2011. gada SA+ Nedēļas sportista titula biežākais īpašnieks – Dukurs un vieglatlēti

Gads sākās ar „Dinamo Rīga” atmošanos no Sanda Ozoliņa traumas prombūtnes – Ozoliņš bija atpakaļ, un arī spēle, atgriežoties traumētajiem sastāvā, bija atpakaļ, sniedzot hokejistiem bonusus un tautas mīlestību – nedēļas labāko sarakstā – vasarā izbrāķētais Edgars Masaļskis un pārdotais Lauris Dārziņš. Pēc tam savu 2011. gada uzvaru gājienu sāka skeletonists Martins Dukurs (un tā līdz pat pasaules čempiona titulam februāra beigās), bet brāļi Šici pārsteidza ar bronzas medaļu pasaules čempionātā. Marta sākumā mūsu „Dinamo” pieklapēja Znaroka un Vītoliņa „Dinamo”, un „Arēnai Rīga” gavilēs tika nocelts jumts. Pēc tam pārsteidza Edgars Piksons ar iekļūšanu astoņu labāko pasaules biatlonistu skaitā pasaules čempionātā Krievijā sprinta distancē, bet viņam sekoja šķēpmetējs Zigismunds Sirmais ar pašam Torkildsenam atņemto pasaules junioru rekordu XI Eiropas ziemas kausu izcīņas sacensībās mešanu disciplīnās Sofijā. Savukārt martu noslēdza 23 gadus vecais Gatis Smukulis, kurš "HTC - Highroad" krāsās uzvarēja nevis kādu kaimiņsētu maču, bet Spānijas daudzdienu velobrauciena "Volta a Catalunya" pirmajā posmā.

Pavasarī ziemas darbs nāca ārā vesera metējai Laurai Igaunei Latvijas rekordu kaskādes veidā, bet rūcināt (veiksmīgi) moci sāka brāļi Daideri. Nepamanīta nepalika arī vefa otrā vieta BBL un Latvijas U-18 izlases pārcelšanās līgu augstāk – uz Eliti. Tā kā pieaugušo hokeja izlasei bija piemetusies treneru pēdējā darba, veselības, Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanas, veterānu iztrūkuma un citas mutes un ragu sērgas, izlase knapi saglabāja vietu zem saules, dodot cerību nākotnei, bet par varoņiem maijā uzmetās citi: Sirmais tika izvēlēts par to, par ko vēl neviens cits Latvijas vieglatlēts – Eiropas Vieglatlētikas asociācijas mēneša labāko vieglatlētu Eiropā! Kaspars Gorkšs kopā ar QPR kvalificējās Premjerlīgai, nodrošinot pirmo vietu pēc spēka otrajā divīzijā, ar sešiem trīspunktniekiem (no sešiem!) Spānijas līgas izšķirošajā būt vai nebūt izslēgšanas spēlēs izcēlās Kristaps Valters, bet pamatu ceļam uz Londonas olimpiādi ar 5. vietu Pasaules kausa posmā ielika Pļaviņš ar Šmēdiņu. Un kas būtu maijs bez kārtīga Vadima Vasiļevska metiena (88,22 m), kas viņu ilgi turēja sezonas spēcīgākā šķēpmetēja ailītē.

Jūnijs bija pludmales volejbola un vieglatlētu mēnesis. Ņēmuši palīgā arī Samoilovu ar Sorokinu, pludmales volejbolisti neatstāja cerības uz uzvaru nevienam (pat mājiniekiem krieviem) Kontinentālā kausa izcīņas mačos Kazaņā, pa taisno nokļūstot kausa finālā, bet vēlāk Pļaviņš ar Šmēdiņu tika līdz visu laiku izcilākajam bīča panākumam pasaules čempionātos – ceturtajai vietai. Uz to vieglatlēti atbildēja ar Laumas Grīvas tāllēcienu 6,86 metru tālumā, bet Sirmais vēlreiz iebāza maisā Torkildsenu, uzlabojot nu jau savu rezultātu uz 84,69 metriem.

Laikam loģiski, ka arī jūlijā vieglatlēti līda uz ambrazūras. Uz īsu brīdi par ātrāko cilvēku Baltijas valstīs kļuva Arājs, bet Grabuste septiņcīņā ciparu summu apstādināja Latvijas rekorda vērtē. Vēl otro gadu pēc kārtas par pasaules U-23 čempioniem akadēmiskajā airēšanā kļuva Lauris Šīre un Dairis Adamaitis, bet Edžus Treimanis tika pie BMX sudraba Eiropas čempionāta vērtējumā, nododams stafeti Štrombergam, kurš diezgan negaidīti pats priekš sevis pie šāda paša cēlmetāla tika pasaules mērogā. Augusts turpinājās ar Šmēdiņa un Pļaviņa 5. vietu Eiropas čempionātā, moča ar blakusvāģi rūcinātājiem Rupeiku un Stupeli, Rudņeva varoņdarbiem Polijas futbola laukumos un Kuzmina, tā, kas Jānis vārdā, uzvaru pasaules čempionātā skeitborda disciplīnā paralēlajā slalomā, bet beidzās ar Radevičas odziņu pasaules čempionāta tāllēkšanas bedrē Dienvidkorejā.

Septembrī pasaules sudrabu noformēja brāļi Daideri, pasaules brīvās cīņas pieciniekā ielauzās Zvirbulis, bet Rēdlihs jaunākais, Miķelis, sāka mest. Oktobrī dominēja futbols. Čekulajevs Igaunijas vārtos sasita tik daudz futbola bumbu, ka statistiķiem nojuka rēķins, bet Cauņa kļuva par otro pēc Māra Verpakovska Kijevas „Dinamo” rindās, kas sarūgtinājis oponentu vārtsargu UEFA Čempionu līgas mačā. Novembris pagāja basketbola, īpaši Kristapa Valtera zīmē, aiz dīķa ar savu neatlaidību Otavas rindās pie pirmā gola NHL un nostiprināšanās komandas pamatsastāvā (atrodas tur joprojām) tika Daugaviņš, bet līdz nelabumam čehus olimpiskās kvalifikācijas mačā Francijā noveda volejbolists Egleskalns. Savukārt decembris jau ir ziemas sportu mēnesis, kad cerības ne pretiniekiem skeletona trasē, ne „SA+” aptaujās pārējiem neatstāja Martins Dukurs, pa reizei ņemot talkā brāli Tomasu. Tik vien bija kā Ādolfs Spānijā, kurš atkal lādēja bumbas grozā Spānijas čempionātā.

Atskatoties, reti bija tā, ka aiz ausīm nācās pievilkt kādu izcilnieku un meklēt viņu amatieru sportā. Tas, ka mums visu gadu ir panākumi sportā, lieku reizi apstiprina, ka valstij sportu iznīdēt joprojām neizdodas un ka sportisti par spīti apšaubāmiem lēmumiem spējīgi tikt pie labām vietām visaugstākā ranga mačos. Tā gan jau ir pavisam cita tēma, bet mums vēl tikai jāsaskaita kopā izcilnieki ciparu izteiksmē.

Starp sportistiem būtu dīvaini, ja neizceltos vīrs, kurš pagājušogad nezaudēja ne sacensībās – Martins Dukurs. Viņam septiņi punkti (par katru nedēļu pa vienam, bet dalītas pirmās vietas gadījumā izcilniekiem tika pa pusītei). Viņam seko pieaugušais un briedumu basketbola laukumā ieguvušais Kristaps Valters ar četriem, Sirmais ar 3,5, Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš ar trim, brāļi Jānis un Lauris Daideri ar 2,5 punktiem un „VEF Rīga” ar diviem punktiem. Pavisam izcilniekos, kaut ar pusīti, ierakstījās 38 sportisti.

Sporta veidu vidū šogad cieņā bija vieglatlētika un skeletons ar attiecīgi vienpadsmit un astoņiem punktiem. Laikam jau loģiski, jo vieglatlētu ir daudz, bet Martins Dukurs – viens... Ar septiņiem ačiem (pārsvarā „Dinamo” pienesums) palielīties var hokejisti, sešiem – basketbolisti, četrus savāca bīčisti, bet pa 3,5 – motosports (paldies ekipāžu klasei!) un futbols, ar diviem panākumiem sezonas galvenajos mačos aiz sevis atstājot BMX riteņbraucējus.

Lai arī pēdējā laikā sāk izskatīties, ka reizēm izcili sasniegumi tiek jaukti ar sētas mačiem un pie valsts atbalsta (tas ir politiķu) bļodas tiek tie, kuri mazāk strādā, saglabāsim optimismu, ka īsts sportists plinti krūmos nemetīs, reizēm badā izdarot vairāk kā noēdies kaimiņmāju runcis, un spēs mūs īpaši iepriecināt tieši olimpiskajā gadā. Daudz sportisku panākumu!