tiek savdabīgi izcelts, kas neizbēgami veido latvieša identitātes kodu, vai vismaz – daļu no mūsu būtības. No vienas puses – kāda gan starpība, kas notiek šobrīd ar izlases kreklu Nr.7? Tas ir tikai krekls. No otra gala skatoties – hokeja sabiedrība varēja savu izcilo kareivi vismaz šādā veidā godināt. Kā skaistu piemiņu, atstājot neaizskaramu viņa izlases formu un numuru. Federācija šajā reizē aizmirsa... Tomēr man ir atmiņā arī kāds cits gadījums, kad nekas nebija jāizmirst vai jāpierāda, bet – arī tad mēs kaut kā pamanījāmies aizķerties aiz pašu iedomātiem aizspriedumiem un nenovīdības. Līdz šim vienīgais numurs, ko LHF bija padarījusi par ikonu – tas ir Helmuta Baldera deviņpadsmitais. Varbūt jaunākā paaudze neatceras, bet, lai šo stāstu iemūžinātu, bija vajadzīga ne tikai federācijas, hokeja sabiedrības, bet arī paša Baldera rīcībspēja. Turklāt, tas pēdējais izrādījās izšķirošais akcents, jo nebijis Helmuts savulaik Sporta pils direktors, nebijis viņš labu brīdi draugos ar „Pārdaugavas” grupējumu, kas deviņdesmitajos ienāca hokejā ar savu kulaku un naudu – tā arī leģendārais deviņpadsmitais šobrīd paliktu vēstures putekļos. Nav runa, ka Balderis bija to pelnījis. Slikti, ka – kā tas izskatījās no malas – viņam pašam to vairāk vajadzēja... Lai gan tajā pašā laikā ir jāatzīst – nav šobrīd neviena cita sportista Latvijā, kura krekls ar atbilstošo numuru, simbolizētu attiecīgā sporta veida panākumus un veiksmes altāri tik izteikti. Baldera deviņpadsmitais tāds bija un ir! Tā nu beigās sanāca, ka viņa krekls goda vietā ir celts ar Latvijas izlases krāsām, lai gan pie izlases Helmuts uzspēlēja vienīgi simboliski – statistikas ķeksītim. Bet - labi, ka vismaz to ar mokām sakārtojām. Arī tolaik neviens neapšaubīja krekla un numura lielumu – mīcīšanās notika ap formu, kā to izdarīt. Protams, klibojot...

Klibojam arī Kārļa Skrastiņa piemiņas izcelšanā. Protams, ka septītais, tāpat kā deviņpadsmitais, Latvijas hokeja kontekstā ir svēti un atzīstami simboli. Nevajag no tādas atbildības kautrēties! Jā, saprotu, gluži kā pagāni negribam to ar pirmo piegājienu pieņemt... Piedodami. Ne mirkli nemulsina Kirova Lipmana neveiklības šajā sakarā – viņš tiks galā ar šo misēkli, šaubu nav. Jau tagad paredzu, ka Skrastiņa krekla un numura goda vakars izdosies. Pārdomas izraisa hokeja sabiedrība kopumā, pie kuras jāpieskaita ne tikai Lipmans un viņa komanda federācijā, bet arī citi hokeja ļaudis. Tai skaitā arī pašreizējās izlases hokejisti – gan pieredzējušie, gan jaunie. Nu, nevar būt tā, ka neviens – pilnīgi neviens! – izlasē pirms pārbaudes turnīra neaizdomājās par Latvijas izlases formu ar Nr.7. Nu, labi, uzskatīsim, ka Sotnieks bija satraucies, bet – tur tak’ vēl ir bariņš viņam apkārt! Treneru palīgus ieskaitot. Vai viņi redz tikai ripu un nūju savā priekšā? Runa ir par godu un cieņu. Var jau būt, ka šo rindu autors nevajadzīgi grib kanonizēt viena hokejista lomu, tajā pašā laikā atzīstu – īsti omulīgi viņdien nejutos, vērojot septīto skraidām pa laukumu... Kāpēc šī izpratne vai redzējums izvirst no malas, bet pati komanda, hokeja sabiedrība, peld tādā kā autopilotā vai aizspogulijā – neredz, nedzird, nesaprot? Un, ja saprot – vai viņi ir ierobežoti savā rīcībspējā un attieksmes demonstrēšanā? Koncentrēšanās spēlei, lielajam pienākumam uz ledus? Nu, labi – pieņemsim, ka tā ir viņu būtība. Bet – vai tiešām visi ir tik aizņemti ar hokeju un sevis apliecināšanu šajā spēlē? Kur galvas, kur izpratne, kur zināšanas, vai – izglītība? Kur ģimenes loma...

Nekas traks jau nav noticis – krekls vai numurs pacieš visu. Vien nespēju atbildēt – kāpēc mēs pamanāmies ar darvas karotēm apstaigāt vietas, kur tas neprasās ne pēc kādas būtības... Ne jau Kārlim vajag to kreklu un numuru – tas ir vajadzīgs mums pārējiem, lai mēs atcerētos, cik daudz viņš paveica un – ko atstāja.
Skrastiņš ir vērtība Latvijas hokejā. Šajā gadījumā lielākais svars ir vārdā – Vērtība...